Man patīk šis attēls, jo viņi visi izskatās tik laimīgi, kaut gan dzīvoja ļaunākajā režīmā visā cilvēces vēsturē un ģimenes tēvs strādāja organizācijā ar noslieci uz genocīdu. Turpretī man nav šādu ģimenes fotogrāfiju, jo, lai gan bija reizes, kad smējāmies, mans tēvs nebija aizrāvies ar fotografēšanos un atšķirībā no mirušā sievastēva viņu pārņēma galējas šausmas, kad draudēja šis pasākums. Vienīgās mūsu ģimenes fotogrāfijas ir uzņēmumi samākslotās lielveikalu pozās, kas fotografēti mūsu dzimšanas dienās vai par godu kādiem citiem notikumiem — iesvētībām, absolvēšanai un tā tālāk, kā arī
daudzi momentuzņēmumi, ko fotografējuši kaimiņi vai svešinieki, jo, kā jau esmu teicis, mana ģimene, izņemot mani, ir neparasti fotogēniska.
Nē, atrausimies no tālās pagātnes (ja vien varētu!) un atgriezīsimies pie galvenā stāsta. Mēs ar Mirandu bijām vienisprātis, ka viņu nedrīkst atstāt vienu pašu. Es nokārtoju, ka pie manis iegriežas Omārs, lai liktu lietā savas aizsarga prasmes, un vēlāk noorganizēju, ka viņam jāpaliek un jāpapildina tās ar nelielu devu ieroču spēka gadījumā, ja uzbrucēji atklās, ka portfelī nav tas, ko viņi gribēja. Neatbildēts palika jautājums, kāpēc krieviski runājoši bandīti ieinteresējušies par Ričarda Breisgērdla personīgo vēsturi. Vai Balstro-dam varētu būt kāda saistība ar viņiem? Es pavaicāju Mirandai, un viņa paskatījās uz mani, it kā es būtu traks. Tēvocis Endrū Ņujorkā tikpat kā nevienu ārpus akadēmiskajām aprindām nepazina, un viņš nekad pat pieminējis nebija nevienu krievu, ne noziedznieku, ne kādu citu. Bandīti, kas darbojas uz savu roku? Vairāk izskatās tā. Par spīti TV izdomājumiem, organizētā noziedzība dažās pēdējās desmitgadēs bija kļuvusi mazliet krieviskāka — tā dēvētā mafija, lai gan krievi to tā nesauca. Kāds, kas meklēja iebaidītājus, stipro roku, spīdzinātājus, bija atradis izpildītāju. Kas bija šī persona, palika noslēpums, bet to atrast (kā es tagad paskaidroju Mirandai) nebija mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums bija viņas drošība, ar ko, manuprāt, Omārs varēja tikt galā, un pastāstīt par notikušo policijai.
Ap astoņiem pie manis no auto nomas ieradās vīrietis, vārdā Rašids, lai aizvestu uz darbu. Es atstāju Omāru dzīvoklī ar Mirandu un norādījumiem neizlaist sievieti no acīm, pārtraucot viņa kaismīgo stāstījumu par to, cik labi viņš ir apbruņots. Es negribēju zināt. Nonācis birojā, piezvanīju izmeklētājam Mūrējam un pastāstīju, kas bija noticis iepriekšējā naktī. Viņš man vaicāja, vai esmu ievērojis automašīnas numuru, un es atbildēju, ka ne, un viņš atteica, ka laikam jau īpaši daudz darīt nevarēs, lai atrastu manu pazudušo portfeli, bet pārsūtīšot mani pie inspektora, kurš iedos lietas numuru, lai es varētu dabūt apdrošināšanu. Par to es mazliet saskaitos un norādīju, ka starpgadījums ir attiecināms uz Endrū Balstroda slepkavību, kuru viņam it kā būtu jāizmeklē. Tobrīd līnijas otrā galā iestājās pauze, pēc kuras izmeklētājs ļoti pacietīgi pavaicāja, kā es līdz tādam secinājumam esmu nonācis. Un tad es viņam pastāstīju par Kellogas jaunkundzi un to, ka kāds ar akcentu runājošs bija mēģinājis dabūt no viņas veco manuskriptu, to pašu, kas agrāk
piederēja Balstrodam, un ka vīrietis, kas mums uzbruka, bija runājis valodā, kas, šķiet, līdzinājās krievu valodai, un ka tas viss jāsaista kopā. Murcjs pavaicāja, cik manuskripts bijis vērts, un es pastāstīju, ka Balstrods to bija nopircis par pāris tūkstošiem dolāru, bet...
Šajā vietā es aprāvos, jo viss pārējais bija prātojumi, visa šī Šekspīra lieta, un es zināju, kā tas izklausīsies Ņujorkas policista ausīs. Tāpēc visai neveikli pabeidzu sarunu un ar sakostiem zobiem gaidīju savienojumu ar citu inspektoru, un, kad beidzot to dabūju, paziņoju garlaicības māktam vīrietim par sīku zādzību un saņēmu savu lietas numuru. Tad es piezvanīju Dž. Pingai un pajautāju par Balstroda testamenta stāvokli, kurā viņa nesaskatīja nekādas problēmas, tas bija nevainojami vienkāršs, mēneša laikā mantojumu un aizbildnības tiesai to vajadzētu izskatīt. Viņa gribēja zināt, vai tas ir ļoti steidzams, un es atteicu, ka nē, gluži otrādi, nav nekādas steigas. Es uzzināju, ka nelaiķi tajā dienā bija paredzēts pārvest uz Angliju kāda Olivera Mārča uzraudzībā, domājams, tas bija viņa ilggadējais partneris, par kuru es biju dzirdējis.
Mana dienasgrāmata liecina, ka todien es izlaidu lenču un devos uz sporta zāli, lai gan tā nebija mana parastā treniņu diena. Vēlējos ar kādu parunāties par krieviem, un sporta zāle bija labākā vieta manā rīcībā, kur to darīt. Tomēr, kad ierados, izrādījās, ka Arkādijs ir tas, kurš grib ar mani runāt. Viņš ieaicināja mani savā niecīgajā kabinetā, piebāztā telpā ar mīkstā seguma grīdu, kurā ar grūtībām ietilpa rakstāmgalds un daži krēsli, turklāt rakstāmgalds gandrīz nebija redzams zem svarcelšanas žurnālu kaudzēm, salauzta aprīkojuma un diētiskā uztura piedevām, no kurām dažas pat atļauts lietot Olimpiskajās spēlēs. Kabinetā atradās stikla vitrīna, kurā glabājās daudzās Arkādija medaļas un kausi — vecā PSRS katrā ziņā nebija skopa pret saviem mīluļiem —, un sienas bija noklātas ar triumfālām fotogrāfijām daudz lielākā skaitā nekā piederēja man. Arkādijs Demičevskis ir drukns un matains, ar dziļi iegrimušām brūnām, mazām actiņām un kaklu divdesmit collu apkārtmērā. Pēc izskata viņš atgādina agrīno hominīdu, bet ir civilizēts, kulturāls un lādzīgs cilvēks ar labu humora izjūtu. Šodien viņš bija neraksturīgi nopietns.
“Džeik,” viņš sacīja, “mums jāaprunājas.”
Es norādīju, ka dodu viņam vārdu, un ievēroju, ka Arkādijs, šķiet, nespēj skatīties man acīs. “Džeik, tu zini, ka man vienalga, ko cilvēki, kas pie manis nāk, dara ārpusē. Tā ir viņu dzīve, vai ne? Ja viņi normāli uzvedas zālē, viņi var palikt, ja ne...” Šajā brīdī viņš it kā pārmeta pār plecu iedomātu priekšmetu
un iedūcās. “Redzi, Džeik, es tevi pazīstu sen, un man ir neērti vaicāt, kā tu esi iejaukts kādā... kādā... biznesā ar sliktiem cilvēkiem.”
“Tie būtu slikti krievi?”
“Jā. Gangsteri. Kas notiek aizvakar vakarā — es apmeklēju klubu Braiton-bīčā, odesiešiem, zini? Ieeju krievu pirtī, spēlēju kārtis, mazliet iedzeru. Tā nu divi no viņiem sēž man blakus tvaikos, viņiem ir tādi tetovējumi — pūķi, tīģeri, tas rāda, ka viņi ir zeķi no cietuma Sibīrijā, viņi ar to lepojas, saproti? Tie ne mazākajā mērā nav kulturāli cilvēki. Tātad viņi man prasa, vai es zinu Džeiku Miškinu. Es saku, ja, es saku: Džeiks Miškins, cienījams Amerikas pilsonis, svarcēlājs. Viņi saka, tas mūs neinteresē, mēs gribam zināt, ko viņš dara, vai viņam ir sakari, kāds ir viņa bizness. Es saku: ei, es viņu satieku sporta zālē, es neesmu viņa kolēģis. Tad viņi grib zināt citas lietas, es nevaru saprast, ko viņi saka, kaut kāda sieviete, kuras vārdu es nekad neesmu dzirdējis, Sausās brokastis vai kaut kas tamlīdzīgs, tāpēc es viņiem saku...”
“Sausās brokastis?”
“Jā, kaut kāds līdzīgs vārdam uz kārbas, es nevaru atcerēties...”
“Kelloga.”