“Jā, bija. Es domāju, ka viņš bija lieliskākais cilvēks pasaulē.”
“Laimīgais. Miris, cik saprotu.”
“Jā. Viņš brauca pa ielu, pārradās mājās no darba, kad ieraudzīja, ka pāris policistu dzenas pakaļ kaut kādam kretīnam. Viņš izkāpa no mašīnas, iesaistījās, un viņam pārsprāga artērija. Miris, ierodoties medicīniskajai palīdzībai. Man bija divpadsmit gadu.”
“Jā. Nu, mūsu darīšanas, šķiet, ir galā. Mēs nesam apsprieduši samaksu par tavu laiku. Cik tu uzskatītu par taisnīgu?”
Kroseti piepeši gribēja būt tālu projām no šā cilvēka un tālu projām no sarežģītā notikuma, ko viņš pārstāvēja. Viņš nespēja nedomāt, ka Karolīnai bijusi taisnība par satraucošo dzīvi. Pareizie vārdi no kino būtu: “Jūs neko man neesat parādā,” kam sekotu aiziešana, aizcērtot durvis, bet reālajā dzīvē Kroseti sacīja: “Kā būtu ar apaļiem desmit tūkstošiem tagad un vēl četrdesmit, ja atradums izrādās īsts?”
Miškins pamāja. “Es nosūtīšu tev čeku.”
21
Šobrīd snieg, smags, slapjš sniegs, kāds nav nekas neparasts ziemeļaustrumos, kur temperatūra ir tikai tik zema, lai sniegam ļautu izveidoties. Pēc stindzinošas apgaitas dzestrumā esmu atpakaļ pie datora. Es atkal apmeklēju laivu māju un pārbaudīju veco sarkankoka ātrumlaivu. Tā ir 1947. gada septiņpadsmit pēdu Chris-Craft Deluxe Runabout ar deviņdesmit pieciem zirgspēkiem un izskatās kā pilnīgi jauna. Piepildīju laivas tvertni no piecdesmit piecu galonu ietilpīgās benzīna bākas, kas aprīkota ar rokas sūkni. Atslēga bija aizdedzē, un es to iedarbināju. Pēc nelielas Tīstīšanās motors glīti ierūcās un piepildīja laivu māju ar kodīgu, zilu dūmu mākoni. Vēl es zem vadītāja vietas spilvena pabāzu savu pistoli. Vai man ir plāns? Ne gluži. Es gatavojos dažādām iespējām. Ja gaida vairāku bruņotu vīru ierašanos un pašam ir ierocis, var sākt šaut, tiklīdz viņi ierodas, jo, ja nešausi, viņi nāks un tev to atņems, un var paslēpt pistoli un cerēt, ka vajadzības gadījumā varēs līdz tai nokļūt. Es nebiju gatavs apšaudei ar nezināmu skaitu slikto zēnu, tāpēc to paslēpu. Diez vai sniegs neiztraucēs manus ciemiņus.
Atgriežoties pie šī stāstījuma (un es gaidu, ka tas drīz beigsies, jo pagājušais laiks steidzas satikties ar tagadni): pēc tam, kad runāju ar Kroseti Cīrihē, pagāja dažas dienas gaidot, tukšs laiks, jo man nebija nekā, kas mani nodarbinātu. Es tiešām nevaru atcerēties, ko darīju, izņemot to, ka vairākas reizes dienā zvanīju Amēlijai, lai apliecinātu, ka patiesībā viss notiek tīri labi, un pavaicātu, vai viņa neko nav dzirdējusi no nolaupītājiem. Jā, viņa esot. Katru rītu pa e-pastu pienākot video, kurā ir acīm redzami nesatrauktie Niko un Imodžena (pēdējā noslēpumaini smaida) ar tās dienas laikraksta eksemplāru un vienmēr to pašu vēsti, ko izsaka abi: “Čau, mammu, mums viss kārtībā, neraizējies, drīz redzēsimies.” Video izdziest. Nekādu brīdinājumu, nekādu draudu, nekādu mājienu, kur viņi varētu būt vai pie kā. Bez tā mums nebija, par ko runāt, un domāju, ka abi bijām laimīgi sarunu beigt. Tad piezvanīja Kroseti, ka viņi patiešām esot meklēto atraduši, un vēl viena gaidīšanas diena, kuras laikā es atstāju vismaz sešas īsziņas savam brālim un māsai. Māsa tā arī neatbildēja, bet vēlu vakarā piezvanīja brālis.
Es pavaicāju, kur viņš ir, un viņš atbildēja, ka esot Cīrihē pie Amēlijas, un pastāstīja, kādā stāvoklī šobrīd ir viņa plāns. Viņš sacīja, ka nākamās dienas rītā ar gaisa ekspresi uz manu māju tiks atsūtīts sainis, kurā būs viss man vajadzīgais. Vēlreiz pavaicāju, vai viņš ir noskaidrojis pārējos spēlētājus šajā spēlē, tos bez Švanova, un viņš teica, ka neesot, bet nojaušot, ka tie ir cieši saistīti ar cilvēkiem, kas nodarbojas ar liela apjoma mākslas zādzībām Eiropā. Ne tādiem, kas zog, lai pārdotu vai dabūtu izpirkuma maksu, bet tiem, kas ļoti bagātiem, amorāliem cilvēkiem šad tad piegādā Ticiānu vai Rembrantu privātai apcerei. Sacīju, ka biju domājis — šādus cilvēkus izgudro lētas daiļliteratūras autori, un viņš apgalvoja, ka ne, ka afērā noteikti ir iesaistīti ļauni spēki un viņa plāns esot vienīgais, ko viņš varot iedomāties, lai izpestītu mūs visus no to tvēriena. Nojautu, ka brālis kaut ko no manis slēpj, bet man tolaik nebija sviras, lai liktu viņam visu izstāstīt, vai varbūt tā bija mana dabiskā paranoja attiecībās ar savu ģimeni.
Nākamajā dienā es saņēmu starptautisku FedEx paku no Pola, un kaut kad vēlāk no lidostas piezvanīja Omārs, sakot, ka Kroseti ir izkāpis no lidmašīnas. Pēc stundas Kroseti ienāca manā augšstāva dzīvoklī un nodeva man atradumu. Protams, es Omāram, kas bija bruņots, biju devis norādījumus vērot Kroseti kā ērglim no brīža, kad viņš pamet muitas nodalījumu, tomēr... Neesmu pārliecināts, vai pats būtu spējis to izdarīt, atdot kaut ko, kas, viņaprāt, bija vismaz desmit miljonu vērts, kā piederība bija neskaidra, lai glābtu divus bērnus, ko viņš tikpat kā nepazina. Nepārprotami godprātīgs cilvēks un pārmetums visiem tādiem kā es, un domāju, tas neko labu par mani nerunā, ka es nevarētu izdarīt tā kā viņš. Tāpat kā daudzi viņa tipa cilvēki, viņš bija mazliet arī jefiņš — šī Karolīna Rollija acīmredzot bija izlaidusi viņu caur centrifūgu, un es nebiju īpaši pārsteigts, uzzinot, ka viņa vienmēr bijusi Švanova aģente. Droši vien man vajadzēja pavaicāt Kroseti, vai viņš nav kaut ko dzirdējis par Mirandu, bet nolēmu, ka, jo mazāk cilvēku zina par manu nedziestošo interesi par viņu, jo labāk. Arī viņš lika skaidri saprast savas jūtas pret mani, un mēs darījumu nokārtojām iespējami ātri.
Drīz pēc Kroseti aiziešanas man piezvanīja Svanovs. Viņš apsveica ar liela kultūras dārguma atrašanu un sacīja, ka drīz ieradīšoties, lai to savāktu. Es apvaicājos par saviem pazudušajiem bērniem. Līnijas otrā galā iestājās dziļa pauze, un pēc brīža viņš sacīja: “Džeik, tu vienmēr mani apsūdzi par cilvēku nolaupīšanām, un es tev atklāti esmu teicis, ka nedaru tādas lietas. Zini, tas jau kļūst apnicīgi.”
“Tomēr, Osip, tu redzi, ka nevaru atdot tev manuskriptu, jo tas ir tas, ko nolaupītāji prasa pretī pret maniem bērniem. Ja viņi nav pie tevis.”
Viņš sacīja: “Džeik, tici man, es jūtu pret tevi vislielākās simpātijas un būtu priecīgs jebkādā veidā tev palīdzēt, bet tas neiespaido mūsu biznesa attiecības. Manuskripta atrašanās tika noteikta ar profesora Balstroda informācijas palīdzību, šī informācija ir mans īpašums, un tātad arī manuskripts ir mans īpašums.”
“Domāju, ka tev būs grūti to pierādīt tiesā.”
Vēl viena ilga pauze, un tad dažus decibelus klusākā balsī viņš vaicāja: “Un tu grasies iesūdzēt mani tiesā, Džeik?” Šajā vietā rūgts smiekliņš. “Varbūt man vajadzētu iesūdzēt tevi."
“Nu, mums šajā valstī vēl valda likums vai — valdīja. Atšķirībā no tavas dzimtenes. Jebkurā gadījumā es ne...”
“Bet, Džeik, klausies, ko es teikšu: tu to izdarīsi. Tu to iedosi.”
“Vai arī — kas notiks? Tu nodosi pārliecināšanu kādās citās rokās?” “Nē,” Svanovs sacīja tik klusi, ka bija jāpiepūlas, lai viņu dzirdētu. “Es ticu, ka mēs tiksim galā pašu spēkiem.”
PEC SIS neveiksmīgās sarunas īsti nesapratu, ko darīt tālāk. Domāju, ka savā ziņā biju atkal nonācis stāvoklī, kādā biju pēc mātes pašnāvības, kad attapos pilnīgi viens, tikai tagad — galvenā atšķirība — man bija daudz naudas. Mēdz teikt, ka mīlestība labāk palīdz pārdzīvot laikus bez naudas, nekā nauda laikus bez mīlestības, bet esmu atklājis, ka tā ir tikai daļēja patiesība. Esmu licis Omāram ierasties ar savu mazo mašīnpistoli un iekārtojis viņu sargāt manuskriptu. Omāram patīk tādas lietas, un viņš ir izkalis dažnedažādus plānus, lai noteiktu, kā dažādi spēlētāji sazvērestībā ir sakompromitējušies un kā šo faktu noraidīt ar neuzkrītošiem signāliem. Pēc tam es izgāju pastaigāties Rietumu Brodvejā, varbūt iedzert un paēst lenču kādā vietā, ko esmu iecienījis. Pastaigas vienatnē man vienmēr palīdz izvēdināt galvu.