Es neesmu nekāds lielais cīnītājs, bet diezgan daudz laika esmu pavadījis klubos, un tur ir zināmi maza auguma tipini, kas, uzpildījušies ar alkoholu, nespēj atturēties no kautiņa uzsākšanas ar liela auguma puišiem, sevišķi, ja lie izskatās mazliet zaudējuši formu un nelīdzinās Švarcenegeram kā es. Un es nebiju tik nelietojams, kā lielākā daļa manas profesijas pārstāvju, kas nav raduši pie fiziskas agresijas. Apkārt nemētājas nemaz tik daudz svarcēlāju, un šiem cilvēkiem vienkārši nebija ne jausmas, kas es esmu.
Vispirms es saliecu rokas un atbrīvojos no tā vīrieša tvēriena, kas stāvēja man aiz muguras, un nākamajā mirklī, notupies un spēji pagriezies uz papēža, atrados ar seju pret sava pirmītējā uzbrucēja ciskām. Satvēru abas viņa kājas ap ceļgaliem. Manas plaukstas ir milzīgas un ļoti, ļoti stipras. Jutu, ka vīrietis, kuram tikko biju uzgriezis muguru, cenšas sagrābt manu kaklu, un uzrāvos stāvus. Vīrietis, ko biju satvēris, svēra tikai kādas 180 mārciņas, tāpēc pacelt viņu man nesagādāja nekādas grūtības. Es paspēru soli sāņus, atkal apgriezos ap savu asi un sasitu kopā abu vīriešu galvas. Cilvēka ķermeņiem sasitoties vienam pret otru, rodas visai neliels būkšķis, bet kā spēka demonstrācija un kā veids, lai neitralizētu pretiniekus, it sevišķi ja tas notiek klubā, šāds paņēmiens nozīmē trāpīt tieši desmitniekā. Lielais vīrietis atstreipuļoja atpakaļ, paslīdēja uz slapjās ietves un nokrita uz dibena. Es vairākas reizes savicināju savu uzbrucēju ap galvu un nosviedu viņu uz ielas.
Diemžēl, lai to visu paveiktu, man vajadzēja nosviest zemē portfeli, un vīrietis, kurš bija sagrābis Mirandu, rupji pagrūda viņu pret ēkas sienu, paķēra portfeli, kaut ko pakliedza pārējiem svešā mēlē un aizskrēja uz Denali. Palicēji pietrausās kājās un ari aizbēga, izkliedzot lamas. Mašīna pārāk ātri nozuda, lai es paspētu pamanīt tās numuru. Devos palūkot, vai Mirandai nekas nekait, un viņai viss bija kārtīgā, tikai roka, ko bija sagrābis laupītājs, bija sastiepta un zilumos, un plauksta un ceļgals saskrāpēti.
Viņa nepacietīgi neļāva man raizēties par saviem savainojumiem, vaicājot: “Vai viņi dabūja tavu portfeli?”
“Baidos, ka jā, un man ir žēl to pazaudēt. Šis portfelis man ir bijis kopš laikiem, kad kļuvu par advokātu.”
“Bet manuskripts..." viņa ievaimanājās.
“Manuskripts ir pilnīgā drošībā,” es apliecināju. “Tas bija mana lietusmēteļa iekškabatā.” Es jau gribēju viņai pastāstīt, ka ļoti vērtīgus priekšmetus vienmēr glabāju pie sevis kopš tās dienas, kad vēl juridiskās skolas laikos atstāju savu veco portfeli Bostonas metro līdz ar referāta par Konstitūcijas likumu vienīgo eksemplāru, kas bija prasījis vairākus simtus stundu garlaicīga darba, bet tajā brīdī viņa saķēra manu seju un noskūpstīja uz lūpām.
BREISGĒRDLA VĒSTULE (7)
Tātad kādu dienu pēc tam, kad ieradāmies, misteru Kinu nogalināja iespaidīgs šāviņš: vienu brīdi es ar viņu runāju, nākamajā viņš stāvēja bez galvas un nokrita. Un kas tagad notika ar mani? Lielgabalus nodeva citam lielgabalniekam, kam bija savi cilvēki, un tā es paliku Sluisā pat bez sīknaudas makā, un holandiešu valodu es arī nepiepratu; bet kādu dienu, klīzdams pa ostmalu, es pamanīju Groene Draek un uzkāpu uz kuģa, un es runāju ar kapteini, un sacīju, ka varu apkalpot lielgabalus kā jebkurš no vīriem, un viņš atteica: jā, es zinu, bet saki, puis, vai tu zini manu amatu? Jo viņš runāja labā angļu valodā, un, kad teicu, nē, ser, viņš sacīja, es esmu pirāts, kontrabandists, vārds, ko es nezināju, un viņš paskaidroja tā: tāds, kas noblēda Viņa Augstībai nodokļus, iekasē procentus no ton-nāžas u.c. Nu, vai apkalposi manus lielgabalus šajā amatā? Tas ir asiņains un cietsirdīgs, bet mēs pelnām zeltu. Un es teicu — jā, ser, jo biju ļoti izsalcis, un pie sevis sacīju, lai ko, bet katoļus mēs nogalēsim. Turklāt es no sirds vēlējos dabūt zeltu.
Mēs izkuģojām no Sluisas un citām 1 lolandes ostām un, par sodību spāņiem, kas kuģoja no Vācu jūras uz Biskajas līci, paņēmām daudzus kuģus un nokāvām daudzus spāņus un dažus frančus, un pa nakti iegriezāmies arī Anglijā un izkrāvām kravas ar zīdu, garšvielām, vīniem un alkoholu ostas sargiem zem deguna. Tikmēr, kamēr kuģis gulēja ostā, es attīstīju savu mīlestību pret leņķu mērīšanas kvadrantiem, liekot vīram Roterdamā pagatavot man tālummēru no misiņa, līnijas iegravējot uz kvadrantiem ar slāpekļa skābi, līdz ar to iznāca mazs spogulītis, tā mēs varējām redzēt cauri no abām pusēm vienā reizē. To nostiprinājuši uz reli-ņiem, mēs pēc tam pielādējām visus mūsu lielgabalus ar tādu pulvera daudzumu, kas nogādātu lodi labā tālumā, es teiktu — astoņus simtus jardu. Tā sagatavojies, es ieskatos savā ierīcē, kas uzstādīta iepriekš aprēķinātā leņķī uz kustīgas pamatnes, un, raugoties skatīkli, gaidu, kamēr mērķis parādās gan spogulī, gan arī skatīklī, un tagad man ir precīzs attālums un es dodu pavēli šaut, un visas lodes
trāpa mērķī tūlīt bez brīdinājuma vai mēģinājumiem; viņi ir pārsteigti un pieveikti, un mēs kāpjam uz borta un viegli gūstam uzvaru.
Tā divos gados uz jūras man ir 80 sovrini zelta, ko es atstāju pie ebreja Sluisā paglabāt. Jo komanda visu iztērēja dzerot un maukās, bet ne es. Devītajā gadā, kā visi zina, pamiers tika parakstīts starp Spānijas karali un holandiešiem, un zemju pārvaldnieks teic, ka nedrīkst vairs aplaupīt spāņu kuģus. Bet van Brils saka, ka mums nav pavēlēts pārtraukt nodarboties ar kontrabandu, jo tā nav pārvaldnieka darīšana, lai viņš sasodīts. Tā nu mēs turpinājām darboties šajā virzienā, bet es nejutos labi un kādu dienu devos pie sava ebreja, un viņš izrakstīja man vekseli, kurā rakstīts, ka, lai kuram ebrejam no Portugāles līdz Maskavai es to uzrādītu, viņš man došot šādu summu zelta. Mēs devāmies uz Angliju, un, kamēr tirgojam savus krājumus zināmiem ļaudīm no Plimutas, es aizgāju projām tumsā un biju beidzis nodarboties ar kontrabandu, vismaz tā es domāju.
Plimutā dažas dienas paiet Enkura krogā, domājot, ko man tagad darīt, kad atnāk kāds vīrs, kas meklē jūrniekus un citus braucienam ar admirāli seru Džor-džu Somersu uz Virdžīniju Jaunajā pasaulē, un es viņam saku, ka esmu liegabal-nicks gan uz kuģa, gan sauszemes un varu ar navigācijas ierīcēm pēc zvaigznēm noteikt garumus, un, ja vajag, varu arī izdarīt mērījumus, un viņš atteic, vai es varot staigāt arī pa ūdens virsu jeb man vajagot tomēr kuģi, un visi sanākušie smejas; bet viņš lika man nākt sev līdzi pie mistera Tollivera, flagmaņa “Jūras piedzīvojums” kapteiņa. Kapteinis mani laipni apsveic un prasa, lai parādu savas prasmes; tā es arī daru, un viņš paliek apmierināts, ka visu, ko protu, es varu izdarīt veikli un prasmīgi un pieraksta mani kā lielgabala meistaru par 1 šiliņu 4 pensiem dienā.
Mēs izkuģojām devītā gada otrajā jūnijā. Pēc Groene Draeck šis kuģis man šķita gluži kā kāda lorda pils, tik plašs tas bija un labi aprīkots, un ēdiens daudz labāks, vairs ne holandiešu siers un zivis, un reinvīns, bet labs alus un angļu vērša gaļa, tā es biju ļoti apmierināts. Es iedraudzējos ar misteru Toliveru un iemācījos no viņa vairāk kompasa mākslu un navigācijas rīku lietošanu, un kā pēc zvaigznēm aprēķināt garumu, ko labi izdarīt ir visgrūtāk. Viņš bija visdīvainākais cilvēks, kādu es pirms tam nebiju sastapis, jo viņš neticēja Dieva žēlastībai un domāja, ka nav vērts izvēlēties starp katoļu māņticību un reformēto ticību, jo viņš ticēja, ka Dievs ir radījis pasauli un tad pametis to savā ziņā, kā sieva, kas izlikusi kūkas dzesēties, vairs neliekas zinis par mums, savām radībām. Mēs strīdējāmies par šādām lietām naktīs līdz rīta ausmai, bet bez rezultātiem, jo nevarējām ne par ko vienoties, tāpēc ka viņš nemaz nepieņēma Svētos Rakstus. Vai tu