“Busiņā jums ir apģērbs,” viņš sacīja izkāpjot. “Svarīgi izskatīties autentiski un oficiāli.”
Kroseti un Rollija piegāja pie busiņa aizmugurējām durvīm, kas atvērās, atklājot interjeru ar dzelzs galdu, pakaramos instrumentiem, garas dzelzs caurules, kāpnes, darbarīkus, elektronisko aprīkojumu un divus vīrus, kas stādījās priekšā kā Naidžels un Robs, Naidžels līdzīgs pūcei un briļļains, Robs platiem pleciem, šķirbainiem zobiem un smilškrāsas spurainiem matiem.
Viņi izsniedza dzeltenus kombinezonus, zābakus un dzeltenas cietas cepures ar tajās ierīkotām laternām. Kroseti nebija pārsteigts, ka kombinezoni un zābaki viņam der kā uzlieti. Karolina pavēstīja, ka viņējie ari.
“Osborns, šķiet, strādā ļoti prasmīgi. Vai tu nekļūsti nervoza, uzzinot, ka viņiem ir mūsu abu apavu izmēri?”
“Mani vairs nekas nepārsteidz,” viņa atbildēja. “Ko viņi dara?”
“Nav ne jausmas,” atteica Kroseti.
Viņi noskatījās, kā abi vīrieši izritina no busa ratiņus, kas gatavoti no tērauda caurules, un Kroseti tika pieaicināts izkraut dažādas smagas elektronikas sastāvdaļas un automašīnas akumulatoru, ko vajadzēja iecelt ratiņos. “Starp citu, kas tas viss ir?” viņš vaicāja Robam.
“Tā ir grunts radara iekārta, pati modernākā, kāda pieejama. Šī iekārta attēlo apakšzemi no dažu pēdu līdz simt pēdu dziļumam atkarībā no augsnes. Mums vajadzētu šeit labi ieurbties. Tas ir triasa smilšakmens.” Ierunājās Naidžels: “Ja vien te nav māla piejaukuma.”
“Ko tad, ja te ir māla piejaukums?” pavaicāja Kroseti.
“Tad ir ziepes, draugs,” atbildēja Robs. “Mums vajadzēs pārbaudīt pretestības spēju, un tas prasīs visu nedēļu.”
“Jūs abi strādājat Osbornam?”
“Mēs ne,” atteica Naidžels. “Hallas ģeoloģijas universitāte. Mūs ir samaitājis korporatīvais zelts, vai ne, Rob?”
“Pilnīgi un galīgi. Starp citu, ko jūs abi meklējat? Vikingu dārgumus?” “Kaut ko tamlīdzīgu,” atteica Kroseti. “Taču, ja mēs to atradīsim, mums vajadzēs jūs nogalināt.” Abi iesmējās, bet nervozi, un palūkojās, kur palicis Brauns, kas šķita kaut kur noklīdis.
Rollija kādu gabaliņu tālāk bakstīja zemi, un Kroseti piegāja paskatīties, ko viņa tur dara.
“Tev nav jābaksta zeme ar pirkstiem,” viņš sacīja. “Mums ir augsti attīstīta tehnika.”
“Paskaties, ko es atradu,” viņa sacīja un pastiepa plaukstu. Tajā bija balts, plakans, raupjš trīsstūrveida akmens, kurā bija iegriezta pilnīgi taisna du-bultlīnija un zem tās, šķiet, rozes ziedlapa.
“Tas ir klosteris,” viņa sacīja. “Šī ir īstā vieta. Man nāk virsū drebuļi.” “Man arī. Kombinezonā ar cieto cepuri tu izskaties satriecoši. Vai tu man pasvilpsi, kad iešu garām?”
Šai muļķībai sekoja viens no viņas bargajiem skatieniem, un tad viņu pasauca Naidžels un Robs palīdzēt vilkt ratiņus. Viņi stiepa tos cauri mežam, pāri grambām un saknēm, Naidžels gāja pa priekšu, skatīdamies uz globālās pozicionēšanas iekārtu un Rolliju, kas vilkās nopakaļ, pārmetusi pār plecu vairākas cērtes un lāpstas.
“Apstāsimies šeit, ļaudis, un ieslēgsim radaru. Ja tā satelīta karte ir pareiza, misters GPR ziņo, ka šī ir īstā vieta.” Viņi atradās seklā zemes padziļinājumā, ko klāja dzeltenas bērzu lapas, zem trim veciem, pelēkiem kokiem, kuru izstieptie zari virs galvas krustojās uz bālo debesu fona. Naidžels šo to pieregulēja un ieslēdza iekārtu. Tā iedūcās, un no spraugas vienā no metāla kārbām parādījās plata papīra lente. Naidžels pastūma brilles augstāk uz deguna un pētīja izdrukātā papīra krāsas. Viņš iebrēcās: “Nu, lai velns par stenderi. Trāpīju pirmajā reizē. Tur ir tukšums un pilns ar kaut ko līdzīgu skaldītām akmens šķembām. Nevar būt divu domu. Paskaties, Robij.”
Robs paskatījās un apstiprināja, ka Naidželam taisnība. Viņi novāca lapas un zemes virskārtu un sāka rakt, un nepagāja necik ilgs laiks, kad bija atseguši kaut ko, kas izskatījās pēc grodiem akai, kuras centrā atradās kaudze neregulāru bālu akmeņu.
“Tā ir sausa,” noteica Kroseti.
“Nu, jā,” sacīja Robs, “hidroloģija pēdējos četrsimt gados ir krietni pārvērtusies, ņemot vērā kanālu un dekoratīvo dīķu rakšanu aristokrātijai un publisko ūdensapgādes sistēmu. Tomēr te vēl mazliet būs jāpastrādā,” viņš sarauktu pieri paskatījās lejā uz aku. “Kādi kretīni piebēruši aku ar akmeņiem. Cik dziļi jums nepieciešams rakt?”
Kroseti sacīja: “Kaut kas ap astoņiem metriem.”
“Ak, sasodīts,” iesaucās Robs. “Mēs būsim šeit visu nolāpīto dienu.”
Tas bija nejauks, smags darbs, kādu mūsu senči ne tik tālā pagātnē bija darījuši katru sava mūža dienu, ar rokām pārvietojot planētas materiāla lielas masas no vienas vietas uz citu. Bedrē vienlaikus varēja ietilpt tikai viens cilvēks, un šim cilvēkam bija gan jāceļ akmeņi uz ķēdēm piestiprinātas audekla cilpas, kas veda uz tērauda cauruļu trijkāji un trīsi, ko divi ģeologi bija uzstādījuši augstāk, gan arī, ja akmeņi bija pārāk smagi, lai tos paceltu, jāizurbj caurums, jānoenkuro tajā acu skrūve un jānostiprina skrūvē āķis. Pēc stundas darba no zemajiem pietūkušajiem mākoņiem sāka līt vienmērīgi smidzinošs, auksts lietus, tieši tik daudz, lai slīdētu kājas, bieži un sāpīgi savainotos un no aukstuma pārņemtu trula apātija. Kroseti prāts strādājot kļuva gaudens. Viņš aizmirsa Šekspīru un viņa draņķa lugu. Pasaule saruka līdz nākamā akmens problēmai. Katrs no trim vīriešiem strādāja pusstundu un tad uzkāpa pa alumīnija kāpnēm, lai bez spēka sabruktu busiņa gultā. Rollija bija atradusi prīmusu un vārīja tējkannā ūdeni, pildot traukus ar pintēm biezas, saldas tējas. Kad viņa neizdalīja tēju, tad stāvēja pie akas ar dzelzs mērlenti, pēc katra izceltā akmeņu slāņa nolaida to lejā un nosauca dziļumu: pieci metri divdesmit: seši astoņpadsmit, jokoja, uzmundrināja un smējās, pretī saņemot ņurdēšanu un lāstus.
Pusstundu pēc divpadsmitiem viņi paņēma lenča pārtraukumu. Vienmēr izdarīgais misters Brauns bija iekrāvis landroverā daudz pārtikas, un Rollija bija pagatavojusi zupu, sviestmaizes un tēju, šoreiz ar rumu. Lai pasargātos no lietus, viņi ēda busiņā, un no sava novērošanas posteņa tālumā varēja redzēt misteru Braunu, kas sarunājās kādu vīrieti Barbour jakā un tvīda cepurē. Vīrietis žestikulēja ar nūju un šķita apbēdināts. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās pats pie sava landrovera un aizbrauca. Brauns pāri žļurkstošajam laukumam pienāca pie busiņa.
“Tas bija cilvēks no Nacionālā fonda,” sacīja Brauns. “Viņš ir pārskaities. Šis lauks ir reģistrēts gruntsgabals, un mums ir kategoriski aizliegts te rakt. Viņš aizgāja pēc administrācijas, kas piezvanīs ūdens pārvaldei un atklās, ka mēs neesam tie, par ko uzdodamies. Cik tuvu mēs jau esam?”
“Seši metri astoņdesmit divi,” sacīja Rollija.
“Tad mums ir jāizceļ mazliet vairāk par metru un jādabū priekšmets, ja tas tur atrodas, un jānozūd apmēram pusstundas laikā. Pārtraukums beidzies, džentlmeņi.”
Viņi atgriezās pie akas un desmit minūtes rakās kā dēmoni, un šeit viņus beidzot gaidīja atelpa, jo nākamais slānis sastāvēja no maziem, parastiem oļiem bruģakmeņu lielumā, ko viegli varēja iesviest cilpā. Kroseti atradās bedres dibenā, kad mērlente noslīdēja garām viņa sejai, atsitās pret akmeņiem, un Rollija izsaucās: “Astoņi sešpadsmit.”
Kroseti pietupās un pavērsa savu ogļrača lampu pret austrumu sienu. Sākumā viņš neko neredzēja, tikai gandrīz četrkantīgi izliktu akas šahtu. Viņš pagrāba kārtīgu lauzni un uzsita katram akmenim pēc kārtas, un piektajā reizē šķita, ka akmeņi padodas. Viņš iespieda lauzni starp blakus akmeņiem, uzspieda, un akmens vēl mazliet izkustējās no vietas. Pēc divām minūtēm pamatīgas svīšanas viņš bija izdabūjis to no vietas un skatījās tukšumā, kas oda pēc vecas miklas zemes. Viņa lampa apspīdēja kaut ko apaļu apmēram desmitā izmēra konservu kārbas lielumā.