Mēs parakstījām veidlapas, un viņš aizgāja. Es liku M. noskriet lejā, depo-zitēt čeku un ievietot saini mūsu drošajā bankas seifā, un tad, lai gan novēlotā lenča dēļ vēders skaļi burkšķēja, ieslēdzu savu datoru, internēta meklētājā ievadīju F.ndrū Balstroda vārdu un atradu krietni vien vairāk pardr. B., nekā varētu gaidīt no vienkārša akadēmisko aprindu pārstāvja. Izrādījās, ka pirms pieciem gadiem Balstrods bijis angļu literatūras pasniedzējs Oksfordā, Šekspīra izdevumu speciālists, un kritis par upuri cilvēkam, kas izrādījies viens no jauno laiku iespaidīgākajiem viltotājiem. Leonards Hastings Pasko bija vārds, ko zināju pat es. Viņa specialitāte bija agrīnie iepieddarbi — inkunābulas — un ar nozīmīgiem autoriem saistīti manuskripti. Sis cilvēks patiesi bija ļoti gudrs. Pasko apgalvoja, ka atklājis jaunu, neautentisku “Hamleta” fragmentu. Neautentiskās jeb tā sauktās sliktās publikācijas bija sava veida agrīnais pirātisms, kurā drukātāji sakopoja lugu no aktieru atmiņām un pierakstiem, kādus vien varēja dabūt, un nodrukāja bez autora atļaujas.
Tas acīmredzot bija nozīmīgs atradums, jo (kā norāda meklētājā atrastie dati), “1 lamleta” publicēšanas vēsture ir ļoti sarežģīta. Pastāv Pirmā publikācijā (sliktā) un Otrā publikācija (labā jeb autora atļautā), un Pirmais foliants, ko Šekspīra draugi un teātra partneri Hemings un Kondels ir apkopojuši pēc viņa nāves, kas būtībā ir tā luga, ko mēs tagad pazīstam. Sājā it kā jaunajā neautentiskajā publikācijā bija daudzas intriģējošas atšķirības no autorizētās lugas, un tā piedāvāja ieskatu Šekspīra rakstīšanas procesā. Fragments bija datēts ar 1602. gadu, tūlīt pēc tam, kad tika reģistrēts “Hamlets”, un gadu agrāk par Pirmo publikāciju, tādējādi izvirzot interesantu jautājumu: vai atšķirības bija tīrākās pārrakstīšanās kļūdas vai arī nozīmēja, ka autors ir pārstrādājis lugu pēc tam, kad tā bijusi uzvesta? Tā ir tāda lieta, kas intelektuāļiem izraisa daudzkārtējus orgasmus. Pirmpirkuma tiesības patriotiskais Pasko piedāvāja Britu muzejam, un viņi uzķērās, vaicājot pēc cenas ar nosacījumu, ka izcilais speciālists Endrū Balstrods novērtēs, vai darbs ir oriģināls.
Viņš novērtēja. Pasko bija izmantojis īstu septiņpadsmitā gadsimta papīru un pareizā sastāva un atbilstošā laika vērša žults un dzelzs tinti (iegūtu ķīmiskās ekstrakcijas ceļā no tā laika dokumentiem, lai jebkādi tintes vecuma testi nebūtu iedarbīgi), un viņa burtu fonti bija pedantiski nokopēti no kādas ta saucamās sliktās publikācijas Foldžera bibliotēkā. Muzejs nopirka viltojumu par 850 000 mārciņu. Balstrodam, protams, tas bija pieejams pirmām kārtām, un sešu mēnešu laikā viņš uzrakstīja autoritatīvu darbu, paradot, ka, pēc viņa domām, autors dižo lugu ir pamatīgi pārstrādājis un ka patiesībā tā dēvētais Pasko publicējums ir īstena saikne starp dažādiem proto-hamletu variantiem, ko Šekspīrs ir izmantojis kā tekstu avotus. Sensācija akadēmiskajās aprindās!
Un tas varēja kļūt par daļu no akadēmiskā kanona, ja vien L. H. Pasko nepatiktu apburoši jauni puiši ar dūmakainām acīm un uzmestu lūpiņu un, ar šādu gaumi apveltīts, viņš nebūtu apsolījis vienam no viņiem ceļojumu uz Antibu ragu un piedevām vēl jaunu garderobi, bet solīto netika pildījis, liekot zēnam gluži dabiski izpļāpāt sava patrona noslēpumu. Policijas uzlidojums kādai industriālai celtnei īlingā atklāja rokas presi, papīru un tinti ar viltoto “Hamletu” vēl aizvien iespiedformās. Tas notika kādus astoņpadsmit mēnešus pēc darījuma.
Nauda no tā acīmredzot bija pa lielākai daļai notērēta izšķērdīgam, īpaši piedauzīga stila dzīvesveidam. Bulvāru prese kāri aprija sensāciju, ar sevišķu niknumu nozākājot vainīgo ekspertu Balstrodu. Sājā jezgā iejaucās mans vecais draugs Mikijs I Iāss, kas aizstāvēja kolēģi presē, apgalvojot, ka viņš kļūdījās, kā būtu kļūdījies jebkurš cits speciālists, tai skaitā arī dr. Hāss personīgi. Viņš noorganizēja iespēju Balstrodam kā vieslektoram pasniegt lekcijas Kolumbijā, cerot, ka Anglijā kaislības pēc kāda laika būs rimušas. Un tagad šķita, ka kāds ir pametis Balstrodam ceļā vēl vienu dokumentu, kas bija dīvaini, ņemot vēra, ka Balstrods ir pēdējais, kas būtu piemērots, lai iepazīstinātu pasauli ar kādu svarīgu manuskriptu, un arī pēdējais, kas to varētu vēlēties. Taču es jau sen biju atmetis uzskatu, ka pieredze ir lieliska skolotāja. Piemēram, es pats joprojām būtu laimīgi precējies, ja spētu mācīties no savām kļūdām.
Vai varbūt viņš bija padevies spiedienam? Profesori ari mēdz jukt prātā, varbūt biežāk nekā citi cilvēki, lai gan, pateicoties profesijai, viņu vājprāts tiek retāk ievērots. Pārbaudes nolūkos es sameklēju lordu Danbērtonu un, sev par nelielu pārsteigumu, atklāju, ka viņš nav izdomāts. Henrijs Reits (1570— 1655), otrais barons Danbērtons, bija dižciltīgs puritānis. Viņa tēvs, pirmais lords Danbērtons, bija guvis ievērību kā viens no Henrija VIII favorītiem, laupītājiem jeb “viesiem”, kā dēvēja tos, kas izmeta mūķenes un mūkus no klosteriem un raudzījās, lai protestantu reformācija aizkļūtu līdz katram laupīšanas vērtam garīdzniecības īpašumam Anglijā. Viņš tika atalgots ar titulu un īpašumu Vorikšīrā, Dardenholu. Viņa dēls tika ievests galmā uz karalienes Elizabetes valdīšanas beigām, ieguva lorda Bērglija labvēlību un iesaistījās tā saucamajā “ziņotāju” biznesā, kas darbojās, lai notvertu jezuītus un atmaskotu blēdīgas sazvērestības, vērstas pret karalienes un vēlāk arī karaļa Džeimsa mieru. Čārlza I valdīšanas laikā viņš bija nelokāms parlamentārietis, kas, tāpat kā tēvs, modri turējās uzvarētāja pusē, lai gan šķita, ka viņš ir arī patiess puritāņu fanātiķis, kas enerģiski vajā Vorikšīras atkritējus. Dardenholu īsas militāras operācijas laikā, kas beidzās ar Edžhillas kauju, ieņēma rojālistu karaspēks. Ne vārda par bibliotēkām, Breisgērdliem, zaudēto šekspi-riādi. Es iedomājos, ka jāpiezvana Mikijam Hāsam, lai iegūtu visu informāciju par nabaga cilvēku, un uzzināju, ka dr. Hāss atrodas konferencē Ostinā, no kurienes atgriezīsies tikai nākamās nedēļas sākumā. Tā nu es devos paēst.
Šeit es ieskatos savā dienasgrāmatā. Maldonado, protams, pieraksta manas tikšanās, un katru pirmdienu es saņemu papīra lapu, kurā teikts, kas man šonedēļ jādara. Tad es pārrakstu šo informāciju mazā ādas dienasgrāmatā ar zilām zīdpapīra lapām, ko glabāju krekla krūšu kabatā. Mani nevarētu saukt par izklaidīgu, bet reizēm aizkavējos bibliotēkā vai ilgāk runāju pa telefonu, un, ja ik pa laikam neieskatos dienasgrāmatā, man gadās nokavēt tikšanos. Tā es zinu, ka dr. B. satiku vienpadsmitajā oktobrī, un, ieskatoties dienasgrāmatā vēlreiz, atceros, ka dienā, kad tikos ar Balstrodu, aizgāju no darba agri, lai izņemtu Imodženu un Nikolasu no skolas un aizvestu viņus vakariņās un uz kino. Trešdienas vakaros ir paredzēta mana oficiālā nedēļas vidus tikšanās ar bērniem, un vēl es viņus redzu katras otrās nedēļas nogalē un divas nedēļas vasarā.
Manai meitai Imodženai ir trīspadsmit. Viņai ir salmu dzelteni mati un pelēkas acis, un viņa līdzinās mātei, it kā būtu atdalījusies no mātes celma, nevis radīta parastā veidā. Tā, starp citu, šķiet mūsu ģimenes īpatnība. Miš-kinu gēni slikti sadarbojas ar citiem. Tie vai nu valda pilnībā vai sapīkuši pamet kaujas lauku. Tā es visnotaļ izskatos pēc tētiņa — ebreja — ledusskapja izmēros, kamēr mans brālis un māsa ir blondi — vienādi kā divas dzelzceļa sliedes, it kā būtu paredzēti Hitlerjugetid vervēšanas plakātam. Mans dēls Nikolass, vienpadsmit gadu vecs, ir gluži kā mazs Džeiks. Kad vēl aplidoju Amēliju, mana māsa norādīja, ka viņa izskatās precīzi kā mūsu mamma jaunībā. Nevaru teikt, ka būtu to pamanījis, lai gan ādas krāsa un vispārējais sejas tips ir vienādi. Vāciski, varētu teikt. Kad tēvocis Pols un krustmāte Mi-rija izņem Imodženu no skolas, visi uzskata, ka tā ir viņu meita; savukārt, kad viņa ir kopā ar mani, cilvēki pārsvarā velta mums nedraudzīgus skatienus, it kā es būtu kaut kāds samaitāts izvirtulis, kas nolaupa bērnus.