tikko bija beiguši dienas darbu, bet es varēju redzēt, ka viens no tiem atkritumu un būvgružu vadiem, ko izmanto, lai gružus un mantas nolaistu lejā atkritumu mašīnā, bija uzstādīts pie viņas loga augšējā stāvā. Es runāju ar brigadieri, bet viņš neko nezināja. Viņam bija piezvanījis kāds no ēkas pārvaldes un teicis, ka viņiem vajadzīgs steidzams darbs, ēku bija paredzēts iztīrīt līdz ķieģeļu karkasam un sagatavot renovācijai. Es dabūju no viņa pārvaldes firmas nosaukumu, bet brigadieris neielaida mani ēkā. Kā jau tev teicu, Karolina bija izgatavojusi visas mēbeles no palešu dēļiem, skaists darbs, un te tas bija, viss salauzts, viņas darba galds un viss. Tas bija kā redzēt viņas līķi.” Šķita, ka Kroseti trīc. Viņš ar dakšiņu stumdīja pa šķīvi grauzdēto maizi. “Jebkurā gadījumā, es tur neko nevarēju darīt, un es biju, tā teikt, pagalam apstulbis. Es jau gāju projām, kad ievēroju, ka iela un ietve ir nokaisīta ar papīra strēmelēm. Bija vējaina diena, un droši vien šo to vieglāku vējš bija nopūtis no smagās mašīnas. Tā es kā muļķis sāku staigāt pa ielu, uzlasīdams papīrus, domādams pie sevis: ak, viņa to gribēs, šo fotogrāfiju, šo pastkartīti, vienalga; tiešām stulbi, jo viņa būtu paņēmusi, ja kaut ko gribētu.”
Alberto izņēma maku un parādīja mātei salocītu atklātnīti, salocītu fotogrāfiju.
“Nožēlojami, vai ne? Nēsāt to visu līdzi? Tā ir kā maģiska apsēstība, domāt, ja es paturēšu kaut ko no viņas lietām, tad vēl aizvien saglabāsies kaut kāda saite, viņa nebūs pilnīgi pazudusi...” Viņš atlika kartīti atpakaļ makā un Mērijai Pegai izskatījās tik nelaimīgs, ka viņai vajadzēja apspiest atavistisku vēlmi paņemt dēlu klēpī un noskūpstīt viņa pieri. Taču viņa sacīja: “Un kā ar slavenajiem sējumiem? Tu domā, viņa tos paņēma?”
“Ceru, ka jā. Es tos neredzēju. Tikpat labi tie varēja būt arī smagās mašīnas dibenā. Tas būtu ironiski kā zelta putekļi “Sjerramadres dārgumos”.”
Pēdējais teikums uzlaboja Mērijas Pegas omu — ja viņš atsaucās uz filmām, tad vēl nemaz nebija tik slikti. Viņa sacīja: “Tu, protams, piezvanīji ēkas pārvaldniekam.”
“Protams. Es pat aizgāju līdz viņu birojam. Droša Nekustamā īpašuma pārvalde netālu no Borouholas Bruklinā. Administrators, kurš neko nezināja, un šefs, kurš nekad nebija uz vietas. Kad beigu beigās viņu sazvanīju, viņš sacīja, ka nezinot nekādu Karolīnu Rolliju un ka augšējais stāvs nekad nav bijis izīrēts dzīvošanai, ka tas jebkurā gadījumā nav bijis atzīts par derīgu cilvēku uzņemšanai, tāpēc viņi arī ēku izķidā. Es pavaicāju, kam ēka pieder,
un viņš teica, ka tas esot konfidenciāli. Konsorcijs, viņš sacīja. Tad es piezvanīju profesoram Balstrodam, un departamenta sekretāre sacīja, ka profesors iepriekšējā dienā ir aizbraucis uz Angliju un viņi īsti nezinot, kad viņš būs atpakaļ. Vieslektori vairāk vai mazāk brīvi var doties, uz kurieni grib, kad viņiem nav nodarbību, un viņam nebija. Ir taču vasara, viņa nedeva man profesora Oksfordas numuru.”
Alberts paskatījās uz māti ar tik bezpalīdzīgu skatienu, ka viņai iesāpējās sirds. “Nezinu, ko darīt, mammu. Domāju, ka viņai kaut kas ir noticis. Un nezin kāpēc es domāju, ka tā ir mana vaina.”
“Nu, tās ir pilnīgas blēņas. Vienīgais, ko tu izdarīji nepareizi, bija piedalīties viņas plānos. Klau, es zinu, ka tev tā meitene bija mīļa, bet vai visticamāk nav tā, ka viņa vienkārši ir aizbēgusi ar saviem nelikumīgajiem guvumiem?” “Nelikumīgajiem guvumiem? Mammu, nav jau tā, ka viņa būtu aplaupījusi dzērienu veikalu. Viņa bija grāmatu iesējēja. Viņa laboja skaistu grāmatu komplektu, ko tā īpašnieks bija atdevis makulatūrai. Gleizers necietīs ne penija zaudējumos — viņš gribēja dabūt tikai to naudu, ko būtu ieguvis, pārdodot ilustrācijas...”
“Ko viņš nedabūja, neaizmirsti.”
“Nē, es nemeklēju attaisnojumus, bet, ja viņa bija blēde, tad tomēr zināja robežu. Ir lietas, ko viņa nedarītu, un šitā aizbēgt un neatdot Gleizeram to, kas viņam pienākas, ir šajā robežas pusē. Es gribu sacīt, ka viņa bija pusceļā uz to, ko patiešām gribēja darīt, un... tu neredzēji viņas mitekli — viņa bija radījusi šo mazo pasaulīti piebāztajos Redhūkas bēniņos, es gribu teikt, ka viņa to bija uzbūvējusi pati ar savām rokām, tā bija viņas darba telpa, un darbs bija viss, kas viņai bija. Viņa nekad nebūtu to tā vienkārši pametusi.”
“Es nezinu, mīļais, viņa šķiet ļoti neaprēķināma jauna sieviete un gandrīz... vai es varu sacīt “nestabila”? Es domāju, ja ticēt tam, ko viņa saka, viņai briesmīgi nodarīts pāri. Un tu sacīji, ka viņa savā ziņā bēguļo — varbūt tas viņai bijis par daudz? Tu purini galvu.”
“Nē, un es neesmu pārliecināts arī par bēguļošanu. Es pamatīgi pārmeklēju internētu. Varētu domāt, ka starpgadījumam ar tipu, vārdā Loids, kas turējis meiteni, vārdā Karolīna Rollija, desmit gadus ieslēgtu kā seksa rotaļlietu, vajadzētu būt kādām atsaucēm, bet es neko neatradu. Es piezvanīju uz Kansas City Star un Topeka Capital-Journal un Wichita Eagle, pāris citiem Kanzasas laikrakstiem un neuzzināju neko: neviens pat nebija dzirdējis par
tādu gadījumu. Labi, viņa varēja nomainīt vārdu, bet tomēr... tā es piezvanīju Patijai.”
Mērija Pega ievēroja, ka pie šīs atzīšanās viņas dēla sejā parādījās neērtības sārtums, kam tur bija jāparādās, viņa nodomāja. Patrika Kroseti Dolena, otra vecākā meita, bija sekojusi tētim Ņujorkas policijas departamentā un uzdienējusi līdz trešās pakāpes izmeklētājai. ŅPD darbiniekiem nav pieņemts veikt sīkas izmeklēšanas savu ģimeņu uzdevumā, bet daudzi tik un tā to dara. Mērija Pega šad un tad bija šādā veidā izmantojusi meitas sakarus savos pētījumos, rezultātā saņēmusi no dēla būtiskus rājienus par šo tēmu, un tagad ha-ha!
Viņa atturējās no ļauna prieka izpausmēm, tomēr apmierinādamās ar vienkāršu, bet daudznozīmīgu: “Ja?”
“)ā, es palūdzu, lai viņa pārbauda ierakstus par tiem, kas bēguļo, vai viņa ir starp tiem vai nav.”
“Un...”
“Viņas tur nebija, vismaz ne kā Karolīna Rollija.”
“Tu gribi teikt, ka viņa meloja? Par tēvoci un to, ka bēguļo?”
“Droši vien. Kas vēl tas varētu būt? Un tas savā ziņā izsita man pamatus no kāju apakšas. Tāpēc ka... Es gribu teikt, ka man tiešām patika šī sieviete. Tā bija savstarpēja pievilkšanās, tu jau zini, jūs ar tēti vienmēr runājāt par pirmo reizi, kad viens otru ieraudzījāt, kad tu strādāji pie reģistrācijas galda Rego parka bibliotēkā, un viņš mēdza nākt pēc grāmatām. Tu vienkārši zināji? Tas bija tāpat.”
“Jā, bet, mīļais, tas bija abpusēji. Es nesasaiņoju mantas un nepazudu pēc pirmā randiņa.”
“Es domāju, ka mums arī ir abpusēji. Es domāju, ka tas ir tāpat. Un, ja nebija, tas ir, ja es to tikai izfantazēju savā prātā, tad, labi, kur es esmu? Es droši vien esmu traks.”
“Lūdzu, tev nepiemīt nekas līdzīgs mānijai, tici man. Es būšu pirmā, kas tev pateiktu, ja tu grasītos aiziet pa pieskari. Tāpat kā gaidu, ka tu pateiksi man, ja man tuvosies vecuma plānprātība.” Viņa mundri sasita plaukstas, it kā lai parādītu, cik tālu līdz šim notikumam, un sacīja: “Tikmēr, ko mēs darīsim ar šo?”