Lūdzu, piedod, ka atstāju Tevi tādā grūtā brīdī un nesazinājos, lai pateiktu, ko daru. Tā kā nezināju, kad veikals atkal vērsies vaļā, domāju, tas Tevi pārāk neapgrūtinās un Tev būs pietiekami laika, lai atrastu kādu, kas mani aizstās. Bet tas bija rupji no manas puses, ka nepiezvanīju Tev agrāk, un es ļoti atvainojos. Gadījās tā, ka mani aizsauca uz Londonu steidzamās ģimenes darīšanās, kas izvērtās par labu iespēju manai karjerai, tāpēc izskatās, ka es palikšu šeit, Apvienotajā Karalistē, uz ilgu laiku.
Labās ziņas — no Tava viedokļa — ir tādas, ka varēju pārdot kartes un gravīras no izjauktā Čērčila par cenu, kas, uzskatu, ir daudz augstāka nekā tā, ko mēs būtu saņēmuši Amerikas tirgū, — 3200 britu mārciņas! Šķiet, ka viņiem ir nepiesātināma apetīte uz labas kvalitātes ilustrācijām no viņu slavas laikiem. Es pievienoju starptautisko čeku par $ 5712,85. Vairākus maksājumus samaksāju no savas kabatas, lai kompensētu Tev jebkādas neērtības, kas varētu būt radušās.
Lūdzu, nodod atvadu sveicienus misis Gleizerei un Albertam. Jūs visi esat bijuši pret mani daudz laipnāki, nekā es esmu pelnījusi.
Visu to labāko,
Karolina Rollija
Kroseti atdeva vēstuli atpakaļ ar svina smagumu vēderā. Viņam bija pamatīgi jānokremšļojas, pirms viņš sacīja: “Nu, lai viņai veicas. Nemaz nezināju, ka Karolīnai Anglijā ir ģimene.”
“Ak, jā,” atbildēja Gleizers. “Viņa reiz pieminēja, ka sākotnēji saukušies Raleji kā sers Valters, un lika saprast, ka ģimenei ir kaut kādas saiknes ar slaveno Raleju. Varbūt viņa saņēmusi mantojumā ģimenes pili. Lai kā, viņai izdevies tiešām labi notirgot. Es vienmēr spriedu, ka Karolīna mērķē uz augstākām lietām nekā būt par pārdevēju grāmatnīcā. Vai izdrukāji tos izsoļu paziņojumus, ko es prasīju?”
“Šorīt. Izdrukām vajadzētu būt jūsu ienākošajā pastā.”
Gleizers pamāja, atzinīgi kaut ko norūca un devās projām, bet Kroseti noklumpačoja lejā pa kāpnēm savā alā. Darba vide tagad bija patīkamāka
nekā pirms ugunsgrēka, jo apdrošināšana bija samaksājusi par pilnīgu renovāciju, kas ietvēra arī dzelzs plauktus un jaunu Dell datoru ar jaunāko programmatūru. Pagrabs tagad oda pēc krāsas un flīžu līmes, nevis putekļiem un cepamās eļļas, tomēr izmaiņas īpaši neuzlaboja Kroseti noskaņojumu. Katru reizi, kad viņa iedomu teātrī parādījās “Kā viņa tā varēja?”, atbilde nāca nekavējoties: “Āksts! Jums bija viena tikšanās. Ko tad tu gaidīji, mīlestību uz mūžu? Viņa dabūja labāku piedāvājumu un aizgāja.” No otras puses, Kroseti svēti ticēja, ka ķermenis nekad nemelo, un viņš nespēja noticēt, ka Rollija viņam tajā vienā naktī būtu melojusi. Viņa bija mele, nav šaubu, bet viņš nevarēja pieņemt šāda veida nepatiesumu. Kāpēc viņai tā vajadzēja? Lai atmaksātu viņam par jauku vakaru? Tas bija nesaprotami.
Un, runājot par meliem, turpināja iekšējā balss, tā vēstule bija pilnīgas blēņas. Mēs zinām, ka viņa nesadalīja tos sējumus, tādējādi viņa nepārdeva ilustrācijas. Par to viņš bija pārliecināts, tāpat kā bija pārliecināts par miesas godīgumu. Tad kur viņa dabūja gandrīz sešus tūkstošus, ko atsūtīja Gleize-ram? Atbilde: kāds tos iedeva, plus vēl samaksāja par ceļu uz Angliju, un vienīgais aizdomās turamais bija profesors Balstrods, jo pie apvāršņa nebija neviena cita, kam būtu tāda nauda un kas atrastos Anglijā. Viņa bija devusies uz Angliju ar Balstrodu. Bet kāpēc? Nolaupīta? Nē, tas bija absurds: angļu literatūras profesori nelaupa cilvēkus, ja nu vienigi nejēdzīgās filmās, ko Kroseti nicināja. Tad kāpēc viņa uz turieni brauca?
Prātā iešāvās divas iespējas: viena nepatīkama, otra biedējoša. Nepatīkamā iespēja bija tā, ka Karolina redzēja izredzes tikt pie lielas naudas, iespēju patiešām atrast Šekspīra dārgumu. Viņa bija lasījusi Breisgērdla vēstuli un zvanījusi Balstrodam slepus no Kroseti (ilgā gaidīšana ārpusē pie viņas bēniņiem!), nokārtojusi Breisgērdla manuskripta pārdošanu, piespiedusi Kroseti to pārdot un tad — viņam gribējās tā domāt — bija mazliet iemīlējusies, bet ne gluži pietiekami, lai būtu ar mieru palaist garām iespēju tikt laukā no drausmīgās nabadzības.
Biedējošā iespēja bija tā, ka viņa rīkojās piespiedu kārtā, ka Balstrodam kaut kas ir zināms par viņu, drauds, kas ir daudz ļaunāks par pārdevējas vietas zaudēšanu, tāds, kur darīšana ar policiju. Nē, tie bija kārtējie meli — policija nemeklēja nekādu Karolīnu Rolliju, vismaz tā teica viņa māsa. Bet varbūt bija pa druskai no abām, burkāns un pātaga. Viņam vajadzēja jaunu informāciju. Informācija bija tas, kas ļautu nošķirt melus no patiesības.
Tiklīdz šī doma iešāvās viņam prātā, Kroseti pagriezās krēslā ar seju pret savu jauno datoru. Patiesībā viņam bija mazliet jaunas informācijas, bet pēdējā laika depresijas dēļ viņš nebija domājis to izmantot. Kroseti izvilka no džinsu aizmugurējās kabatas divas lietas, ko bija pacēlis uz ielas pie Karolinas bijušajām mājām. Fotogrāfija bija no tām, ko attīstīja vienas stundas laikā, un tajā bija attēlotas divas sievietes un divi bērni, apmēram četrus gadus vecs zēns un zīdaiņa vecuma meitenīte. Viena no sievietēm bija Karolina Rollija, jaunāka nekā šobrīd, ar augšā zem cepurītes saspraustiem matiem, un otra sieviete bija skaista blondīne. Viņas sēdēja uz sola kaut kādā parkā vai sporta laukumā, vasaras saulē, un biezi salapojušie koki visapkārt meta uz zemes tumšas ēnas. Sievietes raudzījās uz fotogrāfu un smaidīja; tā ka saule spīdēja sejā, viņām bija mazliet jāpiemiedz acis. Tā nebija laba fotogrāfija. Kroseti zināja, ka lētais “ziepjutrauks”, ar ko tā bija uzņemta, nevar tikt galā ar lielo gaismas un ēnu kontrastu, un tāpēc sejas bija iznākušas neskaidras, sevišķi bērniem. Bet Karolīna to bija glabājusi un pēc tam aizgājusi projām, it kā pametot savu dzīvi vēlreiz. Viņš nopētīja sudrabainās sejas, meklējot tajās ģimenes saišu pazīmes, bet jau atkal — informācijas bija par maz.
Alberto noskenēja fotogrāfiju datorā, atvēra fotošopu un kādu brīdi mēģināja pielabot kontrastu, tad atvēra programmu, ko bija izmantojis agrāk, lai uzlabotu šādas fotogrāfijas, lietojot statistiskas metodes. Rezultātā viņš labāk varēja apskatīt ģimeni, jo tagad bija skaidrs, ka tā bija ģimene. Tai bija jābūt Karolinas māsai vai vismaz pirmās pakāpes māsīcai, un abiem bērniem bija nepārprotama radniecība ar vienu vai otru, vai abām sievietēm. Kroseti skaidri nevarēja pateikt, kāpēc viņš to zināja, bet nākušam no lielas ģimenes un no sociālā un etniskā slāņa, kur lielas ģimenes bija pierastas, šis fakts viņam bija intuitīvi noprotams.
Attēlam uz atklātnītes bija paraksts VIANDOTAS NOMETNE, kas bija it kā izlikts no bērza žagariem, un tajā bija redzams kalnu ezers ar krastā augošām eglēm, piestātne un daži zēni, kas airējās ar smailītēm. Atklātnes otrā pusē bija trīs gadus veca pastmarka un bērnišķīgā rokrakstā uzdrukāts: “Mīļo mammu, man nometnē ir ļoti jautri. Mēs noķērām čūsku. Es Tevi mīlu, Emeta.” Tā bija adresēta, ar pieaugušā roku, misis H. Olrudai, Toverroudā 161, Bredokā, Pensilvānijā, 16571.
Pievērsies datoram, Kroseti atrada adresi kartē, tā izrādījās Pensilvānijas rietumos, netālu no Eri ezera. Izmantojot Google-Earth, viņš uzgāja pieticīgas
karkasa ēkas jumtu ar piebūvēm, ko ieskāva krūmaini meži. Palielinot mērogu, atklājās it kā lauku saimniecību teritorija, līdzīga tai, kas raksturīga Rastbeltas reģionam Amerikā: piecus akrus lieli zemes pleķīši, salūzušas automašīnas un sadzīves ierīces pagalmos, malkas kaudzes; noplukušo vidi apdzīvoja cilvēki, kam kādreiz bija labs darbs smagajā vai ieguves rūpniecībā, bet kas tagad knapi savilka galus kopā ar gadījuma darbiem vai mazapmaksā-tiem, nepopulāriem darbiem apkalpojošajā sfērā. Vai šī vide būtu izspļāvusi tik eksotisku radījumu kā Rollija? Viņš vēlreiz palūkojās uz abu sieviešu un bērnu fotogrāfiju sporta laukumā un vēlējās, kaut viņš dzīvotu 30 gadu tālā nākotnē, kad Google (viņš bija pārliecināts) dos iespēju izdibināt visu ēku interjerus un izpētīt visu planētas iedzīvotāju sejas. Taču pašreiz bija nepieciešams ceļojums.