biji tur, viņš prasīja, kad tos pierakstīja. Nē? Tad kā tu vari zināt, ka tie ir Dieva vārdi un nevis tāda muļķa kā tu sarakstīti? Viņam nebija bail arī no elles ugunīm, viņš sacīja, ka nekad neesot redzējis ne velnu, ne eņģeli, nedz arī sastapis kādu (izņemot dažus trakos), kas tos būtu redzējis. Viņš domāja, ka Baznīca lielākajai daļai cilvēces nevar nodarīt neko ļaunu un priecājās par svētdienām, bet viņam bija vienaldzīgi dievkalpojumi un sprediķi: ja karaļa žēlastība liktu pielūgt vienkāršu akmeni vai pat pāvestu, viņš būtu ar mieru to darīt. Viņam tas viss bija viens, un man par to bija brīnumi, jo kā visa pasaule varēja domāt par šīm lietām kā pašām nopietnākajām, bet viņš ne; un tomēr bija laipns, labsirdīgs cilvēks un gudrs!
8
Kroseti māte Mērija Mārgareta Kroseti (Mērija Pega, kā viņu visi pazina) bija apveltīta ar daudzām personīgajām īpašībām, kas noderēja gan atzītai analītiskajai bibliotekārei, gan mātei, pie kurām minama brīnumaina atmiņa, patiesības mīlestība, pedantiska uzmanība pret sīkumiem un īpaši jaudīgs blēņu detektors. Tādējādi, lai gan viņa mēģināja dēlam dot pieaugušam cilvēkam piedienīgu privātumu, parastais dzīves ritms mazā Kvīnsas mājelē radīja pietiekami daudz mātes un dēla savstarpējās mijiedarbības, lai viņa labi apjaustu dēla iekšējo esamības stāvokli jebkurā konkrētā brīdī. Pirms desmit dienām šis stāvoklis bija neparasti labs. Parasti Alām bija nosliece uz sapīkumu, bet viņa atcerējās, ka kādu dienu viņš dušā dziedāja un iekšēji staroja. Viņš ir iemīlējies, māte domāja priekā un satraukumā, ko šī atskārta izraisa lielākajā daļā vecāku, bet tad, drīz pēc tam, notika katastrofa. Viņš ir pamests, viņa nosprieda, un arī, ka tās bijušas neparasti straujas beigas tam, kas šķitis neparasti intensīvs prieks.
“Es raizējos par viņu,” Mērija sacīja klausulē savai vecākajai meitai. “Tas neizskatās pēc Alberta.”
“Viņu vienmēr pamet, mamm,” atteica Dženeta Ķīna, kas, būdama mātes galvenā uzticības persona, turklāt bija arī psihiatre. “Viņš ir jauks puisis, kam nav nekādas sajēgas par sievietēm. Tas pāries.”
“Tu neesi šeit, Dženet. Viņš kustas kā zombijs. Viņš pārnāk no darba, it kā būtu pavadījis visu dienu sālsraktuvēs. Viņš neēd, viņš iet gulēt astoņos trīsdesmit — tas nav dabiski.”
“Nu, es varētu viņu apskatīt...” ierunājās Dženeta.
“Ko, kā pacientu?”
“Nē, mammu, tas nav atļauts, bet, ja tu gribi dzirdēt manas domas...”
“Klau, mīlulīt. Es zinu, kad mani bērni ir traki un kad nav, un viņš nav
traks — esmu pārliecināta, nav traki traks. Es domāju darīt tā — šosestdien es pagatavošu jaukas brokastis, apsēdināšu viņu pie galda un izdabūšu no viņa, kas noticis. Kā tu domā?”
Dženeta, kas trakākajās profesionālajās fantāzijās nespēja iztēloties, ka viņai piemistu mātes spējas panākt, lai cilvēki izkrata sirdi, kaut ko apstiprinoši nomurmināja. Apstiprinoša murmināšana bija tas, kas nepieciešams, kad Mērija Pega zvanīja, lai paprasītu padomu, un Dženeta pildīja savu pienākumu. Viņasprāt, galvenais, kas nepieciešams viņas mazajam brālītim, ir meitene, pieklājīgs darbs un atbrīvot vietu zem mātes jumta, tieši tādā secībā pēc svarīguma, bet viņa nolēma šo viedokli paturēt pie sevis. Dženeta un abas viņas māsas bija aizgājušas pie pirmās izdevības: ne tāpēc, ka viņas no sirds nemīlētu savu māti, bet tāpēc, ka viņa meta ļoti blīvu ēnu. Nabaga Alijs!
Mērija Pega vienmēr jutās labāk, ieguvusi profesionālu padomu no Dže-netas, un bija apmierināta, ka tas tik labi saskanēja ar viņas pašas intuīciju. Viņa, viena no metro vadītāja septiņiem bērniem, neraksturīgi viņas aprindām un kultūrai, bija padevusies sešdesmito gadu vilinājumam un nogājusi visu kontrkultūras ceļu — pielūgusi rokgrupas, dzīvojusi komūnā Kalifor-nijā, mazliet lietojusi narkotikas, mazliet baudījusi nejaušu seksu — un tad pa pusei apkaunojoša reālās dzīves atjaunošana bakalaura statusā Sitijas koledžā un maģistra grāds bibliotēku zinātnē. Viņas pašas vecāki neko nebija zinājuši par šīs vēstures trakākajiem mirkļiem, jo viņa nebija viena no tā laika draiskuļiem, kas atgriezās pie senčiem, pietika ar nepaklausību nepaklausības pēc. Bet viņa vienmēr bija jutusi spēcīgu katoliskās vainas apziņu par to, ka viņus krāpusi, un, kad pašai sāka dzimt savi bērni, apņēmās, ka krāpšana paaudžu starpā vairs nenotiks. Laiku pa laikam viņa iedomājās, ka tieši šī iemesla dēļ apprecējās ar policistu.
Kā plānojusi, Mērija Pega pagatavoja jaukas brokastis, viņas dēls, kājas vilkdams, pienāca pie galda, nodzēra malku svaigas apelsīnu sulas, pabakstīja ar dakšiņu mazliet pienā un olā apceptas maizes šķēli un paziņoja, ka, paldies, viņš nemaz patiesībā neesot ļoti izsalcis, un šajā brīdī Mērija Pega uzsita ar tējkaroti pa glāzi, teicami atdarinot ugunsgrēka trauksmi. Viņš sarāvās un iepleta acis.
“Nu, labi, klāj vaļā, Raster!” viņa sacīja, pievērsusi dēlam acis, kuru krāsa atgādināja gāzes liesmiņu un šobrīd bija tikpat karstas.
“Ko?”
“Ko, viņš saka. Tu gandrīz divas nedēļas uzvedies kā ainā no “Dzīvā miroņa nakts”. Tu domāji, ka es neievērošu. Tu esi sabrucis.”
“Tas nekas nav, mammu...”
“Tas ir kaut kas. Tā ir tā meitene, kā-viņu-sauca, Karola.”
“Karolīna.” Sekoja smaga nopūta.
“Viņa. Tu jau zini, ka es nekad nejaucos savu bērnu personīgajā dzīvē...”
“На.”
“Neesi rupjš, Albert!” Un jau maigākā tonī: “Nopietni, es sāku par tevi uztraukties. Tu arī agrāk esi sarāvis attiecības ar meitenēm, bet nekad neesi uzvedies tik dīvaini kā tagad.”
“Tā nav attiecību saraušana, mammu. Tā nav... es nezinu, kas tas ir. Tur jau tā problēma. Tas ir, pamatā mums bija viena satikšanās, ļoti jauka, bet tad viņa... laikam var teikt, ka viņa izgaisa.”
Mērija Pega malkoja kafiju un gaidīja, un pēc dažām minūtēm izlauzās viss juceklīgais, grūti saprotamais stāsts par Rolliju un manuskriptu, un Balstrodu. Mērijas vīrs bija atstāstījis viņai neskaitāmas pratināšanas, jo atšķirībā no vairākuma policijas izmeklētāju nedomāja, ka laulātās draudzenes ir pārāk maigas, lai klausītos policistu stāstos, un viņa ari nebija. Viņa zināja, ka tā to dara, līdzjūtīgs klausītājs, uzmundrinošs vārds. Viņa sajutās neomulīgi, uzzinājusi, ka viņas dēls ir atbalstījis to, ko neiejūtīga persona varētu uzskatīt par noziegumu, tāpat viņai nepatika nekas, ko viņa dzirdēja par Karolīnu Rolliju. Taču māte atturējās no piezīmēm, un tagad dēls atgriezās stāstījumā pie laika, kas sekoja pirmajai tikšanās reizei: viņš, protams, nebija pievērsies asarainām detaļām, bet viņai bija pieredze un fantāzija, lai tās iztēlotos pati.
“Nu, kā jau teicu, mēs jauki pavadījām laiku, un es jutos visai labi. Nākamajā dienā es devos uz darbu cerībā, ka atradīšu viņu veikalā, bet viņas tur nebija. Apvaicājos Gleizeram, un viņš atteica, ka Rollija bija zvanījusi un teikusi, ka viņai uz pāris dienām jāizbrauc no pilsētas. Es nodomāju, ka tas ir mazliet īpatnēji, tas ir, es domāju, ka mūsu starpā kaut kas notiek, ka viņa būtu zvanījusi man, bet, kā jau teicu, viņa bija savāds putniņš. Tāpēc es, zini, par to neraizējos. Lai nu kā, pienāca diena, kad viņai vajadzēja atgriezties, bet Karolinas nav. Misters Gleizers viņai zvana — telefons atslēgts, tāpēc mēs nedaudz izbīstamies, un es viņam saku, ka pēc darba aiziešu pie viņas un apskatīšos, kas notiek. Un, kad es nonācu viņas ielā, tad ārpusē atradās liela miskastes mašīna, un graustu novācēju brigāde strādāja viņas ēkā. Viņi