Un tiešām mums tas bija, manā mazajā datorā. Pols bija uzstājis, pat iedams tik tālu, ka gādāja, lai baterijas būtu tikko nopirktas. Pēc tam, kad Pasko pieklusa, Pols sacīja: “Labi, paskatīsimies, ko tu vari izdarīt,” un izņēma no sava portfeļa dažas, šķiet, veca papīra folio lapas, mazu pudelīti sēpijas krāsas tintes un trīs zoss spalvas. Pasko seja, to visu ieraugot, sāka starot kā māmiņai, ieraugot savu mazuli, un, veikli piecēlies, viņš paņēma materiālus un piesēdās pie sava mazā rakstāmgaldiņa. Viņš rūpīgi izpētīja papīru, turot to pret galda lampas gaismu, un atzinīgi nokremšļojās. Tad viņš atvēra tintes pudelīti, paostīja to, pagaršoja, paberzēja pilienu starp īkšķi un rādītājpirkstu.
“Brīnišķīgs materiāls,” viņš beidzot sacīja, “papīrs ir īsts septiņpadsmitais gadsimts, un tinte ir no tauku sodrējiem un vērša žults. Pieņemu, ka tinte ir iegūta no seniem dokumentiem.”
“Protams,” atteica Pols.
“Spoži! Kur jūs to dabūjāt?”
“No Vatikāna bibliotēkas,” atbildēja Pols. “Norakstītie izdevumi.”
Pasko plati pasmaidīja. “Nu, tā to mēdz saukt,” viņš sacīja un, vairāk neteicis ne vārda, apsēdās un sāka ar Pola doto X-Acto nazi asināt zoss spalvas. Kamēr viņš to darīja, Pols izņēma lappusi, ko es atpazinu kā mūsu Breis-gērdla manuskripta lapas fotokopiju. Pasko sagatavoja savu spalvu un, pārbaudījis to uz kaut kāda nevajadzīga papīra, ķērās pie darba. Mēs apsēdāmies.
Pols izņēma lūgsnu grāmatu un klusi murmināja. Tā bija kā pēcpusdiena benediktīniešu klostera skriptorijā, tikai bez zvaniem.
“Gatavs!” noteica Pasko, pasniegdams papīra lapu. “Ko jūs par to domājat?”
Mēs paskatījāmies. Viņš bija trīs reizes pārrakstījis pirmās desmit rindiņas no Breisgērdla manuskripta, pirmo reizi diezgan rupji, otro daudz labāk, un trešajā reizē teksts — vismaz manai acij — nebija atšķirams no Breisgērdla rokraksta.
Šķita, ka tas apmierina arī Polu, jo viņš sāka likt visas lietas, ko bijām atveduši, arī viltojuma vingrinājumu lapu, atpakaļ savā portfelī. Pasko ar vilšanos sejā noskatījās, kā pazūd papīrs un tinte.
Ks pagaidīju, kamēr esam atgriezušies mersedesā, un tikai tad sāku runāt. “Vai tev nebūtu iebildumu man pastāstīt, ko tas viss nozīmēja?”
“Tas ir viltojums. Es jau tev iepriekš teicu, ka viss ir smalki izstrādāta blēdība.”
“Tā šķiet. Kas tur sākumā bija par runu sakarā ar maksāšanu?”
“Pasko ir draugs, un viņš grib, lai tam būtu iztikšana. Tāpēc viņš viltoja manuskriptu un tāpēc viņš runāja ar mums. Es nokārtoju, ka draugs saņems glītu čeku.”
“Tu atbalsti pretdabisku uzvedību?”
“Nebūt ne. Cietumā misters Pasko ir drošībā un nespēj darīt neko pretdabisku, ja nu vienīgi vientulībā. Viņš izrāda uzslavas cienīgas raizes, lai viņa dārgumiņš nebūtu spiests iet uz ielas kā pērkamais zēns, un vēlas viņu uzturēt. Es uzskatu, ka viņam izpalīdzēt ir vienkārši labdarība.”
“Tu tiešām esi nevainojams liekulis, vai ne?”
Pols sāka smieties. “Tālu, tālu no nevainojama, Džeik. Interesanti, ka šis jauneklis, ko Pasko uztur, ļaujot viņam dzīvot greznībā, ir tas pats, kura liecība pēc afēras ar “Hamletu” noveda viņu cietumā.”
“Un kā tu to visu izdibināji?”
“Лк, man ir sakari. Jēzus biedrība ir vispasaules organizācija. Man bija kāds, kas aizgāja ar Pasko parunāties, un tad arī viss stāsts atklājās, nevainojama konlīdencialitāte, protams, un, pirms mēs aizbraucām, es Pasko piezvanīju.”
“Un tā, ko mēs tagad darām?”
“To pašu, ko būtu darījuši, ja manuskripts būtu īsts,” atteica Pols. “Izlī-kumojam pa visām cilpām, sameklējam viltoto lugu un nogādājam to sliktajiem zēniem. Tad tev un tavējiem nekas vairs nedraudēs.”
“Un kā ar sliktajiem zēniem? Kā ar Balstrodu un to, kas sūtīja cilvēkus, ko es nošāvu? Viņi paliek nesodīti?”
“Tas ir tavā ziņā, Džeik. Tu esi tiesas izpildītājs, es ne. Mana vienīgā interese ir raudzīties, lai visa šī ķeza beidzas.”
Automašīna tagad brauca Oksfordas virzienā, un misters Brauns pavēstīja, ka mums sekojuši līdz cietumam un seko joprojām. Pols ar to bija apmierināts, jo tādējādi sliktajiem zēniem kļūs zināms, ka mēs tiešām esam bijuši tikties ar Pasko, un tas papildinās mūsu stāstu par viltoto manuskriptu ar svarīgu niansi. Par ko es domāju pēc visiem šiem atklājumiem? Es plānoju, kā tos izmantot, lai nodrošinātu vēl vienu tikšanos ar Mirandu Kellogu vai — kas nu viņa bija. Esmu raksturojis savu Niko kā bērnu, kas cieš no nepārvaramas apsēstības, un tāds viņš arī ir, mazais nabaga puika, bet, ziniet, ābols nekrīt tālu no ābeles.
Izvilku savu mobilo un uzgriezu numuru — nevis tāpēc, ka īpaši gribēju runāt ar Kroseti, bet, lai, kā saka psihologi, veiktu izspiešanas darbību. Dzīvnieki trauksmes situācijās, piemēram, laiza ģenitālijas, bet augstāk attīstītie dzīvnieki sniedzas pēc cigaretes vai, pēdējā laikā, pēc mobilajiem telefoniem. Sev par aizkaitinājumu, saņēmu ierakstītu ziņu, ka mobilā telefona abonents, kam esmu piezvanījis, šobrīd nav sazvanāms. Vai tas cilvēks tiešām ir tik stulbs, ka izslēdzis savu telefonu? Atvienojos un piezvanīju atkal, šoreiz lai pasūtītu apartamentus Dorčesterā: pret tādiem cilvēkiem kā es, kas tērē daudz naudas, pasūtot viesnīcas, ir pavisam citāda attieksme. Brauciena laikā mums izdevās pārrakstīt sarunu ar Pasko manā portatīvajā datorā un no turienes CD, ko paņēma Pols. Es atturējos kaut ko vaicāt.
Dažas stundas pēc tam viņi izlaida mani pie viesnīcas. Gaisotne automašīnā bija visai dzestra, un to neatviegloja nekādas dramatiskas konfrontācijas. Mēs apspriedām drošību. Misters Brauns apstiprināja, ka viņa cilvēki uzraudzīs mani ari pilsētā.
“Tas droši vien maksā kaudzi naudas,” es spriedu.
“Maksā arī,” atbildēja Pols, “bet ne tev.”
“Kā? Taču ne advokātu firmai?”
“Nē. Amēlijai.”
“Kā ideja tad tā bija?”
“Viņas. Viņa uzstāja. Viņa gribēja, lai mēs esam drošībā.”
“Un, bez šaubām, lai uzzinātu visu, ko es daru,” es sacīju sev neraksturīgi dzēlīgi. Pols izlikās, ka nav dzirdējis, kā viņš bieži vien izliekas nedzirdam manas piezīmes. Mēs sarokojāmies vai mēģinājām sarokoties, bet viņš mani apskāva, kas man ir visai vienaldzīgi. “Viss būs labi,” viņš smaidot sacīja tik labsirdīgi, ka biju spiests ļaut arī savai sejai savilkties smaidā. Es viņu par to ienīstu. Misteram Braunam vismaz pietika ar īsu rokasspiedienu, un tad jau viņi nozuda mulsinošajā britu satiksmes straumē.
Mana istaba bija zila, rūpīgi iztapsēta, kā to dara Dorčesterā, polsterējums uz polsterējuma, nevienas brīvas vietas, kur uzelpot. Es atkal piezvanīju Kro-seti, tikpat neveiksmīgi, un vēlreiz, pēc tam piezvanīju biznesa jautājumos, norunājot tikšanās uz vairākām nākamajām dienām. Mūsu firma pārstāvēja lielu starptautisku izdevēju, un tikšanās bija paredzētas par Eiropas Savienības nostādni pret digitalizētu tekstu un autoratlīdzību šajā sakarā. Tas bija tieši tas garlaicīgais juridiskais darbs, kādā esmu specializējies, un es nevarēju vien sagaidīt, kad būšu tik bezgala garlaicīgs, cik vien spēšu, ar grupu kolēģu, salīdzinājumā ar kuriem esmu Merkucio.