“Tātad scenāristi ir cilvēces neatzītie likumdevēji?”
“Tu saprati,” sacīja Kroseti. “Es gribu teikt, mēs tagad dzīvojam kino. Kāda velna pēc mēs divi vientuļā būdā gaidām bariņu gangsteru? Tas ir vājprāts. Kāpēc uz galda vientuļā būdā atrodas simts miljonu dolāru vērts manuskripts? Pilnīgs sviests. Es tev pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka mēs abi esam pieņēmuši virkni lēmumu, un katru no šiem lēmumiem noteica kino tēma. Kad noslēpumaina meitene piezvana Džonam Kjūsakam un prasa, lai viņš viņu glābj, viņš nesaka: “Neāksties, draņķe!” Viņš dara visu, lai viņu glābtu, jo zina, ka tā rakstīts scenārijā, un šeit es esmu, un man blakus ir Viljams Hērts, mazliet samaitāts, vainīgs, vēl aizvien turas pie godaprāta, bet nav pārliecināts, vai grib dzīvot vai ne, un viņš pakļauj sevi šai bīstamajai situācijai, jo... kādēļ? Ak, arī viņam, protams, ir noslēpumainā meitene, bet galvenokārt tā ir sevis sodīšana, nepieciešamība pēc kādas lielas eksplozijas, kas viņu vai nu iznicinātu, vai izrautu no šīs dārgās, neapmierinošās dzīves. Turpinājums sekos.” “Viljams Hērts. Nav slikti.”
“Nē, un, kad gangsteri nonāks šeit, viņi rīkosies kā gangsteri filmās vai, un šeit ir smalkums, ko nelieto bieži, viņi rīkosies pretēji tam, kā dara gangsteri filmās. Tā ir lieliskākā “Soprano ģimene” — kino gangsteri izliekas par īstiem gangsteriem, kas vēro kino gangsterus un maina viņu stilu, lai vairāk līdzinātos neīstajiem, bet fakts — tā tiešām notiek. Viens, par ko vari būt pārliecināts, viņi nebūs autentiski. Autentiskie vairs nav palikuši.”
“Amēlija ir autentiska,” pēc brīža sacīja Miškins.
“Jā, viņa ir,” piekrita Kroseti. “Bet Amēlija ir atslēgusies no kultūras vai varbūt pieslēgusies kaut kam citam, varbūt Dievam. Bet tas ir izņēmums, kas apstiprina likumu, un ievēro, viņa nepiedalās šajā filmā.”
“Ne. Bet es tev teikšu vienu: tu maldies par mani. Es nedomāju savu tēlu, Viljama Hērta lietu, bet to, ko es šeit daru. Tas nav tikai nenosakāms izmisums. Tā ir daļa no intrigas.”
“Jā, liet tieši to jau es te...”
“Nē, ne tādas, kas piederas filmas sižetam. Shēma, plāns, manipulēšana, tā, lai sliktie zēni dabūtu, ko pelnījuši.”
“Kas tā ir? Es domāju intrigu.”
“Es tev neteikšu,” sacīja Miškins. “Es to atklāšu, kad visi būs šeit.” “Džeik, tas ir vecākais veids, kā izlocīties. Vai pēc tam būs pestīšana caur vardarbību?”
“Es katrā ziņā uz to ceru. Vai tu raizējies?”
“Ne mazākajā mērā. Džona Kjūsaka varonim ir jāizbēg un jādabū meitene. Taču tev var neizdoties.” Viņš plaši nožāvājās un piebilda: “lohaidi, vecais, es gribu teikt, tas ir aizraujoši, bet es kritu nost no kājām. Pēc pāris stundām būs gaiša diena, un man ir mazliet jāpaguļ. Patiesībā tu ari izskaties visai nomocījies.”
“Es iztikšu,” atteica Miškins. “Augšstāvā ir guļamistabas atliku likām, gultas ir saklātas, daudz mīkstu segu: jūties kā mājās.”
Kroseti i/.vF.lēiās guļamistabu ar skatu uz ūdeni, nometa zābakus, paslīdēja zem segas, acumirklī atslēdzās un pamodās no liela motorkutera dzinēja klepojošās rūkšanas. Viņš izlēca no gultas, izberzēja acis un piegāja pie loga. Ezerā kāds nemākulīgi mēģināja pietauvot divdesmit astoņu pēdu Bayliner kuteri. Viņi bija uzvilkuši audekla nojumi un uzslējuši plastikāta vējstiklus, bet Kroseti nosprieda, ka tādā ceļojumu kuģītī, kas paredzēts vasaras kruīziem, vēl jābūt visai auksti. Sniegs bija pārstājis snigt, debesis bija pērļu baltumā, un vējš no austrumiem sakūla mazus vilnīšus. Neprasmīgais motorlaivas vadītājs mēģināja pietauvot kuģi piestātnes rietumu pusē, tāpēc, protams, vējš viņu pūta projām no tās, jo kuģa augstais borts darbojās kā bura, un viņš arī nedeva laika kuģītim atsaukties stūres kustībām, dzinējs ik pa brīdim ierēcās, priekšgals atsitās pret piestātni un atlēca. Viņam vienkārši vajadzēja atkāpties un piebraukt no otras puses, kur vējš bez grūtībām būtu uzsēdinājis kuģīti gumijas pietauvošanās vietai. Tā domāja Kroseti, kas bērnībā katru vasaru bija pavadījis Sīpshedas līcī kopā ar vecākiem un māsām un dažādiem brālēniem un māsīcām, kas bīstami pārpildīja divdesmit divas pēdas garo īrēto laivu.
Tagad no kabīnes iznāca vīrietis, ģērbies ādas pusmētelī un pilsētas kurpēs, un devās uz priekšu, paslīdēdams uz slapjā stikiplasta un nogāzdamies uz vēdera, kad kuģis atsitās pret piestātni sesto reizi. Kroseti nosprieda, ka šī klaunu izrāde turpināsies vēl kādu laiku, tāpēc izmantoja labierīcības, uzvilka zābakus, piezvanīja pa mobilo telefonu un nokāpa virtuvē. Miškins bija tur un dzēra kafiju.
“Viņi ir klāt,” sacīja Kroseti, ieliedams sev tasi. “Pildītie cepumiņi?”
“Jā, meita mani samaitāja, kad bija maza. Cienājies.”
“Paldies,” atteica Kroseti, ielikdams pāris cepumu tosteri. “Vai viņiem jau izdevies pietauvoties?”
Virtuves logs bija mājas nepareizajā pusē, bet, pieejot tam pavisam tuvu, bija saskatāma apmēram pēda no piestātnes. Miškins palūkojās gar kafij-krāsas kokvilnas aizkariem un sacīja: “Gandrīz. Viņi ir nostiprinājuši smailo galu un tagad mēģina dabūt pareizajā vietā pakaļgalu.”
“jādomā, ka viņi ir labāki gangsteri nekā jūrnieki.”
“Ak jā. Ņujorkā man uzsūtīja dažus diezgan viduvējus gangsterus, lai gan ne Švanovs. Varu derēt, ka šurp viņš ir atvedis savu pirmās šķiras komandu. Nu... vēl aizvien domā, ka tas ir kino?”
“Nē, man sāk palikt bail, ja jau tu vaicā.”
“Tu vari iet projām. Neviens negaida, ka tu būsi šeit.”
“Tomēr tur ir Rollija.”
“ l iesa. Vai ir kādi pēdējie ieteikumi no filmām?”
“Jā,” atteica Kroseti, “lai kāds ir tavs plāns, tam vienmēr būs trūkumi.” “Kā tā?”
“Nevar padomāt par visu, tas ir viens, un, divi, pēdējās sešās minūtēs vajag virzienmaiņu, lai uzturētu spriedzi.”
“Nu, mums vismaz nenotiks dūru cīņa pamestā fabrikā. Tagad iešu apsveicināšos ar mūsu ciemiņiem.”
Miškins izgAia no virtuves, un Kroseti piegāja pie loga. Tajā brīdī viņš izdzirdēja, ka kuģīša dzinējs apklust, un ievēroja, ka viņi to tagad bija pietauvojuši un no kuģa nokāpa cilvēki: gara auguma vīrietis ādas mētelī, kas bija iznācis uz klāja, tad vidēja auguma vīrietis kamieļvilnas mētelī ar kažokādas cepuri (Boss), tad drukns tips, arī ģērbies ādās, kas veda divus bērnus, zēnu un meiteni, tad sieviete baltā vējjakā ar kapuci pār galvu, tad vīrietis Burberry un tvīda cepurē, kura sejas apakšdaļa bija ievīstīta svītrainā vilnas šallē, un beidzot vēl viens vīrietis melnās ādās, tikai šim mētelis sniedzās līdz lieliem. Kroseti iegāja dzīvojamā istabā. Miškins bikstīja milzīgu uguni kamīnā, ko tikko bija aizdedzis, tā dega pilnās liesmās, un istabā smaržoja pēc degošiem sveķiem. Liktenīgā aploksne vēl aizvien atradās uz galda, bet klēpjda-tors bija pazudis.