Šajā brīdī Miranda pieplaka ar seju dīvāna aizmugurei un apkampa spilvenu. Atskanēja slāpētas elsas.
Vai šis informācijas līmenis ir svarīgs? Kāda nozīme pašreizējā posmā ir lam, ko viens cilvēks teicis otram? Zināšanai: viņa raudāja, es viņu mierināju. Un, jā, manī ir pietiekami daudz no tēviņa, lai pavedinātu ārkārtējā stāvoklī nonākušu, panikas pārņemtu sievieti. Viņa nopūtās un piekļāvās ar seju pie mana pleca. Pacēlu viņu uz rokām un ienesu meitas guļamistabā, kur noguldīju gultā un uzmanīgi novilku drēbes — blūzi, svārkus, krūšturi, biksītes —, viņa daudz man nepalīdzēja, bet arī neiebilda. Jāsaka, ka par spīti manai kaislei šis sekss galīgi netuvojās 40 labāko topam, tas ne tuvu neiederējās tajā klasē, kurai piederēja Amēlija, lai gan viņu augumi bija apbrīnojami līdzīgi, muskulatūra un locekļu uzbūve, smailie, sārtie krūšu gali.
Miranda negulēja gluži kā komā, bet kā cilvēks, kas sapņo ar aizvērtām acīm. Kaut kas notika, jo viņa viegli pukšķināja ar lūpām, kā dažas sievietes dara, kad jūt seksuālu baudu, un dažas reizes viņa paslēja galvu ar grumbās savilktu plato pieri kā koncentrēdamās televīzijas prāta spēlei. Beigās Miranda izgrūda vienu pašu, spalgu kliedzienu līdzīgi šunelim, ko uz ielas
notriekusi mašīna. Pēc lam, neteikusi ne vārda, viņa pagriezās un, šķiet, grasījās aizmigt kā gadiem ilgi precējies vīrietis.
No otras puses, pirmā reize dažkārt ir mānīga. Noskūpstīju viņu uz vaiga (nekādas reakcijas) un apsedzu. No rīta es jau agri dzirdēju, ka dušā čalo ūdens, un, kad ierados virtuvē, viņa, pilnībā saģērbusies, bija tur, izskatījās spirgta un vaicāja, vai mēs nevarētu pa ceļam kaut kur piestāt, lai nopirktu jaunas zeķbikses. Ne vārda par pagājušās nakts seksu un nekā no ķermeņa tuvības, ko vairāk vai mazāk varētu gaidīt pēc jebkādas kvalitātes mīlēšanās. Arī es toreiz to nepieminēju.
Droši vien biju iesnaudies, jo ir jau uzaususi gaisma, un mans pulkstenis rada seši no rīta. Pār ezeru stāv bieza migla, un uz katras koka lapas vai skujas mirdz rasa. Uzlēkusī saule ir tikai spoži sārta kvēle mākoņos ezera aus-trumu krastā. Ļoti savādi un nedabiski, kā pērles iekšpusē. Mana pistole guļ atvērta uz rakstāmgalda, aptvere ir noņemta, un septiņas spožas parabellum 9 kalibra lodes ir sarindotas tai blakus kā rotaļu zaldātiņi. Neatceros, ka būtu to darījis. Varbūt pa miegam? Varbūt no sasprindzinājuma, miega trūkuma un manas perfekti sajātās dzīves es mazliet jūku prātā. Septiņas lodes. Sākuma bija astoņas.
Ziniet, avīzē ir lasīts par cilvēkiem, kam mājās ir ierocis, pie tā tiek bērns un izdara kaut ko briesmīgu, mācība tāda, ka bērni vienmēr atradīs ieroci, lai cik rūpīgi vecāki to paslēpuši. Bet, cik man zināms, neviens no mums nav atradis mūsu mātes pistole-08, neviens no mums pat nezināja, ka viņai tā ir. Domāju, ka māte bija nobēdzināšanas ģēnijs, īpašība, ko zināmā ir mērā ir mantojuši viņas bērni. Mans brālis un māsa nezina, ka man tā pieder, vai varbūt viņi slēpj, ka zina. Lai pistoli iegūtu, vajadzēja mazliet piepūlēties, jo tehniski tā ir nelicencēts ierocis, bet tie, kam ir sakari, Ņujorkā parasti var dabūt, ko grib, un, kad nomira mana māte, es strādāju pie viena no cilvēkiem ar sakariem, jauka juristu džentlmeņa Bendžamina Sobela. Kad izskaidroju viņam situāciju, šis jurists nokārtoja, ka policija man pistoli atdod, neliekot gari un plaši apliecināt tās izcelsmi. Vērtīgs kara laika suvenīrs, paskaidroju, ko varētu pārdot, lai apmaksātu bēru izdevumus. Bet es pistoli nepārdevu, un izdevumi bija niecīgi. Pols atradās cietumā, Miri izklaidējās uz kaut kādas jahtas, un tā lētajā bēru namā bija sanācis mazs svešinieku pulciņš, daži no viņas baznīcas un darba slimnīcā, un es. Mātes mācītājs neparādījās,
pieņemu, viņas nāves apstākļu dēļ — viens no grēkiem, ko neesmu spējis piedot savai baznīcai.
Mātes pelnus skārda kārbā es glabāju savā dzīvoklī līdz laikam, kad dabūju pirmo darbu; tad es nopirku viņai vietu Bruklinā Grīnvudas kapsētas kopienas mauzolejā, ne pārāk tālu no Alberta Anastasijas, Džoeja Gallo un “Brīnumainā burvja no Oza zemes” autora L. Frenka Bauma, tā ka viņa atrodas labā sabiedrībā. Domāju, ka esmu viņai piedevis, lai gan kā to īstenībā var pateikt? To man tā arī nav izdevies izdomāt. Es nešaubos, ka viņa to izdarīja tīšām, jo zināja, ka tajā sestdienas pēcpusdienā esmu ceļā uz Bruklinu. Būdams oficiālais labais dēls, bieži ierados uz misi Sv. Džeremija baznīcā, pirms un pēc kuras sekoja smagas ģermāņu vakariņas un TV vai kāršu vakari. Tajā sestdienā viņa patiesi bija pagatavojusi vakariņas — saldskābu mēli ar klimpām, kas tīri nejauši bija viens no maniem mīļākajiem ēdieniem, un dzīvokli, kad ienācu un viņu atradu, pildīja ēdiena smarža. Viņa bija mazliet pārbīdījusi krēslu, kurā sēdēja, un izklājusi visapkārt avīzes, lai nepie-šķaidītu virtuvi, kad iebāza mutē pistoles stobru.
Es to visu atstāstu, lai parādītu gandrīz ideālo nejūtību pret sev dārgo cilvēku iekšējiem stāvokļiem, kas, domāju, savā ziņā ir atslēga dažiem šī stāsta aspektiem. Man tiešām nebija ne mazākās jausmas, lai gan savu nabaga Mutti satiku gandrīz katru nedēļu. Jā, Ermentrūde bija diezgan noslēgta, bet tomēr, vai man nebūtu vajadzējis kaut ko nojaust? Kaut kādu nāvējošu depresiju? Es nenojautu, nedz arī viņa atstāja kādu zīmīti. Četrdesmit četru gadu vecumā.
Agrāk, pirms sākās mana briesmīgā pubertāte, mēs bijām neparasti tuvi. Deviņu gadu vecumā man laimīgas sakritības dēļ agri beidzās skola, un māte bija pārgājusi uz vēlo maiņu slimnīcā, tā mēs divreiz nedēļā tikāmies un spēlējām Edipa teātri. Viņa tajās dienās cepa man gardumus, brīnišķīgus ba-vāriešu kārumus ar lielu daudzumu riekstu, kanēļa, rozīņu, ar ko bija pildīta kārtainā mīkla, tik plāna kā cerība, un, kad biju pametis pēc urīna smirdošo liftu, smarža kā paradīzes priekšvēstnesis jau gaitenī sāka man kairināt degunu. Un mēs runājām, vai viņa runāja, viņa stāstīja par savu brīnišķīgo jaunību Jaunajā Vācijā — par mūziku, parādēm, par to, cik skaisti izskatījās vīrieši uniformās, cik brīnišķīgi uniforma piestāvēja viņas tēvam, cik laipns ikviens bija pret viņu. Mutti patiešām bija bijusi viena no tām mazajām blondajām meitenītēm, ko var redzēt vecās kinohronikās, kur viņas pasniedz
puķu pušķi fīreram, kas ieradies oficiālā vizītē. Tas bija nokārtots, pateicoties tēva sakariem partijā, un viņa atcerējās ikvienu sīkumu, cik lepna viņa bija, kā fīrers bija saņēmis plaukstā viņas sejiņu un noglāstījis vaigu. Jā, vaigu, ko es skūpstīju katru dienu. Laimīgais Džeiks!
Par visu slikto, kas nāca pēc tam, tik daudz netika runāts. Man nhepatīk dhomāt par tām zhiemām, viņa teica, tikai par lhaimīgajiem lhaikiem man phatlk dhomāt. Bet es uzstāju un uzzināju par žurkām un mušām, par laikiem bez mājdzīvnieciņiem, smaku, par to, kā tas ir, kad bumbo no gaisa, vēl par smakām, par draugu un viņu vecāku saspridzinātajiem ķermeņiem, par savdabīgo fotomontāžu, ko radīja sprādziens, — vanna izlidoja cauri skolas sienai un nolaidās uz skolotāja galda. Kā bērni smējās!
Kad no dzīvokļa vācu laukā viņas mantas, atradu ģimenes piemiņas lietiņu slēptuviti, ko Mutti nekad nebija mums rādījusi, bet ko droši vien bija nēsājusi lidzi savā ceļasomā, kad satika tēti: vēstules uz mājām no dažādām frontēm, ģimenes fotogrāfijas, skolas liecības, brīvdienu atklātnītes. Starp tām, protams, liela daļa bija saistītas ar nacismu, SS apbalvojumi, dažādas vectēva medaļas un rožkoka futrālis pistolei. Sevišķi manu uzmanību pievērsa viena fotogrāfija, ko es paglābu un vēlāk ierāmēju, un tā joprojām atrodas manā guļamistabā. Tā ir mātes ģimenes fotogrāfija, uzņemta kādā pludmales kūrortā īsi pirms kara sākuma. Viņa ir gadus desmit vai vienpadsmit veca, piemīlīga kā nimfa, un abi vecākie brāļi savos vecmodīgajos, adītajos peldkostīmos blondi smaida saulē, un mana vecmāmuļa izskatās visai slaida viendaļīgā peldkostīmā, atlaidusies pludmales krēslā, un smejas, un, noliecies pār viņu, joko toreizējais SS hauptšturmfirers Štīfs. Acīmredzot viņš pludmalē ieradies taisnā ceļā no darba, jo, izmeties kreklā, ar kaklasaiti ap kaklu, viņš nes savu frenci, uzkabi un cepuri un, ja cieši neieskatās, nevar saprast, kas tā par uniformu.