Kroseti juta, ka rīkle izkalst. “Tu domā, ka parakstītais manuskripts tiešām varētu eksistēt?”
“Jā, un ne tikai tas. Ļauj man paskatīties, vai viņš kaut kur min datumu.” Viņa pacēla palielināmo stiklu un pārlaida to lapām kā putns, kas meklē bēgošu kukaini. “Hm, jā, te ir datums, 1608. gads, un šeit, ak jā, šķiet, ka viņš savu spiegošanas karjeru sācis ap 1610. gadu. Vai tu saproti šī datuma nozīmīgumu, Albert?”
““Makbets”?”
“Nē, nē, “Makbets” bija 1606. gadā. Un mēs zinām, kā tas tika uzrakstīts, un tur nebija iejaukti nekādi slepeni Breisgērdli. 1610. bija “Vētras” gads, un pēc tam, izņemot dažus sīkumus, sadarbības un tamlīdzīgi, Šekspīrs vairs nav uzrakstījis nevienu lugu, un tas nozīmē...”
“Ak Dievs, tā ir jauna luga!”
“Nezināma, nereģistrēta, necerēta Viljama Šekspīra luga. Ar autogrāfu.” Viņa piespieda plaukstu pie krūtīm. “Mana sirds. Dārgais, es domāju, ka esmu par vecu šāda veida satraukumiem. Jebkurā gadījumā, ja tas ir īsts, es teikšu vēlreiz, ja īsts, nu... tu zini, ka mūsdienās mēs ļoti viegli sakām “tam nav cenas”, ar ko mēs saprotam, ka tas ir ļoti dārgs, bet šis būs patiesi izcils eksemplārs pats par sevi.”
“Miljoni?”
“Pha! Simtiem... simtiem miljonu. Manuskripts vien, ja tas izrādīsies autentisks, noteikti būs visvērtīgākais vienīgais manuskripts, iespējams, visvērtīgākais portatīvais priekšmets pasaulē, komplektā ar dižākajām gleznām. Un tad tam, kuram piederēs manuskripts, piederēs ari autortiesības uz to. Šeit es neesmu eksperte, bet tas būs mans minējums. Teātra iestudējumi — katrs režisors un producents uz zemes pārdos savus bērnus par tiesībām uzvest pirmuzvedumu, un pat nepieminēsim filmas! No otras puses, lai nebūvētu pārāk augstas gaisa pilis, tas viss var izrādīties veikls viltojums.”
“Viltojums? Es nesaprotu — kas ko vilto?”
“Nu, zini, Balstrodu reiz apmānīja gudrs viltotājs. Varbūt viņi domāja, ka viņš ir nobriedis vēl vienam mēģinājumam.”
“Tiešām? Manuprāt, viņš būtu pēdējais, pie kura iet. Kas viņam ticēs? Svarīgākais jau, ka uzticēšanās viņam ir zudusi, tāpēc viņš arī tik izmisīgi grib atgūt savu labo slavu.”
Viņa iesmējās. “Tev reizēm jāaiziet uz Foksvudu, uz kazino. Ja tie, kas pamatīgi zaudējuši, izmisīgi nemēģinātu atgūt savu labo slavu, kā tu saki, kazino būtu jāslēdz ciet. Protams, ja es būtu neliete, es nerīkotos pēc šāda plāna.”
“Kāpēc ne?”
“Jo kā tu radītu pašu galveno — manuskriptu, dārgais? Uzrakstītu lugu? Viena lieta ir viltot neautentisku “Hamleta” tekstu. Mums ir “Hamlets” un mums ir neautentiskie teksti, un mums ir zināms priekšstats par Šekspīra avotiem šai lugai. Un tekstam nav vajadzīga kaut kāda sevišķa kvalitāte. Detaļās tam pat nav jābūt saprotamam, neautentiskie teksti bieži vien nav saprotami. Tu taču zini, kas ir neautentisks teksts, vai ne? Labi, tad tev jāsaprot, ka šeit ir pavisam citādāk. Šeit tev ir jāizgudro vesela luga, ko radījis dižākais dramaturgs, kas jebkad dzīvojis un kas turklāt bijis savu spēku pilnbriedā. To nevar izdarīt. Zini, kāds jau reiz to mēģināja.”
“Kas to mēģināja?”
“Kāds muļķītis, vārdā Viljams Henrijs Airlends, vēl astoņpadsmitajā gadsimta. Viņa tēvs bija mācīts virs, un Villijs gribēja viņu pārsteigt, tāpēc viņš vecos koferos sāka atrast ar Šekspīru saistītus dokumentus. Pilnīgs absurds, bet ar tā laika analīzes iespējām un zinātni daudzi noticēja. Nu, ar to nepietika, viņam vajadzēja atrast jaunu Šekspīra lugu, un viņš atrada, nejēdzīgu sacerējumu, ko nosauca “Vortigerns”, un Kembls to uzveda Drūrileinas teātrī. Dabiski, ka lugu izsvilpa. Tikmēr izcilais zinātnieks Melons bija atmaskojis visus citus manuskriptus kā safabricētus, un viss pajuka. Tātad Airlends izrādījās muļķis un viegli atmaskojams. Pasko, kas apmānīja Balstrodu, bija daudz gudrāks, bet tas, par ko mēs runājam, ir no citas operas. Redzi, tā nevar būt tīra stilizācija: tam būtu jābūt Šekspīram, un viņš ir miris.”
“Tātad tu domā, te tiešām kaut kas var sanākt?”
“To es nevaru pateikt, kamēr neesmu izpētījusi oriģinālu. Tikmēr es tev izdrukāšu šo Breisgērdla vēstuli Word dokumentā, lai tev nav jāmācās Džordža I laika rakstība, un tu vari izlasīt, kas viņam sakāms. Un es sagatavošu vēl vienu Word dokumentu, kas balstās uz šīm it kā šifrētajām vēstulēm, lai tu vismaz varētu redzēt, kāds izskatās šifrētais teksts. Ja tev nav iebildumu, es vēlētos paturēt vēstules šeit un veikt tām dažas elementāras pārbaudes. Protams, ja
tās nebūs īsts septiņpadsmitais gadsimts, mēs visi varēsim sulīgi pasmieties un aizmirst par visu šo notikumu. Patiesībā es to izdarīšu vispirms, un, ja tās izrādīsies īstas, es tev nosūtīšu abus dokumentus pa elektronisko pastu un arī pateikšu tev viena cilvēka vārdu, kam, kā es zinu, interesē šifri un tādas lietas. Ja mums izdosies rast risinājumu, tas mums būs zināms trumpis pret Balstrodu. Jo viņa rīcībā nav šo vēstuļu, un tajās var būt informācija par parakstītās lugas atrašanās vietu, saproti?”
Kroseti saprata. Viņš sacīja: “Paldies, Fanij. Es jūtos kā pilnīgs muļķis.” “Jā, bet kā jau teicu, varbūt viss vēl nav zaudēts. Es ar prieku sastaptu šo Balstrodu un pateiktu viņam, ko domāju par viņa blēdībām. Sāksim vispirms ar šifra transkriptu. Tam nevajadzētu prasīt daudz laika. Vai tu paliksi?”
“Nē, man jāatgriežas darbā. Es neko daudz, nezinu par šifriem, bet varbūt tā ir vienkārša aizstāšana. Nevar būt, ka tajā laikā viņi bija pārgudri.”
“Лк, es domāju, ka tu būsi pārsteigts. Vēl tagad ir slepeni seno laiku teksti franču valodā, kas tā arī nav atšifrēti. Tomēr var gadīties, ka mums palaimējas.” “Kas ir tevis pieminētais šifru specialists?”
“Ak, Klims? Viņš arī ir polis, bet emigrējis vēlāk. Viņš bija šifru analītiķis Varšavas 1KD, tas ir, kara pretizlūkošanā. Tagad viņš vada katafalku. Ja tu mani tagad atstāsi vienu pašu, es pēc brīža būšu to paveikusi. Un nedomā par sevi tik slikti, Albert. Galu galā te bija iesaistīta sieviete, un tu vēl esi jauns.” Tomēr juzdamies tikpat vecs, cik Fanija, Kroseti izslāja no bibliotēkas un ar Medisonas autobusu aizbrauca līdz grāmatnīcai dzīvojamo namu rajonā. Tur tagad strādāja jauna sieviete Pamela, šoreiz patiešām bijusī Barnarda audzēkne: maza auguma, patiesi inteliģenta, pievilcīga, labi prata izteikties, saderinājusies ar kādu no Volstrītas. Šķita, ka Karolīna Rollija nekad nebija eksistējusi, vienīgi Gleizers šad un tad ieminējās, ka viņa bija nozudusi, tā arī nepasakot, ko izdarījusi ar Čērčila “Ceļojumu” ilustrācijām. Taču, kad Kroseti todien iegāja veikalā, Gleizers ar viņu apsveicinājās un ieaicināja mazajā kabilietiņā, ko bija ierīkojis veikala dziļumā.
“Tev būs interesanti uzzināt, ka uzradusies Rollija,” paziņoja Gleizers. “Paskaties uz šo.”
Viņš padeva Kroseti brūnu aploksni, kas aptaustot šķita saburzījusies, pavēstot, ka vēstule ir no ārzemēm. Uz tās bija britu zīmogs un Londonas pastmarka. Aploksnē Kroseti atrada vēstuli, uzrakstītu Rollijas skaistajā slīpajā rokrakstā ar melnu tinti uz smaga krēmkrāsas papīra. Viņš juta, ka
sāk svilt vaigi un cauri izšaujas asa sape, un viņam vajadzēja sevi apvaldīt, lai nepaceltu papīru pie nāsīm un neapostītu. Viņš lasīja:
Dārgo Sidnij,