“Bet Švanovam pastāstīji tu?”
“Es apstiprināju viņa aizdomas,” Karolīna aši attrauca. “Viņš visu zina, Kroseti. Viņa cilvēki ir visur. Acīmredzot viņš zināja par tevi no Balstroda un droši vien ir arī painteresējies plašāk. Tu domā, ka viņš nevar uzzināt, kas notiek Ņujorkas publiskajā bibliotēkā? Dieva dēļ, viņš var uzzināt, kas notiek CIP!”
“Te nu bija manis neiesaistīšana,” viņš sacīja.
“Piedod. Es esmu gļēvule, un man no viņa bail. Es nevaru viņam melot. Lai nu kā, uzzinājis par šifrētajām vēstulēm, Balstrods aiz dusmām sāka trakot. Man būtībā vajadzēja viņu nomierināt ar varu. Viņš saprata, ka šifrētās vēstules ir atslēga, lai atrastu lugas manuskriptu, un, ja Svanovs tās dabūtu no tevis, mēs viņam vairs nebūtu vajadzīgi, kas, iespējams, nenāktu par labu mūsu veselībai. Es sacīju, ka mums jāmēģina noskaidrot, vai šifrēto vēstuļu īstie eksemplāri, ko Breisgērdls nosūtīja Danbērtonam, joprojām atrodas pie saņēmējiem.”
“Tāpēc jūs devāties uz Dardenholu?”
“Pareizi. Bet to tur nebija, vismaz mēs neatradām, 'lāču mēs atradām “Gurnauta Bībeli”. Vai zini, kas tā ir?”
“Jā,” atteica Kroseti, “maza, deviņas reiz septiņas collas liela Tjūdoru laika 1560. gada Bībele. Mēs domājam, ka tā ir Breisgērdla šifra pamatā. Bet kā tu to zini? Tev taču nav šifrētā teksta.”
“Nē, bet mēs Danbērtona bibliotēkā atradām “Gurnauta Bībeli” ar caurumiem, un caurumi bija nejaušiem burtiem. Balstrods nosprieda, ka izvēlētie burti ir šifra atslēga un par šifra daļu varēja kalpot režģis. Viņš velnišķīgi daudz zināja par senajiem šifriem.”
“Tāpēc tu no baznīcas nozagi režģi.”
“Tu zini arī to?” Viņas balsī bija dzirdams neliels satraukums.
“Es zinu visu. Kāpēc tu vienkārši nenozagi Bībeli?”
“Balstrods to nozaga. Un tad viņš lika man nočiept režģi. Ak Dievs, ap to laiku viņu bija pārņēmusi tāda paranoja, ka viņš domāja — apkārt, meklējot to pašu, ko viņš, klīst šekspirologu bandas, un, ja viņiem laimētos atrast kaut šifrēto tekstu, viņš gribēja tiem sajaukt pēdas. Viņš pieņēma, ka tu būsi atdevis kādam šifrētās lapas, piemēram, tavam draugam bibliotēkā, un sāksies vispārējas medības. Tāpēc viņš atgriezās Ņujorkā. Viņš gribēja piekļūt tev un dabūt no tevis šifrēto tekstu. Viņam bija režģis, un...”
“Švanovs viņu sagrāba un nospīdzināja. Kāpēc?”
“Viņš domāja, ka Balstrods viņu nodod. Kāds, es nezinu, kas, viņam piezvanīja un pastāstīja, ka Balstrods sadarbojas ar vēl vienu grupu, kas medī manuskriptu. Švanovsārkārtīgi saskaitās un...”
“Vēl viena grupa? Tu domā mūs? Miškinu?”
Viņa kādu laiku to apsvēra, košļājot apakšlūpu. “Nē, es nedomāju, ka runa bija par tevi. Kāds cits, kādi citi gangsteri. Kāds tips, vārdā Harels, arī krievs. Viņi visi ir krievu ebreji, visi kaut kādā veidā saistīti, konkurenti vai bijušie partneri. Viņi galvenokārt runā krieviski, tāpēc es daudz ko nesaprotu...” “Un kas ir Miranda Kelloga, ko Miškins nepārtraukti piemin? Ko tu zini par viņu?”
“Es viņu tikai vienreiz satiku,” sacīja Karolina. “Nav ne jausmas, kas viņa īstenībā ir, kaut kāda aktrise vai modele. Švanovs viņu nolīga, lai dabūtu Breisgērdla oriģinālu no Miškina. īsto mantinieci viņi nosūtīja bezalgas atvaļinājumā un kā aktrisi piespēlēja Kellogu.”
“Kas ar viņu notika?”
“Domāju, ka, dabūjusi prasīto, viņa gribēja izspiest no Švanova vairāk naudas, un viņš no Kellogas atbrīvojās.”
“Nogalināja?”
“Ak jā. Viņas vairs nav. Pagalam.” Karolina nodrebinājās. “Pagalam kā Balstrods. Švanovam nepatīk cilvēki, kas viņu šmauc.”
“Vai Balstrods piekrāpa Švanovu?”
“Ak jā. Taču, cik man zināms, ne ar citiem gangsteriem. Vienkārši viņam nekad pat prātā nebija nācis atdot Švanovam lugu, ja mēs to atrastu. Vai tu smejies? Mārčs man teica, ka viņš plānojis to atdot tautai, kas, protams, notiktu ar vienu noteikumu — ja vienīgi viņam tā būtu pieejama, tāpat kā tiesības izdot pirmizdevumu. Viņi ar lugu ieslēgtos Tauerā, un Švanovs varētu iet un iespraust. Es gribu teikt, ka šis cilvēks bija šekspirologs līdz kaulu smadzenēm. Viņš, nabaga ērms, mēdza par to runāt ar sasodītu kvēli acīs!”
“Nu, cik man zināms, nekāda caurumaina Bībele līdz šim nav uzradusies, tātad mums jāpieņem, ka tā ir pie Švanova. Kas notika ar režģi?”
“Tas arī noteikti ir pie Švanova, jo Balstrods, kad brauca projām no Anglijas, paņēma režģi līdzi. Un, kad profesoru paspīdzināja, viņš droši vien pastāstīja Švanovam, ka Miškinam ir oriģinālā vēstule, un viņš jau zināja, ka tu droši vien paturēji šifrēto vēstuļu oriģinālus. Vai neviens nemēģināja tev tos atņemt?”
“Mēģināja,” atbildēja Kroseti un īsumā pārstāstīja Kvīnsā notikušo. Un piebilda: “Tātad situācija pamatā ir šāda: mums ir tikai šifrētais teksts, viņam ir tikai režģis: klasiskais meksikāņu strupceļš. Vai arī es atkal kaut ko būtu palaidis garām, Karolīna?”
Pēdējais jautājums tika uzdots, redzot īpatnējo sejas izteiksmi, kas uz mirkli parādījās viņas sejā. Karolīna vaicāja: “Vai šifrētais teksts tev ir šeit? Es domāju, šajā istabā?”
“Nu, oriģināli atrodas Ņujorkas publiskās bibliotēkas seifā. Bet digitālais variants ir šeit, manā portatīvajā datorā. Šifrētā veidā, protams. Man šeit ir ari “Gurnauta Bībele”. Miškins nopirka divas. Un man ir 1560. gada digitā-lais variants, ko es ievadīju, vēl būdams Ņujorkā, pirms mēs...”
“Man ir režģis,” viņa sacīja.
“Tiešām? Kur?”
Par atbildi Karolina piecēlās un, pavilkusi nost svārkus, uzcēla kāju uz atzveltnes krēsla roku balsta, atsedzot ciskas iekšpusi. “Šeit,” viņa sacīja, norādot uz sīku zilu punktiņu zvaigznāju uz gludās, baltās ādas. Kroseti nometās ceļos un ieskatījās ciešāk, viņa seja bija tikai dažu collu attālumā no Karolinas stilba. No rožu ziepju un Karolinas smaržas viņam sāka trīcēt ceļgali. Sākumā punktiņi izskatījās nejauši, bet pēc tam viņš ieraudzīja rakstu: stilizētu sēru vītolu, sēru simbolu. Viņš nokremšļojās, bet balss vēl aizvien skanēja aizžņaugti: “Karolīna, vai tas ir cietumnieku tetovējums?”
“Jā. Es to uzklāju savā istabā pie Ollija pēc tam, kad biju nočiepusi režģi. Es izmantoju kniepadatu un lodīšu pildspalvas tinti. Tur ir astoņdesmit deviņi caurumi.”
“Ak Dievs! Vai zīmējums ir precīzs?”
“Jā. Es pārzīmēju to uz kopējamā papīra un salīdzināju ar Bībeli no Dar-denholas. Caurumi sakrīt.”
“Bet kāpēc?”
“Tāpēc, ka nospriedu, ka kādu dienu varu saskrieties ar tevi, un tev joprojām var būt šifrētais teksts. Un papīri pazūd vai tos, kā labi zinām, nozog, nemaz nerunājot par to, ka tie kretīni mani pārmeklēja kādas piecdesmit reizes. liet, protams, tai raganai, kas mani izčamdīja, nebija pateikts, kas viņai jāmeklē, tikai tas, ka nekam nav jābūt nevienā manā caurumā. Un tetovējumi ir daudziem. Vai tev šeit ir kopējamais papīrs?”
“Nē, bet man ir marķieris ar šauru galu. Mēs varam izmantot stiklu no tā tur fotogrāfiju rāmīša. 1ās ir apmēram pareizajā izmērā.”
Karolīna apgūlās gultā uz muguras ar izstieptu labo kāju un pareizā leņķī saliektu ķermeni, kamēr Kroseti nometās ceļos viņai starp kājām. Visas spuldzes istabā bija iedegtas. Kroseti turēja stiklu Karolīnai pie ādas un ar marķieri uzmanīgi iezīmēja sarkanus punktiņus virs katra zilā, kas bija iekrāsots uz viņas ādas. Zīmējot viņam vajadzēja atbalstīt kreiso roku pret Karolīnas silto miesu un seju turēt visai tuvu. Tas bija erotiskākais piedzīvojums Kroseti mūžā, ja ne vienīgais, un viņš, to darot, gandrīz ķiķināja. Viņi nerunāja. Rollija gulēja nekustīga kā līķis.