BREISGĒRDLA VĒSTULE (8)
Mēs šķērsojām jūras ar labu ceļavēju līdz 23. jūlijam, kad debesis viscaur kļuva melnas kā nakts un sākās liels vējš. Flote lika pilnībā izkaisīta, un mūsu kuģis uzskrēja klintij un avarēja, bet Dievs bija žēlīgs un bojā gāja tikai Iris vīri un misters Tolivers starp viņiem, lai Dievs ir žēlīgs viņa dvēselei, un tagad visa viņa taujāšana ir beigusies, jo viņš to redz vaigu vaigā. Kad vētra atkāpās, mēs par lielām izbailēm atklājām, ka esam pie Bermudām, ko visi jūrnieki dēvē par Velnu salu, jo tur dzīvo mežoņi, kas ēd cilvēku miesu, vai lā vismaz domāja. Bet mēs izkāpām krastā, jo citas izejas nebija, un atklājām nevis mežoņus, bet vietu, kas līdzinājās paradīzei, — ūdeņus, pļavas, augļu kokus un gaisā vispatīkamāko ziedu smaržu, kas bija tik salda. Tur bija arī ciedru koku pārpilnība, un mēs sākām būvēt jaunus kuģus mums visiem, un pagāja gandrīz gads, pirms mēs izbraucām, un mani augstu novērtēja par stūrēšanu pēc zvaigznēm un saules, un ar Tā Kunga palīdzību mēs desmitā gada 23. maijā ieradāmies Džeimstaunā. Viss šis stāsts ir aprakstīts iepriekš grāmatās, ko sarakstījis misters V. Stračejs no mūsu komandas, tāpēc es vairāk par to nerunāšu.
Tagad, atgriezies Anglijā ar pirmo kuģi, kas piestāja Plimutā 6. jūlijā, gribēju doties uz Londonu, jo vēlējos pārvērst savu rēķinu zelta monētās kādā ebreju maiņas namā un parādīt Tavam tēvam, ka es esmu piemērots vīrs savai dārgajai Nanai. Tā es iekāpu laivā nākamajā dienā un atradu savu ebreju, un aizgāju lepns ar smagu maku,bet pēcāk, nonākot Dzelzs vīra krogā un vaicājot, dabūju zināt, ka Tu pirms dažiem mēnešiem esot salaulāta ar Padinglcinas zivju tirgotāju Tomasu Finču.
Tad man sāpēja sirds, jo es visas cerības biju licis uz šo laulību, un man tagad nebija ne ģimenes, ne draugu, ne māju un turklāt mistera Tolivera dīvainības bija nodeldējušas pilnībā manu veco ticību tīrā reliģijā, un es nezināju, ko domāt, bet uzskatīju, ka visticamāk esmu nolemts ellei un nenieka par to nebēdāju vai vismaz ne pārāk. Tā iet bojā dvēseles. Tomēr man bija zelts, un savā ziņā draugus
vienmēr var dabūt, ja tas ir, tā es plosījos daudzas nedēļas, Nana, un es neteikšu, kādas sliktas lietas es darīju šajā laikā, bet kādu rītu es pamodos Plimutā staigules gultā, un 2 šiliņi un 3 peniji bija viss, kas manā makā. Redzi, starp maniem dīvainajiem biedriem bija kāds Kranšovs, kas sevi dēvēja par piekrastes džentlmeni, tulkojumā tas nozīmē kontrabandists, un viņš saka: tu esi drosmīgs puisis, Dik, un zini trikus, nāc, kļūsim bagāti kopā, ievedot vīnus no Kanāriju salām, sakē un citus labumus no jūras. Tā mēs arī darījām kādu laiku. Bet šis Kranšovs mīlēja sakē dzert, ne tikai pārdot, un strādāja tik slikti un lempīgi, plātīdamies tavernās, un tā kādu nakti krasta apsardze mūs saņēma ciet un sasita abus lupatu lēveros, un iemeta Tauerā.
Tur mani apciemot laipni ieradās misters Hastingss, un viņš teica: tevi, puis, noteikti gaida virve un nekas tevi nevar glābt, esi pieķerts ar kontrabandas precēm; kāds muļķis tu esi — kāpēc tu nenāci pie manis, vai es tev būtu liedzis darbu? Un es biju dikten nokaunējies, ka esmu tik zemu kritis. Tomēr es atsāku lūgties, ko nebiju tik ilgi darījis, un tas man sniedza mierinājumu, es domāju, var gadīties, ka Dieva žēlastība glābj pat tādu kā es, jo Kristus nāca glābt grēcīgos, ne taisnos.
Tagad, Nana, tu zini visu to vai gandrīz visu, un jaunajam Ričardam es esmu to visu rakstījis, lai tēvišķi varu runāt ar viņu no kapa, bet tagad es tev teikšu, ko nezina neviens cilvēks, izņemot tos, kas bija klāt, un es vienīgais esmu vēl dzīvs. No rīta, kad gulēju netīros salmos, ieslēgts važās, un domāju par tiem, kas, daudz labāki par mani, bija ieslēgti važās, Dieva dēļ, un vēlējos, kaut es būtu viens no viņiem, nevis tas, kas es biju — kaut kāds laupītājs un krāpnieks, ieradās sargs, sakot, ei, celies, un viņš atbrīvo mani no važām un atnes ūdeni, ar ko nomazgāties, un apkopj manu bārdu un iedod jaunas drēbes. Tā viņš mani aicina un man ir jāseko. Uz mazu istabu Baltajā tornī, kur jauni pīteņi uz grīdas un kuras uguns, stāv galds un krēsli, uz galda ir gaļa un vīns kausos, un tur sēž kāds cilvēks, svešinieks, un ēd.
9
“Šausmas, atvaino,” viņa izdvesa, apjukumā no manis atraudamās. “Droši vien tu tagad domā, ka es esmu atbaidoša. Nemaz nezinu, kāpēc tā izdarīju.” “Instinktīva reakcija pēc izvairīšanās no draudīgas situācijas?” es minēju. “Kaut kas līdzīgs iedzimtam refleksam. Vīrietis paglābj sievieti un spalvām pilnu mamuta siteni no briesmām, un sieviete atlīdzina viņam ar seksuālu uzslavu.” Pēc pauzes es piebildu: “Esmu pārliecināts, ka tas nebija nekas personīgs,” cerēdams uz pretējo. Viņa tikai skatījās manī. Es atvēru mājas durvis. “Vai tev nekas nekait? Neesi cietusi?”
“Nelieli zilumi. Un man ir noskrāpēti ceļi. Au!” Šajā brīdī Miranda sagrīļojās un drebēdama pieķērās pie manis.
“Mums jāuzkāpj tikai trīs kāpņu posmi,” es sacīju, aplikdams rokas viņai ap pleciem. “Vai tu vari paiet?”
“Es nezinu. Pēkšņi ceļos nav spēka.”
“Tas ir adrenalīns. Tā, ļauj tev palīdzēt.” To teicis, es pacēlu viņu uz rokām un sāku kāpt augšā pa kāpnēm. Viņa piespiedās man pie krūtīm un neiebilda. Kas attiecas uz mani, es vēl joprojām biju noreibis no skūpsta.
Nosēdināju viņu uz dīvāna, apgādāju mūs abus ar konjaku un aizgāju pēc sava pirmās palīdzības komplekta un maisiņa ar ledu. Viņa bija novilkusi saplēstās zeķbikses un sarāvusi uz augšu svārkus, atsedzot kailus augšstilbus. Iedevu viņai ledus maisiņu, ko piespiest pie zilumiem, — tiem, kuriem, viņasprāt, visvairāk vajadzīgs, kamēr pats apmazgāju un apstrādāju viņas ceļgalus, kā man pirms krietna laika bija iemācījuši armijā. l,ai izņemtu no brūcēm sīkos ielas gružus, man bija jāpieliecas visai tuvu. Erotiskais lādiņš, ko saņēmu par pūliņiem, kad mana seja bija tik tuvu, tikai dažu collu attālumā no šiem brīnišķīgajiem augšstilbiem, kas bija viegli pavērušies, lai man būtu vieglāk tos apkopt, bija gandrīz nepanesams. Iedomājos, ka Miranda
arī to jūt, bet viņa neko neteica, un es spēju, tiesa ar lielām grūtībām, noturēties, lai neienirtu ar galvu pa priekšu šo sacelto svārku paēnā. Droši vien es gribēju ilgāk saglabāt brīnišķīgo spriedzi, ko biju iepazinis, kad aplidoju Amēliju, un ko lielākā daļa no mums šajā bezrūpīgās kopošanās laikmetā ir zaudējusi.
Kamēr apstrādāju nobrāzumus, Miranda nerunāja. Kad biju beidzis, viņa pateicās un vaicāja: “Ko tu tam tipam izdarīji? Izmantoji kādu džudo paņēmienu?”
Atbildēju, ka kara mākslas man ir svešas, bet vienkārši esmu ļoti stiprs un paskaidroju, kāpēc. Viņa to noklausījās nekomentējot un pavaicāja, vai es pazinu kādu no uzbrucējiem.
“Nē, protams, nepazinu. Un tu?”
“Nē, bet man šķita, ka viens no viņiem bija tas pats, kas aizvakar mani izsekoja, tas lielais, kura galvu tu trieci pret tā otrā pauri. Džips arī izskatījās tas pats. Viņi runāja krieviski, vai ne?”
“Tā es domāju. Es pats krieviski nerunāju, bet eju uz sporta zāli, kas pieder krievam, kur bieži dzirdu šo valodu. Un tev pa telefonu piezvanīja vīrietis ar akcentu...”