Tagad, smagi elpodams, Kroseti laužņa galu iesprauda, cik tālu vien varēja, caurumā un pagrozīja, līdz sajuta, ka metāls aizķeras, un lēnām izstūma kaut ko līdzīgu mazliet vairāk nekā pēdu garai svina caurulei plaukstas platuma diametrā, ko abos galos noslēdza pielodētas svina plāksnes, lūrēdams atradumu maigi kā izglābtu bērnu, Kroseti uznesa to pa kāpnēm.
“Tas ir tas?” pavaicāja Robs.
“Var redzēt, cik daudz tu zini, Rob,” bilda Naidžels. “Tas ir karaļa Artūra testaments, saglabāts brendijā. Tagad Anglija atkal būs diža.”
Kroseti nelikās par viņiem zinis un, Karolīnai cieši sekojot aiz muguras, iekāpa busiņā. Robs grasījās iet līdzi, bet Brauns uzlika plaukstu viņam uz elkoņa. “Laiks doties, kungi,” viņš sacīja tonī, kas nepieļāva iebildumus. “Iesaku novilkt darba drēbes un braukt projām, pirms ieradusies policija.”
“Mēs nedabūsim paskatīties?” pavaicāja Robs.
“Baidos, ka ne. Labāk nezināt,” Brauns no vējjakas iekškabatas izvilka biezu aploksni. “Bija patīkami sastrādāties,” viņš sacīja, sniegdams to Naidželam. Abi ģeologi padevīgi devās savākt savu aprīkojumu.
Mašīnā Kroseti atrada smagas spīles, āmuru un kaltu. Viņš nostiprināja cilindru uz dzelzs galda un vienā galā nokala svina plāksni. Iekšā atradās bieza papīra rullis, pārsiets ar tumšu lenti. Papīrs bija gandrīz balts un šķita bezmaz svaigs, nevis brūns un sairis, kadam, kā viņš bija iztēlojies, jābūt četrsimt gadu vecam papīram. Kroseti šokēts aptvēra, ka pēdējais cilvēks, kas papīram pieskāries, bija Ričards Breisgērdls un pirms tam Viljams Šekspīrs. Viņš izteica šo domu skaļi Karolīnai.
“Jā, tagad tu esi vienots ar diženajiem. Dieva dēļ, atsien lenti!” Kroseti atsēja mezglu un izklāja lapas uz galda. Viņš redzēja, ka tinte ir melna, vāji oksidējusies, un tas nebija Breisgērdla rokraksts. Lappuses bija akurāti sadalītas ar lineālu, un teksts rakstīts trīs vertikālos stabiņos, varoņa vārdam, dialogam un remarkām: taupīgais Eivonas gulbis bija izmantojis lapu abas puses. Kroseti tās automātiski saskaitīja: kopā divdesmit viena folio lapa. Pirmās lappuses augšpusē visā platumā ar burtiem, kas bija pietiekami lieli, lai pat viņa vārgās zināšanas par Džeimsa I laika rokrakstiem ļautu salasīt, bija rakstīts: “Marijas, Skotijas karalienes, traģēdija.”
Kroseti roka, turot lapu, drebēja. Kā Fanija to bija nosaukusi? Vērtīgākais portatīvais objekts uz planētas. Kroseti atkal sarullēja lappuses, atlika atpakaļ cilindrā ar lenti un iebāza svina zīmogu lietusmēteļa kabatā. Pēc tam viņš no visa spēka apkampa Rolliju un, kliegdams kā maniaks, grieza viņu riņķī un beigās noskūpstīja uz lūpām.
Uz ceļa, kad viņi atkal bija sasēdušies landroverā, Brauns apvaicājās: “Es pieņemu, ka esat apmierināts? Skaņas, ko es dzirdēju, bija uzvaras ķērciens un nevis sakāves šņuksti?”
“Jā, visi mūsu sapņi ir piepildījušies. Es saprotu, jūs pametīsiet šo mašīnu?”
“Jā, mazliet tālāk uz priekšu,” sacīja Brauns. “Mums ir vēl daži automobiļi eskortam, katram gadījumam, ja rodas aizdomas par drošību.”
Viņi izbrauca uz joslas, un tur jau atradās pazīstamais mersedess vai tieši tāds pats, un anonīms melns forda furgons ar diviem vīriešiem priekšējā sēdeklī. Ar drošību acīmredzot nebija nekādu problēmu, jo viņi nobrauca līdz Biginhilai bez starpgadījumiem. Vēnā bija omulīgi, un Kroseti, sēdēdams blakus vadītājam, ik pa brīdim iesnaudās. Svina cilindrs gulēja viņam klēpī. Brauns par to neko nebija vaicājis, nedz arī prasījis parādīt, kas tajā iekšā, bet vienkārši bija neuzkrītoši aizgājis, pirms tam nodevis abus pārsēšanās aģentes Parras kundzes — zilā uniformā tērptas jaukas, mātišķas sievietes — rokās.
Parras kundze nosūtīja viņus uz pasažieru atpūtas telpu un, uzlūkojusi Kroseti, pavaicāja, vai viņš vēlētos izmantot iespēju atsvaidzināties, uz ko viņš atbildēja, ka labprāt ieietu dušā un pārģērbtos, ja to varētu nokārtot, un lieki sacīt, ka to bija iespējams nokārtot, jo ko gan nevarēja nokārtot privāto lidmašīnu pasažieriem? Un kā ar divām lielām polsterētām aploksnēm un iesaiņojamo lenti? Arī tās atradās, un Kroseti ar aploksnēm, savu ceļojumu somu un vērtīgāko portatīvo objektu uz planētas svina apvalkā iegāja vīriešu labierīcībās. Palicis viens pats zili flīzētajā istabā, viņš izņēma lugu un iesaiņoja to vienā no aploksnēm, ko mugurpusē pielīmēja ar lenti zem savas velveta sporta jakas oderes. To viņš pakāra ārpus dušas uz viena no āķiem, pēc tam noģērbās, iegāja dušā un bija pārsteigts par dubļu daudzumu gandrīz Misisipi sanesu apjomā, kas noskalojās no viņa ķermeņa un aizplūda notecē. Dušā Kroseti apsvēra, kāpēc viņš nav atstājis sasodīto priekšmetu pie Karolīnas un kāpēc patiesībā to slēpa no viņas.
Tāpēc, ka tu viņai neuzticies, atskanēja racionālā Alberta atbilde. Bet es viņu mīlu, un viņa mīl mani, atbildēja iemīlējies Als. Viņa tā teica. Bet Kro-seti saprata, ka daļa no šīs sievietes valdzinājuma bija viņas galējā dīvainība, pierādītais fakts, ka viņa ir spējīga uz jebko. Pat šajā brīdī viņam nebija garantijas, ka tad, kad viņš parādīsies no šīs dušas telpas, viņa nebūs pazudusi, un viņš Karolīnu nekad vairs neredzēs. Šī doma Kroseti tualetei piešķīra paātrinājumu. Pēc piecām minūtēm, joprojām slapjš, bet akurāti ģērbies jakā, melnos džinsos un flaneļa kreklā, viņš iznāca atpūtas telpā, nesot ceļojumu somu (kurā atradās Breisgerdla svina caurule) un polsterēto aploksni, ko bija piebāzis ar informācijas lapiņām tūristiem un nolīmējis ar lenti. Karolīna sēdēja atpūtas telpā. Viņa arī bija iegājusi dušā un pārģērbusies, un viņas slapjie mati izskatījās tumšāki nekā iepriekš.
Kroseti apsēdās viņai blakus. “Vēl viens pārlidojums,” viņš sacīja, “un šis piedzīvojums būs beidzies.”
“Es ceru,” viņa atbildēja. “Man riebjas piedzīvojumi. Es gribu būt vietā, kur varu no rīta pamosties, satikt tos pašus cilvēkus, un darīt katru dienu gandrīz vienu un to pašu.”
“Iesiet grāmatas.”
“Jā. Es zinu, tu domā, ka tas ir garlaicīgi. Es zinu, tu domā, ka uzņemt filmas ir nopietna māksla, bet grāmatu gatavošana ir kā... nezinu, afgāņu šalles adīšana. Man vienalga. Tāda būs mana dzīve. Es grasos paņemt savus bērnus un doties uz Vāciju, kur mācīšos grāmatu iesiešanu, un es nedarīšu neko citu, tikai mācīšos grāmatu iesiešanu un iesiešu grāmatas. Tā būs mana dzīve.”
“Nu, un es vasarās braukšu ciemos!”
Viņa pagrieza galvu un kā atgrūžot atmeta ar rokām. “Tagad ne, Kroseti. Es vairāk nevaru izturēt. Vai mēs nevaram, piemēram, vienkārši būt kopā un pāris nākamās stundas nekalt saistošus ilgtermiņa plānus?”
“Protams, Karolīna. Kā teiksi,” viņš sacīja un nodomāja, ja mūsu attiecības būtu prece, uz paciņas būtu uzrakstīts, piemēram, SATURS INDĪGS vai UGUNSNEDROŠS. “Kā tu saki.”
Viņš pagāja mazliet nostāk un piezvanīja Miškinam uz Ņujorku. Miš-kins uzklausīja jaunumus, apsveica un teica, ka likšot mašīnai sagaidīt viņus lidostā.
Viņu lidmašīna Šoreiz bija Citation X, mazāka un slaidāka pat par Gulf-stream, paredzēta sešām personām, ar noslēgtu nodalījumu aizmugurē, kur atradās divas gultai līdzīgas atpūtas zonas. Tās redzot, Kroseti grasījās ierosināt, ka šeit ir pietiekami ērti, lai viņi abi divi iestātos Astoņu jūdžu klubā, bet paklusēja. Nebija īstās vibrācijas, kā bieži vien Karolīnas Rollijas tuvumā. Viņš nopūtās, piesprādzējās, dzēra šampanieti. Lidaparāts iekaucās, iespieda viņa muguru sēdeklī un agresīvā leņķī uzšāvās gaisā. Kroseti juta, kā pret muguru nočaukst visvērtīgākais portatīvais objekts. Aploksne ar neīsto manuskriptu gulēja uz sēdekļa viņam blakus. Kroseti kādu laiku palasīja žurnālu, tad apņēma segu sev apkārt un pārvilka pāri galvai. Tas nebija trūcīgais dvielītis, ko izsniedz komerciālās aviosabiedrības, bet bieza, lielizmēra sega kā labākajās viesnīcās. Noregulējis savu sēdekli gandrīz horizontālā stāvokli, Kroseti iekrita pārguruša cilvēka miegā.