Kad darbs bija pabeigts, Rollija sakārtoja rītasvārkus un sacīja: “Balstrods pēc caurumu raksta Dardenholas Bībelē izsecināja, ka teksts sākās ar pirmās Mozus grāmatas otro lappusi un turpinājās tālāk secībā. Ārējos režģa caurumus uzliek apakšējai kreisajai malai un apakšējai labajai malai, uz pirmajiem un pēdējiem apakšējās rindas burtiem katrā lappusē — tas ir indeksu rādītājs —, un lasa burtus zem katra cauruma parastajā lasīšanas kārtībā, no kreisās uz labo pusi un no augšas uz apakšu.”
Kroseti jau atradās pie rakstāmgalda un bija atvēris veco Bībeli. Viņa klēpj-dators bija ieslēgts, un Word programma palaista. Viņš uzlika stikla plāksnīti uz 1. Mozus grāmatas un pielīdzināja indeksa punktiņus atbilstošajiem burtiem. Marķiera tinte bija puscaurspīdīga, un viņš viegli varēja salasīt zem tās esošos burtus.
“Es saukšu burtus, un tu tos ierakstīsi,” viņš sacīja. “D...a...v...o...v...”
Tas bija neticami apnicīgs darbs. Kroseti, protams, bija saskaitījis zīmes šifrētajās vēstulēs, un tur bija vairāk nekā trīsdesmit četri tūkstoši, neskaitot atstarpes, un katrai vēstulei bija burtu atslēga no Bībeles, kas neatkārtojās. Viņš ātri sarēķināja galvā. Diktējot, teiksim, ar ātrumu viena zīme sekundē, trīsdesmit piecu tūkstošu zīmju nosaukšana prasīs gandrīz desmit stundas, neskaitot pārtraukumus un pārbaudes. Tas bija krietni par ilgu, ja cilvēki, no kuriem Rollija bija aizbēgusi, būs sākuši viņu meklēt, un Kroseti bija pārliecināts, ka viņi jau meklē. Tātad viņi tagad varēja iet projām un kaut kur paslēpties — un tiklīdz Kroseti to iedomājās, viņam prātā ienāca tieši īstā vieta, kur to varētu darīt, — taču viņš vai mira nost aiz vēlēšanās izlasīt slepenos tekstus nekavējoties. Viņš pārtrauca diktēt.
“Kas ir?” noprasīja Rollija.
“Tas ir muļķīgi. Jābūt kādam vieglākam veidam. Mēs neesam Džeimsa laika spiegi. Velns! Es skatos datorā, un man neienāca prātā...”
“Ko tu tur vāvuļo, Kroseti?”
“Redzi. Paskaties uz režģi. Atslēgas pirmais burts ir pirmās rindas trešais burts, tad piecpadsmitais burts, tad divdesmit otrais. Nākamā rinda: otrais burts, tad septītais, tad četrpadsmitais. Režģis atstāj vienu un to pašu rakstu katrā lappusē, ko viņi ir lietojuši. Viņi taču neizmantoja lappuses ar virsrakstiem, vai ne?”
“Nē, vienīgās atzīmētās lappuses bija lappuses ar blīvu tekstu. Un, protams, katra otrā lapa, lai nesajauktu caurumus, kas izspiedušies caur papīru.”
Protams. Viņi ir izmantojuši vien labās puses blīvās lapas bez virsrak-‘>iielu. Tātad mums tikai jāatver 1560. gada izdevuma digitālais variants, i.iizlaiž nodaļu titullapas un kreisās puses lappuses, un tad jāliek datoram sameklēt un nosaukt tieši tās zīmes, ko norāda režģis. Mēs varam noteikt atslēgu automātiski. Man šeit ir ari Viženēra šifrētājs. Ja tas izdosies, uz rīta pusi jau varēsim lasīt Breisgērdla noslēpumus.”
“Vai varu nosnausties, kamēr tu to dari?”
“Jūties kā mājās,” viņš atteica un pagriezās pret rakstāmgaldu.
Kā visi projekti, kuros bija iesaistīti datori, tas prasīja daudz vairāk laika, nekā gaidīts. Erkera logos jau bija parādījusies pirmā rīta ausma, kad Kro-seti uzsita pa ievadīšanas taustiņu, nosūtot garu burtu virkni, kas, kā viņš cerēja, veidoja atslēgu Viženēra šifrētāja virtuālajās iekšās, kurās jau bija ielādēta visa zīmju virkne no Breisgērdla šifrētā teksta. Programmas ekrāns rādīja uzrakstu “ŠIFRĒ...”, un garā, tukšā joslā zem šī vārda cits pēc cita gluži kā preču vagoniņi uz sliedēm parādījās mazu četrstūrlšu virkne. Kroseti visu nakti bija dzēris viesnīcas uzlejamo kafiju, un tagad viņam no tās bija sausa mute un kratīja drebuļi.
“Kroseti... Jēzus, cik tagad pulkstenis?”
Tas tika nomurmināts no segas apakšas.
“Gandrīz septiņi. Šķiet, ka esmu pabeidzis. Gribi redzēt?”
“Es saožu kafiju.”
“Tur mazliet palicis, bet tā ir briesmīga. Nāc un paskaties. Šis varētu būt atšifrējums.”
Viņa izritinājās no segām un, smaržodama pēc gultas, nostājās viņam blakus. Parādījās pēdējais mazais četrstūrītis, un tā vietā iznira ekrāns ar vienu pašu faila virsrakstu:
Breisgērdla šifrētais teksts.txt.
Kroseti novietoja uz tā kursoru un sacīja: “Gods pienākas tev. Nospied ievadīšanas taustiņu.”
Viņa nospieda. Ekrāns pārvērtās par blīvu ar viena intervāla atstarpi rakstīta teksta bloku, kura pirmā rindiņa bija:
mafskirgsispahgjubesdutashadpļapucdandsdlrnajvozšekoamgtļjūzjmpju. “Лк, nē!” viņa iesaucās. “Neizdevās.”
“Izdevās. Neaizmirsti, ka viņi strādāja ar divām dažādām Bībelēm,
Breisgērdla un Danbērtona, un caurmērā iespiešanas kvalitāte bija diezgan slikta, sevišķi, ja grāmata bija domāta masu patēriņam kā “Gurnautu Bībele”, tātad divu pilnīgi vienādu eksemplāru nebija. Un ar šo problēmu droši vien tolaik bija jāsastopas ari viņiem. Režģis uz Breisgērdla eksemplāra atstāja mazliet atšķirīgu atslēgas burtu kopumu nekā Danbērtonam, bet pietiekami tuvu. Tā, ļauj man to iekopēt jaunā dokumentā — tā — un ievietot atstarpes un komatus un izlabot acīm redzamās kļūdas — tā — un... šeit ir pirmā rindiņa.”
Mans Kungs, ir pagājušas divas nedēļas un dažas dienas, kopš es atstāju Jūsu māju.
"Aк Dievs! Kroseti, tu esi apbrīnojams.”
Karolinas sejā, tajā pašā, kas bija ielauzusies viņa sapņu pasaulē šos daudzos mēnešus, bija sajūsmināts smaids, un Kroseti juta, ka līdzīgs smaids atplaukst viņa paša sejā. “Ne gluži,” viņš sacīja. “Tas bija skaidrs jebkuram tiešam transcendentam ģēnijam. Vai tu mani tagad noskūpstīsi?”
Viņa noskūpstīja. Drīz vien pēc tam viņš atradās kails zem segas un viņa tāpat. Kroseti no viņas atrāvās un ieskatījās sejā.
Viņš sacīja: “Cik saprotu, mēs tagad nelasīsim šifrētās vēstules.”
Karolina viņu atkal noskūpstīja. “Tās ir saglabājušās četrus simtus gadu. No vēl vienas stundas nekāds ļaunums tām nenotiks. Un tu droši vien esi pārāk noguris.”
“Noguris no skatīšanās uz tekstu ekrānā, jā, ne pārāk noguris šim”
Sekoja vēl mazliet šī, un tad viņš spēji atrāvās un ieskatījās viņai acīs.
“Tagad taču tu paliksi, vai ne?” viņš vaicāja. “Es domāju, tu šeit būsi rīt un nākamajā dienā...”
“Es domāju, ka varu piekrist palikt šīs konkrētās dienas.”
“Bet ne citas dienas? Vai arī tās būs ilgstošas ikdienas pārrunas?”
“Kroseti, lūdzu, nevajag...”
“Ak, Karolīna, tu mani nogalināsi,” viņš nopūtās. “Ja tu tā turpināsi, es būšu beigts.”
Un viņš būtu turpinājis tāda pašā stilā, bet Karolīna apstādināja viņa muti ar mēli un piespieda Ričarda Breisgērdla tik ilgi pazudušo šifra režģi viņam pie cirkšņiem.
“ Tas kija ātri,” viņš sacīja.
“Bija. Tas bija ātri un nikni.”
“Man patīk, kā tu pēkšņi atver acis, kad tev ir orgasms.”
“Nemainīga zīme,” viņa piekrita, “lai es atcerētos, kurš.”
“Prātīgi. Tagad, lai gan es vēlētos šo paildzināt vairāk vai mazāk bezgalīgi...” “Tu gribi lasīt šifrētās vēstules. Ak, es arī, bet es negribēju teikt.”
“Lai netiktu pārprasts. Es saprotu. Tagad, tā kā esam vienojušies, apmeklēsim pēc kārtas vannas istabu, un tad ķeramies klāt.”
Viņa uzspieda Kroseti lūpām īsu skūpstu un izslīdēja no gultas, un viņš nodomāja: nekas nevar būt jaukāk, kā vērot sievieti, ar kuru tikko esi mīlējies,— kā viņa iet pāri istabai, kā viņas mugura un dibens izskatās agrā rīta gaismā, un viņš sāka prātot, kā lai panāk, lai šis kadrs filmā izskatītos tā, kā tas patiešām izskatās reālajā dzīvē, kad Karolīna iespiedzās un nokrita pie zemes. “Kas ir?”