Lai gan Lejasmanhetena pēdējā laikā ir kļuvusi par plaukstošu modes preču veikaliņu rajonu, tomēr vēl aizvien, sevišķi darbdienās un aukstā laikā, ir iespējams daudzās tās ielās būt pilnīgi vienam. Es gāju uz austrumiem pa Frenldina ielu, kad man garām paslīdēja viens no neglīti garajiem, baltajiem kadiljaka limuzīniem ar tonētajiem logiem. Man priekšā tas piebrauca pie ietves un apstājās. Durvis ietves pusē atsprāga vaļā, pa tām iznira liela auguma vīrietis un atvēra aizmugurējās durvis. Viņš ar žestu norādīja uz vaļējām durvīm. Es gribēju viņu apiet, bet vīrietis paspēra soli man ceļā un no sava ādas mēteļa kabatas izvilka 22. kalibra pusautomātu ar garu stobru un atkārtoja žestu. Mans brālis teic, ka vienmēr jāpievērš uzmanība cilvēkiem, kas nēsā šī tipa pistoles, jo mazais ierocis norāda uz nēsātāja spēju nošaut ļoti trāpīgi, piemēram, ja nepieciešams, caur aci, un viņš var arī atšaut kajas pirkstu, ja nedari to, ko tev saka. Vīrieša seja bija inteliģenta un mazliet garlaikota, bet tai piemita profesionāla šveicara lietpratīgā izteiksme. Vīrietim bija lielas, cietsirdīgas, brūnas roņa acis. Es acumirklī sapratu, ka man darīšana ar lielāka mēroga gangsteri nekā agrāk. Es iesēdos mašīnā.
Šī tipa limuzīnos interjeru var izkārtot dažādi, bet konkrētajai automašīnai bija tradicionālais izvietojums. Tajā, protams, bija vadītāja sēdeklis, un aiz tā divi parasti soli mazākai svītai, ko šoreiz ieņēma pāris iedeguši puiši ar glītām frizūrām un tipisko pašpārliecināta ļaunuma pārgudro izteiksmi sejā. Aizmugurē, kur durvis ir tikai ietves pusē, bija kaut kas līdzīgs pusapaļai banketu zālei ar bāru, stereo un TV, kas izvietoti tā, lai būtu pieejami lielajam bosam, kas sēž dīvāna pašā aizmugurē. Es ielocījos mašīnā, vīrs ar pistoli iesēdās man blakus, un es apsēdos iepretī lielajam kungam.
“Kur viņi ir?” es vaicāju.
“Jauks veids, kā sasveicināties ar savu tēvu,” viņš atbildēja. ““Kur viņi ir?”, nevis “Kā klājas, tētiņ, priecājos tevi redzēt?”.”
“Tu nolaupīji manus bērnus, savus mazbērnus, un gaidi dēla mīlestību?”
Viņš savilka skābu ģīmi un atmeta ar roku pazīstamajā “ej nost” žestā. “Par kādu “nolaupīšanu” tu runā? Es esmu viņu zaideh, vai es nevaru aizvest viņus nelielā ekskursijā?”
“Nepasakot vecākiem, kur viņi ir?”
“Es viņai katru dienu sūtīju jaukus video. Tu tos redzēji? Vai viņi tev izskatījās kā nolaupīti? Tici man, viņi tā vēl nav dzīvojuši.”
Ak, es piepeši visu atcerējos un sēdēju, aiz vilšanās iepletis acis, kā biju ieplestām acīm sēdējis, puika būdams, brīnoties par attapīgajām atklāsmēm, ko viņš tik viegli bārstīja sievai un bērniem. Pašas īstenības struktūras bija uzvirmojušas un izšķīdušas zem viņa vārdu plūduma, un mēs vienmēr beigās nezin kāpēc bijām sākuši domāt, ka taisnība nav mums. Krietni cilvēki, kas ir izlasījuši šo dokumentu tik tālu, pamatoti domās, ka es esmu egoistisks mēsla gabals bez sirdsapziņas, bet, luk, te sēdēja mans meistars. Tajā bēdīgajā jomā es nebiju cienīgs aizšņorēt viņa kurpes. Tomēr absolūta egoisma pilnā dzīve bija nākusi tētiņam par labu, un astoņdesmit gadu vecumā viņš izskatījās desmit gadu jaunāks. Viņam bija implanti un, iespējams, nedaudz bija piestrādāts pie ādas ap acīm, bet sejā bija tas glumais iedegums, ko var redzēt veciem bagātniekiem. Viņš izskatījās pietiekami stiprs vismaz vel vienai korupcijas desmitgadei.
“Tātad, kur viņi pavada šo vakariņu laiku?” es vaicāju balsī, ko pats nepazinu, jo mana rīkle bija aizžņaugta, sirds dauzījās, un perifērās redzes lauks gar malām metās sarkans. Austs skanēja zobu griešanas skaņa. Ja man nebūtu bail no lodes elkonī, būtu norāvis viņa galvu tepat uz vietas.
“Viņi ir šeit, Istsaidā, dzīvoklī, kas pieder manam draugam. Mirjama ir kopā ar viņiem.”
Protams. Tāpēc prātīgā Imodžena Cīrihē bija bez vārda runas iesēdusies svešā automašīnā: tajā nesēdēja nekāda svešiniece, bet viņas mīļotā krustmāte Mirija.
“Tad es vēlētos viņus redzēt,” es sacīju.
“Tā nav problēma. Tu aiziesi pēc manuskripta, mēs sēdīsimies mašīnā, redzēsim bērnus, viss būs kārtībā.”
“Un, ja ne, ko tad? Viņi vairs nedzīvos, kā vēl nav dzīvojuši? Tu griezīsi nost gabalus?”
Viņš dramatiski nopūtās un pateica kaut ko īsu valodā, ko es nesapratu, droši vien ebreju. Bandīti iesmējās. Man viņš sacīja: “Nerunā muļķības. Es nevienam nedarīšu pāri. Bet tu iesi man atnest manuskriptu, un tu to zini, kāpēc blēņoties?”
“Un kā paliek ar Švanovu? Viņš domā, ka manuskripts pieder viņam.”
Atkal žests ar roku. “Svanovs ir nejēga. Viņš ir mazs augļotājs, kas iedomājas no sevis nez ko dižu.” Viņš skaļākā balsī uzsauca šoferim: “Miša, braucam!”
Mašīna līgani atrāvās no ietves malas.
“Uz kurieni mēs braucam?” es pavaicāju.
“Uz tavām mājām, pēc rokraksta, kur tad tu domāji?”
“Nē,” es atteicu.
“Nē? Ko tu domā ar — nē?”
“Tikai to, ko pateicu. Kāpēc lai es tev to dotu? Un kā tas gadījās, ka tu tajā visā iesaistījies?”
Tētiņš pārgrieza acis un, saņēmis plaukstas uz vēdera, atgāzās polsterētajā sēdekli. Viņa tumšās acis (manējās?) uzlūkoja mani zobgalīgā nicinājumā, ko es atcerējos kā gandrīz pastāvīgu šo acu izteiksmi, raksturīgu manai bērnībai. “Džeik, tava problēma ir tā, ka tu dabūji manu ģīmi un savas mātes smadzenes. Tā nebija laba kombinācija.”
“Ej ellē!”
“Piemēram, tu sēdi automašīnā kopā ar trim puišiem, kas izraus tavas acis ar īkšķiem tikpat viegli, kā viņi urbina degunu, un tu runā rupjības? Man? Bet, tā kā tu esi ģimenes loceklis, es nedusmošos, es tev paskaidrošu situāciju. Tātad, es esmu Telavivā, esmu gandrīz atvaļinājies, bet vēl aizvien nezaudēju interesi. Garām nāk jauks darījums, es varu tajā iesaistīties. Man ir daudz sakaru. Tā Švanovs — viņš pirms trim četriem mēnešiem bija Izraēlā un plātījās — esot dabūjis pavedienu, kas ved uz ārkārtīgi senu dārgumu, bet viņš nesaka, kas tas ir, un cilvēki domā, ka viņš ir atradis zeltu, mākslu, jo Švanovs runā ar cilvēkiem, kas ar tādām lietām nodarbojas. Mani pārņem ziņkāre, un nākamajā reizē, kad redzu Mirjamu, es viņai vaicāju, kas tavam draugam Osipam ir padomā, un viņa pastāsta man par Švanovu un šo Balstrodu, un Šekspīra manuskriptu. Protams, ap to laiku Balstrods ir miris — kāpēc, nekad neesmu sapratis...”
“Švanovs domāja, ka viņš to ir atvedis no Anglijas un grib paturēt.”
“Labi, tā ir lielākā problēma ar Švanovu,” sacīja Izijs, “viņš pārāk ātri palaiž rokas, viņš kārtīgi neizdomā, un tā viņš iet un nogalina cilvēku ar vislabāko pavedienu šajā lietā. Lai nu kā, pēc tam Mirjama teic, ka tu esi iesaistīts, ka tev ir papīri, kas norāda ceļu uz galveno darbu, tā es aprunājos ar dažiem cilvēkiem, un mēs izveidojam nelielu sindikātu, sākam operāciju, lai paturētu acīs tevi un Švanovu un paskatītos, vai mēs nevaram dabūt manuskriptu savās rokās. Un tad sāk izskatīties, ka tu un šis kā-viņu-tur-sauca...”
“Kroseti.”
“Jā, viņš: izskatās, ka jums ir labākie pavedieni, tāpēc sākam tev sekot...”