Nolikusi bērnus gulēt, Mērija Pega ienāca istabā un, izskatīdamās sasodīti laimīga (šeit es iedomājos Amēliju tādā pašā situācijā, savas zaudētās mājas...), apsēdās dīvānā blakus Klimam. Ar visām policijas un bērnu lietām šī patiesībā bija pirmā reize, kad varējām mierīgi aprunāties. Es viņiem pastāstīju pēdējos jaunumus un to, ko šajā laikā biju darījis. Parādīju ari Bībeli un Breisgērdla mērinstrumentu, ko biju nopircis Merilendā. Ne vārda par to, ka viss ir blēdīšanās, protams. Es arī izdalīju atšifrēto vēstuļu izdrukas, un, kamēr viņi tās lasīja, pamodināju Cīrihē Kroseti un apvaicājos, vai nav kaut kādi jaunumi. Viņš pastāstīja, ka Pols vakar teicis — kāds pa e-pastu nosūtījis Amēlijai bērnu fotogrāfiju, kur viņi redzami ar tās dienas laikrakstu New York Times rokās. Abi smaidīja un izskatījās pilnīgi apmierināti, nekādu draudīgu tipu melnās maskās. Es sacīju, ka tas šķiet savādi, un viņš piekrita. “Izskatās, ka viņi ir klases ekskursijā. Tas nemaz neizklausās pēc Švanova, kādu mēs pazīstam.”
Atzinu, ka, lai gan īpatnējas, tās jebkurā gadījumā ir labas ziņas. Pēc tam viņam pastāstīju par Hārlanu P. Olrudu un abiem bērniem. Kroseti teica, ka nodos ziņu Rollijai, bet es piedāvāju nokārtot, lai bērni paši viņai piezvana, un sacīju, ka pastāstīšu, ja mums kaut kas izdosies ar šifriem. Kroseti gribēja runāt ar savu māti, un tā es nodevu klausuli viņai.
Klims niekojās ar tālummēru. “Asprātīga ierīce, visai novatoriska savam laikam. Tai vajadzēs nelielu spogulīti — šeit —, un tad, domājams, tā darbosies, kā paredzēts. Vai varu paskatīties šifru no Bībeles?”
Es viņam to iedevu, un, brīdi pētījis, Klims sacīja, ka ievadīs šifrēto tekstu Kroseti galda datorā un paskatīsies, ko ar to var izdarīt. “Visi Šekspīra darbi, protams, ir pieejami digitālā formātā, tāpēc, ja atslēga ir no pazīstama viņa darba, mums vajadzētu paveikties.”
“Ja vien viņš neizmanto tekstu no pazaudētās lugas,” iejaucās Mērija Pega. “Tas izskatītos pēc Breisgērdla.”
“Tādā gadījumā,” sacīja Klims, “mums būs jāizmanto sarežģītākas metodes.” Viņš paņēma Bībeli, pasmaidīja un nogāja malā.
Mērija Pega novēlēja dēlam labu nakti un sacīja: “Cik briesmīga ziņa par bērniem. Sieva droši vien cieš. Vai tev nevajadzēja būt pie viņas?”
“Vajadzēja, bet viņa mani negrib. Amēlija visā notikušajā vaino mani, un viņai ir taisnība. Un man ir tāda sajūta, ka nolaupīšana nav gluži tas, kas izskatās.” “Kā tu to domā?”
“Pagaidām vēl nevaru pateikt. Bet es lieku dažas lietas kopā, un man nešķiet, ka viņiem draud tūlītējas briesmas. Nākotnē, kas zina, bet ne tagad, ja vien mēs varam atklāt, kur atrodas šis Darbs.”
“Ak, ir taču pavisam skaidrs, kur tas atrodas.”
Es biju pārsteigts. “Jā,” bilda Mērija Pega, “viņi iesvieda to Breisgērdla pieminētajā akā, tu jau zini, tajā, ko viņš apskatīja, kad sekoja Šekspīram un viņa draugiem mežā un redzēja neatļauto dievkalpojumu. Tās klostera drupas...” Viņa pāršķirstīja izdrukas un atrada vajadzīgo lappusi: “Svētā Bosa aka. Kur vēl tas varētu būt? Breisgērdls stāsta, ka viņi devušies uz Strctfordu, un līdz akai ar zirgu jājāj tikai puse dienas.”
“Varbūt,” es atteicu, “bet — kur ir tā aka? Breisgērdls apgalvo, ka tā bija slepena pat Šekspīra laikā. Tā var atrasties zem rūpnīcas vai jaunbūvēm.” “ l iesa. Un tādā gadījumā mums tas jāpaziņo publiski un jānodod visa ķeza varas iestādēm. Ko, es reizēm domāju, mums vajadzēja izdarīt jau pirmajā
dienā. Bet,” — šajā vietā īriskajos vaibstos parādījās neraksturīgi plēsonīga izteiksme — “es katrā ziņā gribu atrast to lugu. Tāpēc mēs varam vienīgi cerēt, ka gadsimtiem aizmirstā aka joprojām burbuļo.”
Pēc tam viņa pagatavoja vēl kafiju, un mēs to dzērām kopā ar Jameson viskiju. Cik atceros, runājām par ģimeni un bērniem, un viņu priekiem un vilšanos. Es gandrīz nožēloju, ka man nepatīk viņas dēls, un piedēvēju to savam trakumam, kā arī apņēmos būt nākotnē pret Kroseti laipnāks. Kad kāds laiks bija pagājis tādā nesakarīgā manierē, parādījās sadrūmis Klims.
“Skumji, bet man jāatzīst, ka šis šifrs nerada saprotamu tekstu no neviena vēsturei pazīstama Viljama Šekspīra sacerējuma. Tas nav nekas briesmīgs, jo ticu, kā jau agrāk esmu minējis, ka varam sastatīt šifrēto tekstu ar varbū-tīgiem nejaušiem tekstiem, un paskatīties, vai dabūjam kaut ko sakarīgu, un to jau es esmu sācis darīt, bet man sakārojās mazliet jūsu īru kafijas.”
To viņš dabūja, un es apvaicājos, vai viņš jau ir atradis kaut ko saprotamu. “Jā, protams, mēs sākam ar parastākajiem vārdiem — “bet”, “teiksim” — un, abos virzienos izmantojot standarta tabula recta, skatāmies, ko mums dod šifrētais teksts. Protams, Breisgērdls varēja būt izmantojis nestandarta tabulu, bet agrāk viņš nav to darījis, tāpēc pieņemsim, ka viņš ir steidzies un vēlējies lietot vienkāršu šifru. Tā mēs izmantojam datoru, lai sameklētu, vai jebkuri trīs šifrētā teksta burti dod trigrammu b-e-t kā mūsu atslēgas daļu, un šeit jūs redzat, ka dod: gan TKM, gan Vl.K mums dod “bet”, un, kad atkal lietojam šo atslēgu šifrētajam tekstam, mēs dabūjam ADI un DEG, kas abi, par laimi, ir plaši izplatītas trigrammas. Tāpat izdarot ar “kas”, mēs dabūjam vienu trāpījumu un atšifrētajā tekstā EAD, kas arī ir laba trigramma. Izmēģinot “ja”, mēs dabūjam divus trāpījumus un ENDF atklātajā tekstā, un ari nelielu balvu, jo pirmais ja izrādās atbilstošs pēc tā “bet”, ko esam jau atklājuši, un tā mēs zinām, ka “bet”, “ja” ir daļa no atslēgas teksta. Un mēs turpinām no šejienes. Katrs mazs atklājums dod mums mazliet vairāk no atšifrētā teksta un vairāk no atslēgas teksta, un divi atšifrējumi pastiprina viens otru, kāpēc slīdošā atslēga, kas balstīta uz tekstu, ir tik vāja. Šī iemesla dēļ VDK izmantoja tikai almanahus un tirgus finanšu ziņojumus ar daudzām ciparu tabulām, to entropija ir lielāka. Tagad nākamajam vārdam, ko izmēģināsim, jābūt “no” vai “uz”, es domāju...”
“Nē,” sacīja Mērija Pega, “pamēģini “Jēzus”.”
“Tas ir reliģisks padoms, dārgā?”
“Nē, vārds. Tu sacīji, ka meklēji atslēgu kopotajos rakstos un neko neatradi?”
“Jā. Bez dažiem pilnīgi nejaušiem sakarīgiem gadījumiem.”
“Bet viņš uzrakstīja vienu lietu, kas nav iekļauta viņa publicētajos darbos. Savu epitāfiju.”
Viņa pieskrēja pie plaukta un izvilka Šēnbauma “Šekspīra dzīves”, un te tā bija, pirmajā lappusē:
Klau, Jēzus vārdā, labais ceļiniek,