Niko viņa patīk tāpēc, ka Mirija īsu laiku bija precējusies ar vienu no slavenākajiem skatuves iluzionistiem pasaulē un šajā laikā apguvusi roku veiklības trikus, prasmi, kas viņu fascinē. Māsa apgalvoja, ka vīrietis bijis tik dumjš kā viens no viņa trušiem, ko viņš slēpa cepurē, un, ja jau šis cilvēks varēja likt, lai priekšmeti pazūd, viņa arī to varēja. Priekšmetu izgaisināŠana Mirijai padodas diezgan labi, jo parasti ir grūti piesaistīt Niko uzmanību,
bet viņa to varēja gandrīz tikpat labi kā Amēlija vai Lurdesa. Viņa arī deg mīlestībā pret Niko un Imodženu. Mirijai acīmredzot nevar būt pašai savu bērnu, un tādēļ gods būt par krustmāti ir viens no māsas lielākajiem priekiem.
Kad ienācu istabā, smiekli rimās. Visi paskatījās uz mani, katrs savā atšķirīgajā veidā, izņemot Niko, kurš gandrīz nekad uz mani neskatās. Zēns vēl aizvien raudzījās uz manas māsas rokām, kas gandrīz automātiski grozīja vairākas, krāsainas sūkļa bumbiņas un veikli lika tām pazust. Meitas skatiens mani izaicināja būt par kaut ko, kas es neesmu, par ideālu tēvu, lai papildinātu viņas pašas pilnību, bet mana māsa, kā parasti, bija ironiska un iecietīga. Viņa vairs nav skaistākā sieviete pilsētā, bet vēl aizvien ir visai liels retums, un viņas rīcībā ir līdzekļi, lai saglabātu un uzlabotu savu izskatu augstākajā mērā, cik vien medicīna un mode atļauj. Mirijai mugurā bija Diora kostīms, melns no galvas līdz papēžiem, pie kura mirdzēja masīvi dārgakmeņi. Kas attiecas uz Amēliju, viņa nekad neko sev nevar padarīt, viņa vienmēr uzsmaida man ar mīlestības pilnu skatienu, pirms atceras situāciju un paslēpjas aiz savas formālās šveicietes maskas. Vēl aizvien piemīlīga sieviete, Amēlija, ja arī ne gluži tā, kurā es iemīlējos. Divi bērni un sasprindzinājums, ko sagādāja laulība ar mani, bija papildinājuši viņas ķermeni ar mīkstu miesu un seju ar grumbiņām. Ēstajā brīdī nespēju nedomāt par Mirandu un ilgi meklēto iespēju pamēģināt vēlreiz.
Noskūpstīju viņus visus uz abiem vaigiem eiropiešu manierē, kas kopš laika gala ir bijusi mūsu ģimenes tradīcija (Niko, kā parasti, viegli sarāvās), un pasniedzu savu orhideju. Pieklājīgs paldies no Amēlijas, pret debesīm pavērsts skatiens no Imodženas un Mirijas (un tā ir precīzi viena un tā pati uzjautrināta nicinājuma izteiksme abās piemīlīgajās sejās. Diez, tā ir ģenētiska iezīme vai iemācīta?), savukārt no Niko viņa dīvainajā, robotam līdzīgajā balsī saņēmu īsu izklāstu par tieši šīs orhideju sugas vietu sistemātikā un zieda morfoloģijas detaļām, kas klasifikāciju padara nepārprotamu. Niko interesējas par orhidejām, tāpat kā gandrīz par jebkuru sarežģītu lietu, kas prasa atmiņu un iespējami maz cilvēku savstarpējo attiecību.
Pavaicāju Mirijai, par ko viņi visi smējās, man ienākot, un viņa vēlreiz izstāstīja stāstu par pasaulslavenu aktrisi un sievieti, kas slavena ar savām krūtīm un piedalīšanos televīzijas sarunu šovos, un kā abām lika kosmētiskās maskas vienā un tajā pašā dārgā gala salonā, kad viņu sīkie sunīši saplūcās; tas bija diezgan smieklīgs stāsts par pilošām dūņu maskām, lidojošiem
spalvu kušķiem un spiedzošiem homoseksuāļiem, un māsa aizvien vēl turpināja stāstīt, kamēr mēs gājām lejā uz ēdamistabu un apsēdāmies ap ovālu galdu no tīkkoka un stikla. Amēlija vakariņas bija pagatavojusi pati — sautējumu no vistas, jēra gaļas un baltajām pupiņām, pavisam nejauši vienu no maniem mīļākajiem ēdieniem; vēl bija artišoka salāti un pudele Hermitage. Ņemot vērā, cik vērts tagad ir viņas laiks, tā, iespējams, bija viena no dārgākajām maltītēm pasaulē. Niko dabūja savu parasto porciju Cheerious, kas ir 90% no tā, ko viņš vispār ēd.
Vakariņu laikā mēs ar Amēliju pūlējāmies uzturēt sarunu, un viena no tēmām, par ko runājām, ir bizness. Mana sieva, par spīti nicinājumam pret naudas pelnīšanu (vai varbūt tā dēļ), ir finanšu ģēnijs. Viņa sagatavo un pa e-pastu saviem apmēram tūkstoš piecsimt abonentiem pārsūta ziņojumu, kas saucas “Miškinas arbitrāžas vēstule”, kurā pastāsta, kas notiks ar valūtas tirgiem nākamās nedēļas laikā. Dabiski, ka gudri spēlētāji ņem vēra viņas prognozes, kas maina tirgu, un vēl gudrāki spēlētāji ņem vērā ne tikai to, bet arī atbilstoši plāno savu valūtas maiņu no vienām naudas vienībām citās, kas dažus no viņiem padara par miljardieriem. Es sevi uzskatu par nekam nederīgu parazītu salīdzinājumā ar cilvēkiem, kas dara īstu darbu, piemēram, raksta dziesmas, bet es esmu būvinženieris salīdzinājumā ar šiem ļaudīm. Un Amēlijai nav problēmu par abonēšanu paprasīt divdesmit piecus tūkstošus, jo varbūt trešo daļu savu ienākumu viņa iegulda labos darbos. Šad un tad es saskrienos ar cilvēkiem, kam ir darīšanas šajā īpašajā pasaulē, un viņi bieži man vaicā, vai es pazīstu to Miškinu. Es vienmēr saku, ka ne, bet tik un tā jūtu dīvainu lepnumu.
Maltīte beidzās, un krustmāte Mirija pēc tradīcijas kopā ar bērniem devās prom no galda. Tā kā viņai nav pašai savu bērnu, tad pieaugušo sarunas viņai ir līdz kaklam. Lurdesa pasniedza kafiju, mēs ar Amēliju tagad varējām biedriski parunāt par mūsu bērniem. Mēs esam civilizēti. Viņa apvaicājās par Ingridu. Mēs esam ļoti atklāti par šo manas dzīves aspektu. Es atteicu, ka Ingridai klājas labi, un viņa noteica: “Nabaga Ingrida.” Es pavaicāju, kāpēc, un viņa atteica: “Tāpēc, ka tev ir jauna sieviete.” Jutu, ka asinis sakāpj sejā, bet izmocīju smaidu un vaicāju, kāpēc viņa tā domā, un viņa nopūtās un teica: “Džeik, es neesmu nedz muļķe, nedz neko neredzoša. Gados, kad es tev uzticējos, protams, es nekad nemeklēju šīs pazīmes vai arī tās pārpratu, bet tagad, kad zinu, ka tādas pastāv, viss ir ļoti caurspīdīgs. Kas viņa ir?”
“Neviens,” es meloju. “Godīgi.”
Viņa ilgi skatījās uz mani, tad nolaida skatienu un, lūkodamās galdā, iemalkoja savu dziestošo kafiju. “Ja tu tā saki,” viņa noteica. Tad nolika kafijas tasi, piecēlās un, ne vārda neteikusi un neatskatījusies, izgāja no istabas. Ienāca Lurdesa un, ari mani ignorēdama, sāka nokopt galdu.
Tad Neredzamais cilvēks* uzkāpa augšstāvā, kur atradās bērnistaba. Niko, uzlicis austiņas, sēdēja pie sava datora, bet Mirija un Imodžena, viena otrai cieši blakus uz noplukuša, divvietīga samta dīvāna, spožuma aizgrābtas, skatījās MTV.
Juzdamies vēl vairāk idiots nekā parasti, es padziļināju šo iespaidu, pavaicādams Imodženai, vai viņa ir izpildījusi mājasdarbus, un, neatraudama skatienu no ekrāna, meita uzsvērti apnikušā tonī atbildēja: “Es izpildīju skolā.” Iedomājos, ka būtu viņai jāpaprasa, lai tos atnes. Man ienāca prātā arī paņemt stūrī stāvošo alumīnija beisbola nūju un sadauzīt televizoru un datoru un turēt bērnus par ķīlniekiem, kamēr viņi padodas manām prasībām. Tas nozīmē, ka es vēlējos, lai viss būtu citādāk, lai man būtu veltīta manu bērnu mīlestība un apbrīna un manas sievas uzticība, bet vajadzēja arī romantikas satraukumu un prasmi nekad nepieaugt un mūžam lidināties uz virves, ģērbtam zaļā triko...