“)ā! Ir Kelloga. Es saku, ka nezinu nevienu Kellogu. Es nezinu nekādu Džeika Miškina privāto biznesu un negribu zināt, un viņi saka, ka man vajadzētu turēt ausis vaļā un izdibināt, kas lur ir ar to Kellogu un Džeiku Miškinu. Tad ko es daru? Es nāku runāt ar tevi kā virs: Džeik, kas notiek — pēkšņi tu un gangsteri?”
“Es nezinu, Arkādij,” es sacīju. “Kaut es zinātu.” Pēc tam pastāstīju par uzbrukumu man un Kellogas jaunkundzei un par portfeļa zādzību, lai gan es neizklāstīju, kam vajadzēja atrasties portfelī. Bet Arkādijs galu galā bija krievs, un viņš pakasīja zodu un pamāja. “Tad kas ir portfelī, Džeik? Nav narkotikas?”
“Nav narkotikas. Papīri.”
“Vari atdot tos viņiem, lai liek tevi mierā?”
“Nevaru. Tas ir garš stāsts, bet es gribētu zināt, kam tavi zeķi strādā, vai tev ir kāda nojausma?”
“Tu no manis to nebūsi dzirdējis,” sacīja Arkādijs. Viņš košļāja lupu, un viņa skatiens šaudījās apkārt pa telpu. Redzēt viņu tādu, šo lielo, pašpārliecināto vīrieti, uztrauktu kā zvirbuli, bija gandrīz tikpat šokējoši kā bandītu uzbrukums. Pēc pauzes un aizsmakušā balsī viņš sacīja: “Viņi strādā Osipam Švanovam. Organ izacija. ”
“Kas?”
“Braitonbīčā. Ebreju gangsteri. Vai tu to zini? Pirms divdesmit gadiem amerikāņi saka padomiešiem, jūs turat ebrejus pret viņu gribu, gluži kā nacisti; beidziet viņus vajāt, laidiet vaļā. 'lād padomieši saka, labi, jūs gribat ebrejus, mēs jums dodam ebrejus. Tad viņi ierodas gulagā, sameklē ikvienu noziedznieku, kam pasē ierakstīts “ebrejs”, un saka, jūs dodaties uz Ameriku, jūs dodaties uz Izraēlu. Laimīgu taciņu. Tā viņi ieradās šeit. Protams, lielākā daļa ebreju, kas izkļuva no Padomju Savienības, bija parasti cilvēki, mans grāmatvedis ir viens no viņiem, ļoti jauks cilvēks, bet bija arī daudz noziedznieku, un viņi atgriežas pie vecajām nodarbēm, viņiem ir prostitūtas, pornogrāfija, narkotikas, tas, ko jūs saucat par izspiešanu. Tie ir ļoti slikti cilvēki, līdzīgi kā Soprano, ko rāda televīzijā, bet Soprano ir stulbi, šie ir ļoti gudri, šie ir ebrejil Un Osips ir ļaunākais no viņiem visiem.”
“Labi,” es sacīju, “paldies par informāciju, Arkādij.” Un piecēlos, lai ietu projām, bet viņš ar žestu mani apstādināja un piebilda: “Viņi bija arī šeit. Sie cilvēki ieradās vakar no rīta un vaicāja, vai tu nāksi šodien šurpu, un viņi vienkārši sēdēja. Es nevarēju paēst lenču, viņi mani vēroja kā dzīvnieki. Tāpēc, Džeik, piedod, bet es domāju, tev nevajadzētu vairāk nākt uz šejieni trenēties. Es atdošu biedra naudu, neņem ļaunā.”
“Tu mani met laukā? Esmu nācis šurp gandrīz divdesmit gadu, Arkādij.” “Zinu, zinu, bet tu vari iet uz citām vietām, tu vari iet uz Bodyshop...” “Ko? Bodyshop ir smukiem zēniem un meitenēm dizaineru tērpos un resniem tipiem uz slodzes stenda, kas lasa Wall Street Journal. Bodyshop smird.” “Tad uz kādu citu vietu. Tu nāc uz šejieni, viņi liek, lai es tevi izspiegoju, un, ja es saku nē... Es negribu, lai manu mitekli nodedzina, un man ir ģimene, es runāju nopietni, Džeik. Tu nepazīsti šos cilvēkus. Ja tev ir kaut kas, ko viņi grib, dodu tev padomu, atdod to viņiem.”
Es sapratu, ka Arkādijam ir taisnība, tāpēc mēs sarokojāmies, un es aizgāju ar saviem sporta rīkiem Nike somā. Jutos tā, it kā mani būtu izslēguši no skolas tāpēc, ka kāds cits špiko, bet ģimenes pieminēšana bija tas, kas patiešām uz mani iedarbojās. Es atcerējos, ka man arī ir ģimene.
Manā dienasgrāmatā, ailītē iepretī sešiem trīsdesmit, rakstīts vienkārši “A.”, un todien bija pirmā novembra trešdiena, tātad mans laiks vakariņot enfamille bijušās sievas brūno ķieģeļu mājā Austrumu Septiņdesmit sestajā ielā, kā
nosaka mūsu vienošanās par katra mēneša pirmo trešdienu. Ne gluži “bijušās”, jo oficiāli valsts, baznīcas un manas sievas acīs mēs joprojām esam precējušies. Amēlija nepiekristu šķirties, daļēji reliģisku apsvērumu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka uzskata, mēs saiesim atkal kopā pēc tam, kad būšu izārstējies no savas garīgās slimības. Viņa domā, ka būtu apkaunojoši mani tā pamest, kamēr esmu slims, un faktam, ka mana garīgā slimība ir brunču medības, nav nozīmes. Es nezinu nevienu citu, kam būtu šāda veida attiecības, lai gan ne mirkli nedomāju, ka mēs esam unikāli. Maniem trim juridiskajiem partneriem ir, domāju, ap astoņām sievām, un katru reizi man jāuzklausa visas žēlabas — par neprātu, ļaunām atriebībām, manipulācijām ar bērniem, finansiālo šantāžu, un es atklāju, ka nespēju dot pretī līdzvērtīgus stāstus par laulības elli. Es tiešām neizturami ciešu, bet drīzāk savas vainas nekā sievas ļaunuma dēļ, jo viņa ir dāsna, labestīga un piedodoša, un tā man nākas nest visu sasodīto smagumu pašam. Ziniet, Jēzum bija taisnība: ja jūs tiešām gribat sagādāt ļauna darītājiem ciešanas, vienkārši esiet jauki.
Piemērs tam ir šīs vakariņas. Kas varētu būt vēl civilizētāks? Maza ģimene apsēžas un uzskatāmi parāda, ka par spīti visām mammas un tēta nesaskaņām vēl aizvien valda mīlestība, tētis, kas ir aizgājis no ģimenes, joprojām viņus ļoti mīl, vai, citiem vārdiem (kā es nesen dzirdēju savu meitu paskaidrojam brālim): “Tētim vairāk patīk mīlēt sievietes nekā palikt pie mums.” Nepareizi, nepareizi! Pat manas draudzenes to redz, pat Niko, kam pavisam maz interesē citas dzīvas būtnes, var ieskicēt šo faktu savā plašajā garīgajā bibliotēkā un sajust (pieņemot, ka viņš kaut ko jūt) nicinājumu.
Es zinu, ka manai sieviešu mīlēšanai nav jēgas, tāpat kā to zina mana sieva, jo, kā jau esmu minējis, Amēlija šajā ziņā ir manas sajūsmas kalngali. Kā viņa zina, ka ir pati labākā, ja viņai bez manis ir tik maza pieredze? Atbilde: viņa ir laba draudzene, intīma draudzene manai māsai, kas ir drāšanās enciklopēdija, un es ticu, ka viņa ar savu šveicietes klīnisko atklātību ir pārstāstījusi Mirijai katru mūsu seksa dzīves piedauzīgāko niansi, un Mirija ir apstiprinājusi viņai, ka šajā jomā Amēlijai nekā netrūkst un savukārt es esmu Rietumu pasaules idiots, ja krāpju tādu laimestu. Es to nevaru ciest, bet vienalga eju uz šiem šausmīgajiem mielastiem, droši vien, lai paustu savu grēku nožēlu. Tits neko nedod.
Pirms devos uz vakariņām, es, kā daudzos šādos gadījumos (varbūt atkal nožēlas dēļ), liku šoferim aizvest mani uz mazpazīstamu veikaliņu Pirmās
avēnijas un Četrdesmito ielu apkaimē, kur pārdod ļoti dārgas orhidejas, un nopirku vienu Amēlijai. Viņa tās kolekcionē, un, lai gan pati par savu naudu varētu izpirkt visu amazoņu, domāju, ka tas tomēr ir jauks žests. Šī orhideja bija bāli zaļgana ar koši sarkaniem lāsumiņiem uz parastā dzimumorgāniem līdzīgā zieda, Paphiopedilum hartioensis, savā dzimtajā Vjetnamā apdraudēta un velnišķīgi nelegāla. Domāju, Amēlijai ir zināms, ka šīs orhidejas tiek ievestas kontrabandas ceļā, bet viņa vienmēr tās pieņem, un man sagādā slimīgu baudu redzēt, kā manu svēto pavedina kāre pēc ziediem.
Rašids mani izlaida, un durvis atvēra sievas kalpone Lurdesa Munosa, bēgle no Salvadoras kariem. Amēlija burtiski izglāba viņas dzīvību vienā no savām labdarības akcijām, un pretēji teicienam, ka neviens labs darbs nepaliek nesodīts, kas vienmēr attiecas uz mani, sieva šīs nesavtīgās labdarības rezultātā ieguva ideālu mājkalpotāju un auklīti. Lurdesa man neuzticas, un viņai ir izrādījusies taisnība. Manu parasto sveicienu viņa saņēma ar akmens-cietu seju. Ks atdevu lietusmēteli un ar savu orhideju iegāju sievas mājā.
Dzirdēju, ka no dzīvojamās istabas atskan smiekli un sekoju skaņai. Mani sāka pārņemt nelielas bailes, jo es zināju jautrības avotu — biju pazinis skaļāko no visām kopējām balsīm. Ģimenes pilnsapulce, bez tēta: Amēlija savā darba kostīmā ar gaišu zīda blūzi un tumšām, pēc pasūtījuma šūtām biksēm, viņas mati zeltainos gredzenos sakārtoti uz galvas, sēdēja savā ādas šūpuļkrēslā, vienu kāju pavilkusi zem sevis; uz ādas dīvāna, kas ir mīksts kā ciskas, sēž mana māsa Mirija un viņai abās pusēs mani bērni. Mirija un Imodžena — tik skaistas kā rīta ausma, sārtas un blondas, un tad tur vel ir nabaga Niko, mūsu mazais, tumšais nībelungs. Abi bērni mīl savu krustmāti Miriju. Imo-džena viņu mīl tāpēc, ka māsa zina nebeidzamus stāstus par slavenībām. Mirija Ņujorkā pazīst visus (tas ir, visus, kas ir bagāti un slaveni) un krietni daudzus Londonā, Romā, Parīzē un Holivudā, un reizēm šķiet, ka viņa ir bijusi precējusies vai viņai ir bijuši sakari ar apmēram 10 procentiem šo ļaužu. 747. ielā viņai ir pamatīga izmēra Rolodex kontaktu kartotēka.