“Gribu.”
“Es pazinu Balstrodu no agrākiem laikiem — man šķiet, esmu tev to jau stāstījusi Ņujorkā. Mūs iepazīstināja Sidnijs, un es noklausījos kursu par manuskriptiem, ko Balstrods lasīja Kolumbijas vispārējās studijās. Tiklīdz ieraudzīju lapas, ko izņēmu no Čērčila, es zināju, ka tas ir liels atradums.” Viņa malkoja viskiju un lūkojās pa logu melnajā naktī. “Un gribi zināt, kāpēc es neteicu, ka man pieder grāmatu karkasi, kāpēc es izlikos, ka tas nav nekas dižs, un kāpēc meloju, ka vairos no policijas, lai tu pārdotu vēstules Balstro-dam par sīknaudu?”
“Esmu pati uzmanība.”
“Labi, es esmu grāmatu veikala pārdevēja, kas atradusi manuskriptu, it kā grāmatas muguriņā, ko par penijiem esmu nopirkusi no sava darba devēja. Man nav nekādu ietaupījumu, bet būs vajadzīga ievērojama naudas summa, lai noteiktu, ka manuskripts ir autentisks, pārdotu izsolē un tā tālāk, un tiklīdz es savu atradumu publiskošu, Sidnijs nāks, vicinādams dūres, un... ” “Kā tā, vicinādams dūres?”
“Ak, es redzu, ka tu nepazīsti Sidniju. Viņš teiks, ka es atvēru vākus un atradu šo manuskriptu, un pēc tam viņu piemānīju, pierunājot pārdot grāmatas kā muguriņas. Tas pār šo nosaukumu uzreiz metīs ēnu, un neviens izsoļu nams tam nepieskarsies. Sidnijs tajā pasaulē ir liela zivs, un es neesmu nekas. Tāpēc man bija vajadzīga izkārtne, un es iedomājos Balstrodu. Es viņam piezvanīju, kamēr tu torīt gaidīji uz ielas, pastāstīju, ko esam atklājuši, un noorganizēju to, kas notika viņa kabinetā. Viņš sacīja, ja manuskripts ir īsts, viņš iedos man piecus tūkstošus vairāk par to, ko iedeva tev. Tātad pēc tam tas bija Balstroda manuskripts. Pat ja viņš vienreiz tika apmānīts, viņš tik un tā bija nopietns šekspirologs un paleogrāfs, kam pieejamas tonnas manuskriptu avotu. Tur pat nevajadzēja saistību ar mani vai Gleizeru.”
“Pareizi, bet, Karolina, es tomēr nesaprotu, kāpēc tu man to nepastāstīji uzreiz.”
“Ak, Dieva dēļ — es tevi nepazinu. Tu nākamajā dienā par to varēji ieminēties Gleizeram — ei, Karolīna atrada nenovērtējamu Džeimsa I laika rokrakstu tajās grāmatās, kojās pārdevāt viņai izmešanai, ha-ha. Tā man vajadzēja izlikties, ka es tevi iesaistu krāpšanā, tajā pašā laikā atstājot neziņā, kas tas īsti ir par manuskriptu.”
“Skaidrs. Un kas notika pēc tam, tonakt — tā arī bija daļa no krāpšanas?” Gandrīz pirmo reizi tovakar viņa ieskatījās Kroseti sejā. Kroseti tēvs reiz bija teicis, ka patoloģiski meļi vienmēr skatās sarunu biedram tieši acīs un notur skatienu ilgāk, nekā tas ir dabiski, un viņš bija laimīgs, redzot, ka Karolīna tā nedara. Viņas skatiens bija pētošs un, kā viņam šķita, mazliet nokaunējies.
“Nē,” viņa sacīja, “tā nebija daļa no plāna. Es zināju, ka esi uz mani saskaities, un es tev biju pastāstījusi tās cūcības par tēvoci Loidu. Domāju, ka tu tūlīt aiziesi, bet, kad tu neaizgāji un izturējies pret mani tik jauki... redzi, visā dzīvē man nekad nav bijis otras tādas dienas, kad mani kāds kaut kur ved, tā skaistā mūzika, un pērk man visu ko, tikai tāpēc, ka es neesmu vienaldzīga kā cilvēks, un nevis tāpēc, ka grib gar mani grābstīties...”
“Es gribēju gar tevi grābstīties.”
“Es domāju, kāds, ko es gribu, lai grābstās, kāds manā vecumā, kāds mīļš. Es nekad neesmu bijusi bērns, nekad neesmu bijusi pusaudze. Es nekad nekavējos uz piebraucamā ceļa ar zēniem. Es gribu teikt, tas bija kā narkotikas.” “Tātad es tev patīku?”
“Ak, es tevi dievinu,” viņa sacīja tik lietišķā tonī, ka tas bija pārliecinošāk nekā jebkādi zvēresti un nopūtas. Īstenībā viņa sirds mazlietiņ salēcās. “Bet nu un tad? Tu esi tik daudz man par labu, ka tas ir smieklīgi, un tas, nemaz neskaitot manus bērnus, tu tiešām gribi visu to ķēpu, un tad es nospriedu, labi, tikai viena nakts... nezinu, kā tu teici, viena nakts jaunības, lietas, ko parasti cilvēki dara, kad viņi ir mūsu vecumā, un pēc tam pasaka par Pelnrušķīti bija beigusies, tikai bez kristāla kurpītes un prinča. Nākamajā dienā es satikos ar Balstrodu, lai izdomātu, ko darīt tālāk, un viņš sacīja, ka viņam ir vajadzīgās naudas avots, un mēs devāmies pie Švanova. Vai kādreiz esi redzējis Osipu Švanovu?”
“Nē. Tikai cilvēkus, kas strādā viņa labā.”
“Ak, viņš ir īsts retums. Seja gluda kā nopulēta, izņemot ap acīm. Viņš man atgādināja grāfu Reju Bridžeru.”
“Atvaino?...”
“Noziedznieku, ar kuru mana mamma savulaik satikās, un par kuru es pašlaik negribu runāt. Lai nu kā, es jau no paša sākuma pamanīju viņā slikto zēnu, bet nabaga Balstrodam nebija ne jausmas, un es, protams, negrasījos viņam to teikt. Viņš izstāstīja Svanovam par Šekspīra lugu. Viņš sacīja, ka Breisgērdla dokuments pats par sevi ir piecdesmit līdz simt tūkstošu vērts, bet, ja mēs atradīsim Šekspīra manuskriptu, nemaz nevar iepriekš pateikt, cik augsta būs cena. Simt miljonu? Simt piecdesmit? Un Svanovs ne ar ko neriskētu, jo pat, ja mēs atgrieztos ar tukšām rokām, viņam vēl aizvien būtu Brcis-gērdls, ko pārdot. Tātad Svanovs iedeva viņam divdesmit tūkstošus un lika nekavējoties doties uz Angliju, lai izpētītu Breisgērdlu un lordu Danbērtonu un nonāktu uz pēdām lugai. Tā viņš arī darīja. Un es devos viņam līdzi...” “Pat neatvadoties. Vai tev nešķiet, ka tas bija mazliet skarbi?”
“Tas visā šajā lietā bija pats labākais, zināt, ka tu nekad nebūsi saistīts ar to nelieti.”
“Tu mani aizsargāji?”
“Tā es domāju,” viņa atzina un tad izaicinoši piebilda, “un nedomā, ka tev tas nebija vajadzīgs. Tu viņu nepazīsti.”
“Par to runājot — ka gadījās, ka britu universitātes mācībspēks pazina tādu bandītu kā Svanovs?”
“Nav ne jausmas. Viņus saveda kopā kāds paziņa. Es domāju, ka tas bija kāds aizdevuma darījums — Balstrods bija palicis pilnīgi bez naudas, un varbūt viņš mēģināja iegūt līdzekļus šai lietai uz ielas, un tas izraisīja ķēdes reakciju. Ak Dievs, es esmu tik nogurusi! Pie kā es paliku?”
“Pie lidošanas prom, nezinot, kad būsi atpakaļ. Un bez atvadīšanās.”
“Pareizi. Tātad — mēs nokļuvām Anglijā un taisnā ceļā devāmies uz Oksfordu, kur apmetāmies pie Ollija Mārča. Balstrods teica, ka man jāpaliek pie viņiem, tas Mārčam ne visai patika, bet viņš uzstāja, ka tas ir drošības nolūkā. Man bija jāatdod manuskripts, lai apstiprinātu tā vecumu un neviens neuzzinātu, ka iesaistīts Balstrods, un pēc tam, kad saņēmām pozitīvu atbildi, lūk, tad viņš kļuva pavisam tramīgs. Man nebija atļauts zvanīt pa tālruni, un vienīgais iemesls, kāpēc varēju uzrakstīt to vēstuli Sidnijam, bija tāpēc, ka es pārliecināju viņu, ka aizdomīgāk būtu nerakstīt, un izdomāt kaut kādu stāstu, un nosūtīt viņam čeku. Viņš nemitīgi turēja mani aizdomās, ka es, piemēram, strādāju Švanova labā un stāstu viņam, kādi ir mūsu plāni, par mūsu pētījumu, un vispār.”
“Bet tu nestrādāji.”
“Bet es strādāju. Protams, ka es strādāju Švanova labā. Es joprojām strādāju Švanova labā, cik tas Švanovam zināms. Pirms aizbraukšanas no Ņujorkas viņš man iedeva mobilo tālruni un lika piezvanīt. Ko es varēju sacīt tādam cilvēkam? Nē?”
Kroseti neko neatbildēja uz viņas izaicinošo skatienu. Karolīna norāva no galvas dvieli un sāka tik nikni susināt matus, ka viņš saviebās. Pēc mirkļa Kroseti viņai vaicāja: “Ko teica Balstrods, kad tu viņam pastāstīji par šifrētajām vēstulēm?”
Tagad viņa atkal nosarka. “Es viņam nestāstīju. Svanovs pastāstīja.”