“Mēs?”
“Protams. Šobrīd ir skaidrs, ka viss grozās ap šo profesoru Balstrodu. Kas mums par viņu zināms?”
“Mammu, par ko tu runā? Kāds sakars Balstrodam ar Karolinas pazušanu? Viņš nopirka dokumentus, viņš pazuda. Stāstam gals. Lai gan es pameklēju informāciju arī par viņu, un viņš ir kaut kas līdzīgs melnajai avij.” Šeit Kroseti pastāstīja par slaveno Šekspīra darbu viltojumu, ko viņa, kā izrādījās, bija paturējusi prātā.
“Ak, tas," Mērija iesaucās. “Nu kļūst vēl karstāks, vai tev tā nešķiet? Tagad pirmais, kas mums ir jādara, jāiesaista šajā lietā Fanija, ko tev vajadzēja izdarīt jau pašā sākumā.” Alberto skatījās uz viņu ar tukšu skatienu, un māte turpināja: “Albert, tu neiedomājies, ka Balstrods tev nolasīja īsto tulkojumu! Protams, ka viņš meloja. Tu teici, ka tev ir nojauta, ka tevi krāpj, un tu to nebūtu pārdevis, ja tā sieviete nebūtu iedarbinājusi dzirnas un sastāstījusi tev visas tās muļķības. Viņi darbojās kopā.”
“Tas nav iespējams, mamm..."
“Tas ir vienīgais izskaidrojums. Viņa spēlējās ar tevi kā kaķis ar zivi. Piedod, mīļais, bet tas ir fakts — reizēm mēs iemīlamies nepiemērotos cilvēkos, jo Kupidons nēsā loku un bultas, nevis dokumentu mapi ar kaudzi personas testu. Vismaz es, kad biju jauna, iemīlējos un ne vienreiz vien.”
“Piemēram?” ieinteresējās Kroseti. Viņa mātes, domājams, trakulīgā pagātne valdzināja visus viņas bērnus, bet viņa to pieminēja tikai tamlīdzīgās pamācošās norādēs kā šī. Viņas atbilde, kad lika jautāts, vienmēr bija nemainīga: “ lās ir man zināšanai un tev noskaidrošanai.” Šoreiz viņa vēl piebilda: “Katrā ziņā, manu zēn, es tūlīt pat piezvanīšu Fanijai un sarunāšu. Tu varēsi tikties ar viņu pirmdien pēc darba.”
Pret to Kroseti nebija pārliecinošu argumentu. Tā pulksten sešos tajā dienā viņš ar papīriem pasta caurulē ieradās Ņujorkas publiskās bibliotēkas manuskriptu nodaļā. Faniju Dubroviču Kroseti atrada pie viņas rakstāmgalda. Tā bija sīka auguma sieviete, mazāk nekā piecas pēdas gara, ar aizkustinoši neglītu mopša seju un spožām sarkankoka krāsas acīm, dziļi iegrimušām aiz brillēm ar bieziem, apaļiem stikliem, viņas rupjie sirmie mati bija aizmugurē saņemti bibliotekāres copītē un sasprausti ar parastu dzelteno zīmuli. Viņa bija ieradusies pēc kara kā bārene no Polijas un aizvadījusi bibliotekāres amatā vairāk nekā piecdesmit gadu, lielāko daļu no tiem Ņujorkas publiskajā bibliotēka, pēdējos divdesmit specializējoties rokrakstos. Kroseti bija pazinis krustmāti Faniju visu savu mūžu un uzskatīja viņu par gudrāko cilvēku savu paziņu lokā, lai gan viņa, dzirdot komplimentus par savām enciklopēdiskajām
smadzenēm, smējās un sacīja: “Dārgais (jeb dāhgais), es neko (nehko) nezinu, bet zinu, kur visu atrast.” Bērnībā Alberto un viņa māsas mēģināja izdomāt jautājumus, ko krustmātei Fanijai būtu neiespējami noskaidrot (cik daudz kokas pudeļu Aštabulā pārdeva 1928. gadā?), bet krustmāte vienmēr viņus uzvarēja un stāstīja interesantus stāstus par to, kā informācija tika iegūta.
Tātad: sveicieni, jautājumi par māsām, māti, viņu pašu (lai gan Kroseti bija pārliecināts, ka Mērija Pega viņai par to bija visu sīki izstāstījusi), un ātri pie lietas. Viņš izvilka lapas no caurules un nodeva rulli krustmātei. Viņa tos aiznesa pie plata darbagalda un izplāja materiālu trijās garās paralēlās rindās — to lappušu kopijas, ko viņš bija pārdevis Balstrodam, un atlikušos oriģinālus.
Sakārtojusi lapas, viņa pateica kaut ko, viņaprāt, poliski. “Albert, šīs astoņpadsmit lappuses... tās ir oriģināli?”
“Jā, tās ir, jādomā, šifrētas lappuses. Es tās nepārdevu Balstrodam.”
“Un tu tās sarullē kā kalendāru? Kaunies!” Viņa aizgāja un atgriezās ar caurspīdīgām plastmasas dokumentu aploksnēm, kurās uzmanīgi ievietoja šifrētās lappuses.
“Tā,” viņa sacīja. “Paskatīsimies, kas mums šeit ir.”
Krustmāte Fanija ilgu laiku kavējās pie kopijām, izpētot katru lappusi ar lielu, četrstūrainu palielināmo stiklu. Beidzot viņa sacīja: “Interesanti. Zini, kopumā te ir trīs atsevišķi dokumenti. Šīs ir divu dažādu dokumentu kopijas un šie ir oriģināli.”
“Jā, to es izdomāju pats. Tās četras lapas acīmredzot ir kaut kādu sprediķu iespiedēja eksemplārs, un tas mani neinteresē. Visas pārējās ir šī Breis-gērdla vēstules.”
“Hmm, un tava māte teica, ka tu šo vēstuli pārdevi Balstrodam.”
“Jā, un piedod, Fanij, man vajadzēja nākt taisnā ceļā pie tevis.”
“Jā, vajadzēja. Tava dārgā māte domā, ka tevi piekrāpa.”
“Es zinu.”
Viņa papliķēja Kroseti roku. “Labi, paskatīsimies. Parādi man to daļu, kur viņš, tavuprāt, pieminēja Šekspīru.”
Kroseti parādīja, un mazā bibliotekārīte noregulēja lampu, lai tā mestu spožu gaismu uz koši baltā papīra, un ieskatījās tajā ar palielināmo stiklu. “Jā, šis šķiet diezgan skaidrs agrīnais rokraksts,” viņa bilda. “Man katrā ziņā ir bijusi darīšana ar sliktākiem.” Viņa lēnām skaļā balsī kā atpalicis trešās
klases skolnieks izlasīja rindkopu un, kad bija nonākusi līdz galam, iesaucās: “Ak Dievs!”
“Velns!” iekliedzās Kroseti un ar dūri uzsita pa cisku tik stipri, ka tā iesūrstēja s.
“Patiešām,” sacīja Dubroviča “tevi ir pamatīgi piemānījuši un apšmau-kuši, kā būtu teicis mūsu draugs šeit. Cik daudz viņš tev samaksāja?”
“Trīs tūkstošus piecus simtus.”
“Ak vai. Cik nožēlojami!”
“Es būtu varējis dabūt daudz vairāk, vai ne?”
“Jā. Ja tu būtu atnācis pie manis, un mēs būtu noteikuši dokumenta autentiskumu, par kuru vairs nebūtu jāšaubās, — un šāda veida un svarīguma dokumentam tas jau pats par sevi būtu bijis nozīmīgs uzdevums —, tad ir grūti pateikt, cik daudz tas būtu ienesis izsolē. Mēs paši varbūt izsolē nepiedalītos, jo tas mazliet neatbilst mūsu tēmai, bet Folger un Huntington piedalītos ar lielāko prieku. Vēl vairāk, tādam kā Balstrods dabūt savā īpašumā, ekskluzīvā īpašumā šādu materiālu — tā jau ir karjera pati par sevi. Nav brīnums, ka viņš tevi piemānīja! Balstrods droši vien acumirklī saprata, ka šis dokuments viņu no jauna atgrieztu pašā Šekspīra pētījumu centrā. Neviens vairs nekad nepieminētu nelaimīgo viltojumu. Tā būtu kā eksplozija, kas pavērtu pilnīgi jaunu pētījumu lauku. Cilvēki gadiem ilgi ir strīdējušies par Šekspīra reliģiju un viņa politisko nostāju, un šeit mēs atrodam, ka Anglijas valdības amatpersona tur viņu aizdomās ne tikai par katolicismu, bet par, iespējams, sevišķi nodevīgu katolicismu. Tad tev paveras vesela virkne līniju, kas jāizpēta: šis Breisgērdls, viņa vēsture, cilvēki, ko viņš pazinis, kur ceļojis, un tā cilvēka vēsture, kam viņš strādājis, — lords D. Varbūt kādā vecā dokumentu krātuvē ir saglabājušās mapes, ko neviens vēl nav pētījis. Un, tā kā mēs zinām, ka Šekspīrs nekad patiešām netika sodīts, mēs varētu gribēt uzzināt, kāpēc netika; varbūt viņu aizsargāja kāds vēl varenāks nekā lords D.? Un tā tālāk un tālāk. Tātad mums ir šifrētu vēstuļu kolekcija, kas acīmredzot apraksta spiega novērojumus par Viljamu Šekspīru, īsts detalizēts laikabiedra pieraksts par šī cilvēka gaitām — neiedomājams dārgums pats par sevi, pieņemot, ka tās iespējams atšifrēt, un tici man, kriptogrāfi vicinās dūres, lai tās dabūtu. Un vismaz tās mums ir oriģinālas.”
Fanija Dubroviča atslīga krēslā, paraudzījās augšup ornamentētajos griestos un, demonstratīvi apvēdinādama sevi ar plaukstu, iesmējās savus asos smiekliņus. Šis žests Kroseti bija pazīstams kopš bērnības, kad bērni bija atnesuši to, kas, viņuprāt, bija galīgi neatrisināma mīkla. “Bet tas viss, dārgo Albert, ir tīrākie nieki salīdzinājumā ar galveno balvu — manuskriptu.”