“Advokāts? Vai jūs brīvprātīgi piesakāties?” Aizdomīgi.
“Nebūt ne. Jums nepieciešams mantojuma advokāts, kas jums palīdz iziet testamenta apstiprinājumu. Es neesmu tāda veida advokāts, bet manā firmā ir daži labi speciālisti, kas var noderēt. Es domāju pieteikties kā draugs.”
“Jūs domājat, man ir vajadzīgs draugs?”
“To pasakiet jūs. Es pieņemu, ka jūs man tuvojāties sakarā ar manuskriptu un ka tāpēc esat uztraukusies.”
Viņa tik enerģiski pamāja, ka bizītcs palēcās gaisā. Burvīgi!
“)ā. Kāds man piezvanīja tūlīt pēc tam, kad bija zvanījusi policija un pateikusi, ka tēvocis Endrū ir miris. Tas bija vīrietis ar zemu balsi un akcentu.” “Angļu akcentu?”
“Nē, drīzāk slāvu vai Tuvo Austrumu. Es, var teikt, sakliedzu uz viņu, jo biju tik apbēdināta, es tikko biju uzzinājusi, ka tēvocis Endrū ir miris, un te uzrodas tas plēsoņa. Es noliku klausuli, un viņš tūlīt pat atzvanīja, un viņa tonis bija... es domāju, būs muļķīgi sacīt “draudīgs”, bet tā es jutos. Viņš piedāvāja man piecdesmit tūkstošus Kanādas dolāru par dokumentiem, un es sacīju, ka padomāšu par to. Viņu atbilde neapmierināja, un viņš sacīja kaut ko, es neatceros precīzus vārdus, bet kaut ko, ka man visādā ziņā būtu pats labākais piekrist šiem noteikumiem. Tie bija kā vārdi no “Krusttēva” par piedāvājumu, no kura nevar atteikties, un tas bija tik nereāli, ka es gandrīz iesmējos. Tad, pēc tam kad biju nonākusi Marquis, man piezvanīja atkal, tā pati balss. Kā viņi zināja, ka esmu tur? Neviens mājās nezināja, kur es apmetos.”
“Nav otrās pusītes?” Slēpta cerība.
“Nē. Un birojā ir mans mobilā tālruņa numurs. Lai kā, kad šorīt izgāju no viesnīcas, kvartālu tālāk stāvēja liels džips, melns, ar tonētiem logiem, un pie tā atbalstījies bija vīrietis, ar apaļu galvu un saulesbrillēm. Pagājusi viņam garām, es atskatījos, un viņš lūkojās uz mani un patiešām briesmīgi pasmaidīja, un pēc tam iesēdās mašīnā, un es ar autobusu atbraucu uz šejieni, un, kad nonācu līdz bibliotēkai, mašīna atkal bija priekšā.”
“Tas dara raizes.”
“ļā,” viņa pēc pauzes sacīja, un viņas balss mazliet drebēja.
“Klausieties,” es sacīju, “pieņemsim, ka policija kļūdījās par jūsu tēvoča nāvi, kā jūs liekat saprast, un ka viņš bija noslepkavots. Noslepkavots šī, hmm, dokumenta dēļ. Melodramatiski, jā, bet droši vien tādas lietas šad un tad notiek. Tātad, pieņemsim uz mirkli, ka šis priekšmets kaut kādu iemeslu dēļ ir ārkārtīgi vērtīgs, daudz vērtīgāks par piecdesmit tūkstošiem Kanādas dolāru, un ka noziedznieki kaut kādā veidā par to ir uzzinājuši un mēģina iegūt ar jebkādiem līdzekļiem. Vai tas izklausās ticami?”
Viņa lēnām pamāja. Man šķita, redzu, ka viņa nodreb, un gribēju viņu apskaut, bet neatļāvos.
“Briesmīgi, tomēr jā,” viņa atbildēja, “bet nevaru iedomāties, kas tas varētu būt. Es domāju, tas vērtīgais. Tēvocis Endrū sacīja, ka esot samaksājis par to dažus tūkstošus, un, iespējams, apmēram tik tas ari maksā. Kāpēc citādi pārdevējs to būtu pārdevis? Un, ja kaut kāda iemesla dēļ tas ir izrādījies vērtīgāks, kāpēc lai būtu iesaistījušies noziedznieki?”
“Tas, protams, ir jautājums, bet es nojaušu, ka vērtīgs nav vis pats dokuments, bet tas, kas tur ir pastāstīts. Vai tēvocis stāstīja kaut ko par to?”
“Nē. Cik man zināms, tā ir kaut kāda karaļa Džeimsa laika vēstule, kam ir tīri akadēmiska nozīme. Viņš par to tiešām bija sajūsmā un pagājušajā vasarā speciāli devās uz Angliju, lai pārbaudītu dažas ar to saistītas lietas, bet viņš nelika saprast, ka vēstulei būtu kāda vērtība, nu, naudas izteiksmē. Vai viņš jums stāstīja, kas par lietu? Es domāju, kas tas ir par materiālu.” “Jā, viņš apgalvoja, ka tas ir īsts Šekspīra parakstīts manuskripts, bet baidos, ka viņa optimisms varētu būt pāragrs. Vēlāk es runāju ar Mikiju Hāsu, un viņš sprieda, ka tas ir maz ticams un ka jūsu tēvocis, šķiet, visai izmisīgi gribēja atgūt savu stāvokli.”
“Jā, patiešām, tāds viņš bija kopš skandāla. Jūs par to zināt?”
“Esmu iepazinies ar faktiem, jā. Bet viņš droši vien apzinājās šo noziedzīgo interesi, jo atstāja sasodīto manuskriptu manā glabāšanā. Droši vien viņam radās aizdomas par iespējamu uzbrukumu, un viņš negribēja pieļaut, ka dokumentu atņem. Tātad... tālāk, pirmais solis, lai turpinātu šo lietu, šķiet, ir gādāt par jūsu personīgo drošību. Jūs noteikti nedrīkstat atgriezties savā draņķīgajā viesnīcā. Mēs varētu nomainīt viesnīcu...”
“Es nevaru atļauties mainīt viesnīcu. Katrā ziņā par to ir samaksāts avansā. Ak Dievs, tas pārvēršas par murgu...”
“...vai, ja drīkstu, man pilsētā ir liels dzīvoklis. Tajā ir divas guļamistabas,
kur apmetas mani bērni, kad viņiem ir skolas brīvlaiks. Jūs varētu dabūt vienu no tām. Guļamistaba, iespējams, ir tikpat draņķīga kā tā, kura jums ir Marquis, bet par brīvu. Man ir ari šoferis, kas jūs varētu izvadāt pa pilsētu. Viņš kādreiz bija kaut kas līdzīgs miesassargam.”
“Miesassargs?” viņa iesaucās un tad pavaicāja: “Ko viņš apsargāja?”
“Jasiru Arafatu, ja kas. Bet mums nepatīk par to runāt. Es nevaru iedomāties citu vietu, kur jūs būtu lielākā drošībā.” Izņemot drošību no manis, bet lai tas pagaidām paliek. Godīgi sakot, es par to nemaz nedomāju, kad izteicu piedāvājumu. Es gluži labi atcerējos šausmas Mirandas tēvoča sejā un negribēju, lai šāda izteiksme jebkad parādītos viņas sejā. “Kad jūs būsiet paslēpta, varam paskatīties, vai izdosies kaut ko uzzināt par cilvēkiem no mašīnas. Es par šādu notikumu attīstību brīdināšu policiju un atstāšu šo lietas daļu viņu ziņā.”
Pēc parastajām pieklājības frāzēm viņa šim plānam piekrita. Mēs izgājām no lasītavas un pēc tam no bibliotēkas. Kāpņu augšgalā es liku viņai nostāties lieveņa kolonnu ēnā un pārlaidu skatienu Piektajai avēnijai. Nekur nebija redzams melns džips ar tonētiem logiem. Pa mobilo tālruni piezvanīju Omāram un liku viņam sagaidīt mūs Četrdesmit otrās ielas malā, un tad mēs izsteidzāmies cauri Braianta parkam un gaidījām piebraucam linkolnu.
Mans augšstāva dzīvoklis atrodas uz Frenklina ielas netālu no Griničas. Tā platība ir četri tūkstoši kvadrātpēdu, un ēka kādreiz bija bikšu fabrika, pēc tam noliktava, bet tagad tā ir stāvgrūdām pilna ar bagātniekiem. Es tajā sāku dzīvot, pirms centra nekustamo īpašumu bizness kļuva psihiski nelīdzsvarots, bet tas joprojām mani piesaista, un te nav runa par uzlabojumiem. Mēs šeit kādreiz dzīvojām kā ģimene — Amēlija, bērni un es —, līdz viņa no dzīvokļa izvācās. Parasti aiziet vīrietis, bet Amēlija zināja, ka man tiešām patīk šī viela, un viņa arī gribēja dzīvot tuvāk bērnu skolai, kas atrodas Sešdesmit astotajā ielā blakus Leksingtonai. Tagad viņi visi mīt Austrumu Septiņdesmit sestajā iela brūnā ķieģeļu divdzīvokļu ēkā. Izdevumus mēs sadalījām tieši uz pusēm, jo Amēlijai ir labi ienākumi, un viņa neredz iemeslu, kāpēc mani vajadzētu aptīrīt tikai tāpēc, ka esmu uz seksu ķerts idiots.
Tomēr laikā, par ko runāju, es par to nedomāju. Es izrādīju Amēlijai II (t.i., Mirandai Kellogai) savu dzīvokli. Viņa bija pienācīgi iespaidota, ko es uzskatīju par uzlabojumu, salīdzinot ar Amēliju I, kas nekad nebija pārsteigta par lietām, ko var nopirkt par naudu. Es pasūtīju ķīniešu ēdienus, un
mēs mielojāmies sveču gaismā pie mana zemā galda, no kura pavērās jauks, lai gan šaurs skats uz upi. Es biju džentlmenis un saprāta robežās godīgs, kamēr mēs ēdām un stāstījām viens otram par sevi. Izrādījās, ka viņa pēc izglītības ir bērnu psiholoģe un strādāja par vidēja līmeņa ierēdni. Mēs runājām par manu dēlu Niko un viņa problēmām. Viņa bija iejūtīga visai atturīgā veidā. Vairāk iepazīstot viņas seju, es nolēmu, ka viņa ne gluži tik ļoti līdzinās Amēlijai, kā biju sākumā domājis, vismaz ne vaibstu vaibstā, tomēr, skatoties uz viņu, pārņēma šīs burbuļojošā satraukuma jūtas. Cik maz mēs zinām, cik daudz ir ko atklāt par saviem mīļākajiem, kā teikts dziesmā.