Un pamodās no trauku šķindēšanas un brīnišķīgas ēdiena smaržas. Stjuarte gatavojās pasniegt maltīti. Kroseti piecēlās sēdus, noregulēja savu sēdekli un palūkojās pāri ejai. Karolīna bija tualetē. Viņš uzmanīgi nopētīja polsterēto aploksni, ko bija atstājis uz sēdekļa. Līmlente bija neskarta, bet, palūkojoties ciešāk, varēja redzēt, ka vienu no aploksnes apakšējiem stūriem bija rūpīgi atplēsis un atkal aizlīmējis kāds, kam ne papīrs, ne līme nebija nekāds noslēpums. Kroseti paostīja malu un sajuta vāju acetona smaržu. Lai samitrinātu līmi, viņa bija izmantojusi nagu lakas noņēmēju un pēc tam, droši vien atklājusi, ka aploksne ir māneklis, to atkal aizlīmējusi. Kroseti prātoja, diez ko viņa būtu darījusi ar īsto aploksni un ko viņa diez nodomāja, atklājot, ka viņš ir izgatavojis viltus aploksni un atstājis to redzamā vietā. Ko viņš bija mēģinājis apmānīt? Viņu? Ak, Karolīna!
Bet, kad Rollija atgriezās, Kroseti saglabāja laipnu sejas izteiksmi, un viņi kopā ieturēja stīvu, sirdi plosošu mazu maltīti, pēc kuras Karolīna atgriezās savā vietā. Kroseti noskatījās “Maltas vanagu”, iegaumēdams vēl vairāk no scenārija, un skatoties viņš ļoti vēlējās, kaut Karolīna pavaicātu, ko viņš skatās, un viņš varētu uzaicināt paskatīties kopīgi, un viņš redzētu, vai Bridžidas O’Šonesijas tēls aizķeras viņas apziņā. Bet vairāk par vēlēšanos noskaidrot Kroseti biedēja vēl viens atraidījums, patiesībā viņš nolēma, ka nemaz nevēlas neko noskaidrot.
Kenedija lidostā viņi kopīgi izgāja muitu un imigrāciju, un, kad beigu beigās iznāca no termināļa, pie vestibila izejas stāvēja tumšādains vīrietis ar uzrakstu KROSETI, un, tiklīdz Karolīna viņu ieraudzīja, tā pieskārās Kroseti rokai, sacīdama: “Ak vai, es kaut ko aizmirsu muitas nodalījumā.”
“Ko tu aizmirsi, Karolīna? Mums ir tikai šī viena somiņa.”
“Nē, kaut ko, ko es nopirku. Es tūlīt atgriezīšos.”
Viņa aizšāvās atpakaļ pa durvīm un projām bija. Kroseti piegāja pie vīrieša ar uzrakstu un stādījās priekšā. Vīrietis sacīja, ka ir Omārs, ka strādājot misteram Miškinam un ir saņēmis norādījumu aizvest misteru Kroseti un Rollijas kundzi uz mistera Miškina dzīvokli. Viņi nogaidīja pusstundu, cilvēki steidzās un spraucās abiem garām, tad Kroseti iegāja atpakaļ terminālī un visai bezcerīgi paskatījās apkārt, pēc tam atgriezās, un viņi abi ar Omāru lēnām, cauri rīta sastrēgumstundas pilnajām ielām iebrauca Manhe-tenā. Kroseti nespēja domāt skaidri, laika joslu maiņa apvienojumā ar fizisko un garīgo pārgurumu vērta viņa smadzenes nejūtīgā masā, un tā pagāja labas četrdesmit piecas minūtes (limuzīns tobrīd atradāsceturtdaļjūdzes attālumā no Midtaunas tuneļa), pirms viņš atcerējās piezvanīt mātei.
“Albert, tu to atradi!”
“Mammu, kā tu?...”
“Tava draudzene tikko bija šeit un visu mums izstāstīja.”
“Tikko bija?”
“Jā. Viņa ieradās ar taksometru, kādas desmit minūtes samīļoja bērnus un aizbrauca ar to pašu taksometru.”
“Kā? Viņa nepaņēma bērnus?”
“Nē, viņa sacīja, ka vispirms esot jānokārto kaut kādas darīšanas, un apsolīja, ka pēc pāris dienām atsūtīs viņiem pakaļ. Tiešām, Albert, es domāju, ka viņi ir ļoti jauki bērni, bet ceru, ka tu neesi padarījis par paradumu...” “Vai tu ievēroji taksometra numuru?” vaicāja Kroseti.
“Protams, ka ne. Kāpēc tu vaicā? Vai domāji paprasīt, lai Petsija izseko viņas maršrutam?”
“Nē,” vārgi meloja Kroseti.
“Jā, domāji gan, un tev vajadzētu nokaunēties. Tas bīstami tuvojas uzmācībai, un es nešaubos, ka viņa ir pietiekami apburoša sieviete, bet skaidrs arī tas, mīļais, ka viņa grib dzīvot savu dzīvi, un tajā tu neesi iekļauts.” Pilnīgi pareizi, bet ne to vīrietis grib dzirdēt no savas mātes. Kroseti pārtrauca sarunu ar nevajadzīgu skarbumu un atlikušo brauciena laiku līdz Miškina dzīvoklim mēģināja nedomāt par Karolīnu Rolliju, taču neveiksmīgi.
Kroseti bija kāds draugs, kas bija kļuvis turīgs kā reklāmu režisors, un šim draugam bija skaista bēniņu studija Soho rajonā, bet ne tuvu tik lepna kā Miškina dzīvoklis. Viņš izteica komentāru un piebilda: “Laikam man vajadzēja iet uz juridisko skolu.”
“Varbūt,” atteica namatēvs. “Bet nedomāju, ka tev ir pienācīga parazīta mute, ar ko piesūkties. Manuprāt, tu nelaimīgā kārtā esi radošs cilvēks, un tev lemts balstīt lielu piramīdu tādu cilvēku kā es. Runājot par radošiem cilvēkiem, kur ir Tas?”
Kroseti noģērba jaku un izvilka aploksni. Piegājis pie gara ēdamistabas galda, Miškins rūpīgi izklāja katru lappusi divās rindās pa vienpadsmit lapām katrā.
Kādu brīdi abi klusēdami vērās lappusēs. Klusumu pārtrauca Miškins: “Tiešām izcili. Izskatās, ka luga uzrakstīta pagājušajā nedēļā.”
“Tā bija noglabāta šeit,” sacīja Kroseti un izņēma no somas cilindru. “Cilindrs bija hermētiski noslēgts un neļāva piekļūt gaisam un ūdenim, tāpēc nekāda pūšana vai oksidēšanās nevarēja notikt. Breisgērdls paveica kārtīgu darbu.”
“Jā. Kas zina, ka tu atradi lugu?”
“Nu, Anglijā ir trīs cilvēki, kas zina, ka mēs kaut ko atradām, bet ne konkrēti, ko, tad esmu es un Karolīna, mana mamma un droši vien Klims.”
“Un kur ir Karolīna?”
“Nezinu. Viņa pazuda lidostā, iegriezās pie manas mammas tikties ar bērniem un aizbrauca.”
“Augstais Dievs! Kāpēc viņai tas būtu jādara?”
Kroseti dziļi ievilka elpu. Tagad, kad tiešām tas bija jāsaka, viņš juta, ka rīkle sažņaudzas ap vārdiem. “Es domāju, ka viņa dodas pie Švanova, lai pavēstītu, ko mēs esam atraduši.”
“Pie Švanova? Kādas, ellē, viņai varētu būt darīšanas ar Švanovu?”
Kroseti īsumā atstāstīja Miškinam, ko Karolīna bija sacījusi Oksfordas viesnīcas istabā tajā naktī, kad bija klauvējusi pie viņa loga. Miškins no šī atklājuma šķita apstulbis. “Tu gribi teikt, ka viņa visu laiku bijusi Švanova aģente?”
“Savā ziņā, lai gan domāju, ka Karolīna vienmēr daudz strādā pašas Karolinas labā. Es nojaušu, ka viņus saista arī citas attiecības.”
“Pieņemu, tāpat kā ar tevi.”
“Jā, es domāju, ka mēs esam diezgan tuvi, bet — kas zina? Vai esi kaut ko dzirdējis par saviem bērniem?”
“Nē. Man ir numurs, pa kuru jāpiezvana, kad man būs tas, ko viņi grib.” “Tagad tev tas ir. Vai domā viņiem zvanīt? Švanovs, protams, drīz uzzinās, ja vien jau nezina.”
“Jā, bet es neesmu pārliecināts, ka Švanovs ir tas, kas saņēmis ķīlā bērnus.” “Kas vēl tas varētu būt?”
“Kā jau teicu, neesmu pārliecināts, bet jau kādu laiku man šķiet, ka ir iesaistīti arī citi spēlētāji.” Miškins pacēla titullapu un vērās lappusē, it kā tādējādi spēja izlasīt svešo rokrakstu varētu ieplūst viņa smadzenēs.
Kroseti sacīja: “Tu neizskaties īpaši noraizējies.”
“Лк, es esmu noraizējies. Es tikai neesmu galēji izmisis.” Viņš pagriezās pret Kroseti. “Droši vien tu domā, ka es neesmu ļoti labs tēvs. Es piekritīšu: neesmu. Mans tēvs mani neiemācīja, bet tas, cik saprotu, ir vajadzīgs. Un kā tev, Kroseti? Vai tev ir labs tēvs?”