komūnija, altāra ceremonija mums, zēniem. Un, dabiski, krišana grēkā, visiem, izņemot Polu, lai gan Pols grēkoja kā maita, līdz labojās un tika aicināts.
Un kā tad ar rozīnīti? Lai notiek, vēl viens atskats pagātnē. Domāju, laika ir diezgan, jo piepeši atskāršu, ka viņi nebūs tādi muļķi, lai šajā tumsā mēģinātu šķērsot Henrija ezeru, un kāpēc lai viņi to darītu? Iespējams, manā rīcībā ir visa nakts. Tātad, lūk, mans tētis, astoņpadsmit gadu vecs, topošais Bruk-linas mafijas loceklis, daudzsološs sporta derību bukmeikers. Tēta karjerai par nelaimi, tas bija 1944. gads, un viņu iesauca armijā. Protams, viņš devās pie mafijas dūžiem, bet tie atteica, ka jāiet vien armijā, ja negrib, lai kāds viņam ietriec ausī ledus cērti un pārdur bungādiņas. Mafijas vīri labprāt izpalīdzētu. Tētis atteicās.
Tāpēc apmēram gadu vēlāk viņš ir piekomandēts Trešās armijas štābam par šifrētāju. Labs darbs jaukam ebreju zēnam, tīrs darbiņš telpās, un viņš ne reizi nav dzirdējis nospindzam dusmās izšautu lodi, turklāt nu jau ir 1945. gada marts, un amerikāņu spēkiem Eiropā Otrā pasaules kara jautrākā daļa tikai sākas. Vērmahts rietumos būtībā bija cīņu beidzis, un tā leģioni paklausīgi saplūda karagūstekņu nometnēs. Amerikāņu kareivji drīz vien atklāja, ka apmaiņā pret amerikāņu cigaretēm var dabūt visu — antikvārus priekšmetus, mantojumu, meitenes, neierobežotu daudzumu apreibinošu vielu —, un tētim nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka šeit rodama vienreizēja iespēja uzkrāt kapitālu.
Viņš bija dislocēts Ulmē, un oficiālie pienākumi — šifrēt pārsūtāmās ziņas — nebija apgrūtinoši. 'Ieta īstais darbs bija vadīt melnā tirgus operācijas, novirzīt degvielu un pārtiku uz izsalkušo civilo ekonomiku. Viņam nesagādāja nekādas grūtības izveidot organizāciju, jo Vācija tajā laikā bija labi apgādāta ar nepietiekami nodarbinātiem bandītiem. Šie tipi vienkārši bija nometuši nacistu atšķirības zīmes, ko bija nēsājuši divpadsmit gadus, un vairāk bija noskaņoti izmantot brīvā tirgus iespējas, nekā piedalīties valsts sponsorētā bandītismā. Tētis, protams, spēja palīdzēt ar denacifikācijas atļaujām un izmantoja arī savu ģenialitāti grāmatvedībā, lai slēptu zādzības. Viņu nemocīja sirdsapziņa par bijušo gestapoviešu izmantošanu savā biznesā. Domāju, ka viņš ar prieku vēroja, kā šie tipi lēnprātīgi saņem pavēles no ebreja, un laiku pa laikam viņš kādu no tiem slepus nodeva varas iestādēm vai, vēl ļaunāk, ebreju atriebības pagrīdei, kas tajā laikā aktīvi darbojās. Tas palīdzēja saglabāt pārējo paklausību.
Lai gan oficiāli tētis mitinājās Trešās armijas štāba barakās, lielāko daļu laika viņš pavadīja Ulmes Kaizerhofas viesnīcas apartamentos. Nu, viena no mana tēva dīvainībām ir tā, ka publiskās apmešanās vietās viņš nekad neiet pa galvenajām vai parastajām durvīm, bet tikai pa kalpotāju ieeju. Domāju, ka šo īpatnību viņš pārņēmis no četrdesmito gadu gangsteriem, kuriem bija tieši tāds pats paradums, apmeklējot, teiksim, Kapo vai Maroku. Tam varētu būt kāds sakars ar drošības apsvērumiem, bet varbūt viņi to darīja tāpēc, ka varēja atļauties, — kas gan būtu viņus apturējis? Lai nu kā, kādu nakti 1946. gada ziemā, atgriezdamies no naktskluba un tuvodamies Kaizerhofai no virtuves ieejas puses, viņš starp ielas puikām un vecām sievām, kas rakņājās pa tur izliktajām atkritumu tvertnēm, satika manu māti. Tētis, kā parasti, nelikās zinis par salašņām, tāpat kā tie nelikās zinis par viņu, izņemot vienu, kas, pacēlis galvu no atkritumiem, sacīja: “Iedod man cigareti, Džo.”
Viņš paskatījās, un tur — zem netīrumu kārtas un lupatas, kas sedza galvu, — ieraudzīja šo seju. Esmu redzējis ap to laiku uzņemtās fotogrāfijas, un tas ir visai apbrīnojami — viņa izskatās kā Karole Lombarda jaunībā, gaišmataina un smieklīgi izsmalcināta. Viņai tikai pirms nedēļas bija apritējuši septiņpadsmit. Protams, tētis iedeva viņai cigareti, protams, uzaicināja augšā savos apartamentos, uz vannu, pēc kādām neilona zeķītēm, pārģērbties. Viņš neticēja savām acīm. Kā šī būtne viena pati bija izdzīvojusi 1945. gada Vācijā? Kādu laiciņu vēlāk, kad būtne bija tīra un mirdzoša, un ietinusies sārtā zīda rītakleitā un tētis mēģināja veikt parasto darījumu, viņš uzzināja, kāpēc. Būtnei bija pistole, un, apņēmīgi pavērsusi to pret tēti, viņa sacīja — karš vai ne karš, bet viņa ir laba meitene, virsnieka meita, viņa jau ir nošāvusi trīs vīriešus un nošaus arī ceturto, ja tas mēģinās ar varu atņemt viņai tikumību. Tētis bija pārsteigts, viņš bija apburts, viņš bija savaldzināts. Galu galā tas bija laiks, kad par mārciņu cukura varēja izdrāzt grāfieni, un tas, ka viņa tik veiksmīgi bija pasargājusi savu augumu no klaiņojošu pārvietoto personu un izbēgušu ieslodzīto varzas, plus sakautās armijas atliekām, plus trīs uzvarē-tājarmiju spēkiem, norādīja, ka viņā ir kas vairāk par parasto daudzumu dzī-vesspara. Viens no tēta vārdiem, dzīvesspars. Pēc viņa teiktā, mūsu paaudzē puse no tā esot mūsu māsai, bet man un brālim esot dzīvesspara deficīts.
Tā nu, attapies pistoles stobra priekšā, viņš atslāba, abi iedzēra, uzsmēķēja un izstāstīja viens otram savus dzīvesstāstus gluži kā pusaudži, kas viņi patiesībā arī bija. Viņu sauca Ermetrūde Stila. Viņas vecāki bija miruši: tēvs, virsnieks, gājis bojā 1944. gada vasarā, un māti bija nogalinājusi nejauša bumba kara pēdējās nedēļās. Tas notika Rēgensburgā. Pēc tam viņa bija klīdusi cauri reiha pēdējo dienu haosam, vilkdama sev līdzi čemodāniņu, ko bija paglabājusi hospitālī savā skapītī. Cilvēki šajās dienās rīkojās apdomīgi, tāpēc, kad ar māti notika tas, kas notika, viņa nepalika vis pilnīgi bez mantības. Reizēm viņa ceļoja kopā ar bēgošu civilistu pūļiem, un tad, atkarībā no ceļabiedru piederības tai vai citai grupai, viņai bija divi veidi, kā nodibināt draudzīgas attiecības. Pirmais veids bija dzeltena zvaigzne, kādu nacisti lika nēsāt ebrejiem. Otrs bija šaura melna auduma strēmelīte, uz kuras bija izšūti vārdi Das Reich, ko bija paredzēts valkāt ap SS Otrās tanku divīzijas karavīru uniformas kreisās piedurknes apakšējo daļu. Viņa tā arī neizstāstīja tētim, kā tikusi pie dzeltenās zvaigznes, bet SS vienības zīmi viņa bija dabūjusi no sava tēva SS hauptšturmfirera Helmuta Stilā, kas bija kritis par tēvzemi Normandijā un beigu beigās ticis apglabāts tajā pašā Bitburgas kapsētā, kuras dēļ prezidents Reigans pirms dažiem gadiem uz īsu brīdi iekļuva nepatikšanās.
Šis stāsts kaut ko liecina par abu manu vecāku izmanīgumu un, domāju, arī par manu raksturu tajā ziņā, ka todien vakariņās 113. ielā es izvēlējos par to runāt, lai uzjautrinātu Mikiju Hāsu vai atstātu uz viņu iespaidu. Tas ir kaut kas tāds, par ko daudzi labāk klusētu. Mana māte, starp citu, pilnībā noliedza šo jauko tikšanos. Viņa apgalvoja, ka esot satikusi tēti dejās un domājusi, ka viņš ir džentlmenis. Viņa nekad neesot rakņājusies pa atkritumiem vai kādu nošāvusi. Māte atzina, ka viņas tēvs patiesi bijis SS virsnieks, bet uzmanīgi norādīja mums, bērniem, uz atšķirību starp Wajfeti un Allgemein vai vispārējo SS, proti, cilvēkiem, kas atbildīgi par nometnēm. Waffen-SS bija drosmīgi karavīri, kas cīnījās pret briesmīgajiem krievu komunistiem.
Nieki. Kuru šādos apstākļos tas vispār interesē? Domāju, ka vienīgais, kas saglabā nozīmi, ir tas, ka patiesība manu vecāku rokās vienmēr ir bijusi loti lokana. Tas attiecās ne tikai uz tālo pagātni; bieži vien viņi neganti strīdējās par iepriekšējā vakara notikumiem. Tas manī agri ieaudzināja cinisku attieksmi pret vēsturisko patiesību, kas manu pašreizējo situāciju — savā ziņā būt par mocekli dažādiem četrsimt gadus senu notikumu variantiem — nepadara ne mazākā mērā ironisku.