Taču es to nedarīju. Apsēdies blakus Milijai, es kādu laiku pētīju viņas kosmētisko operāciju sīkās rētiņas un īpatnēji spīdīgās mirušās ādas zonas, ko atstājis botokss, un mani gandrīz pārņēma līdzjūtība. Es pasniedzos un saņēmu viņas plaukstu. Mirija, jādomā, ir cilvēks, kam es ģimenē tagad jūtos vistuvākais. Visu bērnību mēs viens otram bijām patvērums, un viņa izvērtās vēl sliktāka nekā es, tāpēc mums ir pamats, lai saprastos. Es domāju par to, kā viņa vienmēr nāca un satvēra manu roku, kad tētiņam bija uznākusi viena no viņa trakuma lēkmēm. Man nav ne jausmas, ko viņa domā tagad, ja vispār domā, bet māsa paspieda manu plaukstu, un kādu laiku mēs tā palikām, vērojot vieglo pornogrāfiju, ko mūsu civilizācija izmanto, lai izklaidētu jaunatni. Tad atskanēja īsa melodija, un Imodžena, izvilkusi savu mobilo, uz brīdi nozuda, lai patērzētu ar kādu pielūdzēju.
Mirija nogrieza klusāk televizoru un vērtējoši mani uzlūkoja. “Nu, kas ir jaunā sirdsdāma?” viņa vaicāja.
* “Neredzamais cilvēks”, Herberta Velsa 1897. gadā publicēts zinātniski fantastiskais romāns.
“Tu arī?”
“Tas ir acīm redzams. Tev ir tas drudžainais izskats, un tu neesi tik drūms kā parasti. Tev nepieciešams kļūt pieaugušam, Džeik. Tu taču negribēsi būt viens no tiem vecajiem pirdieniem, kas dzenas pēc mazām meitenēm.”
“Ak, cik jauki saņemt ieteikumus atturībā no tevis!”
“Nekļūsti rupjš, Džeik. Mēs abi esam padauzas, tu un es, bet man vismaz nav ģimenes, ko es tajā visā vilktu iekšā. Un it sevišķi tādu kā Amēlija.”
Tā nebija saruna, kas man šobrīd ietu pie sirds, tāpēc vaicāju: “Kā klājas tētim?”
Mirija ir vienīgā no mums trijiem, kas joprojām sazinās ar veco gangsteri. Taču viņa neko daudz nestāsta par šīm attiecībām, varbūt pēc tētiņa norādes. Tas tik ļoti izskatītos pēc viņa.
“Tētim klājas labi. Es tikos ar viņu apmēram pirms trim nedēļām. Viņš izskatās labi. Viņam bija nepieciešams ievietot stentu vainagartērijā.”
“Es ceru, ka viņi izmantoja speciālu nerūsējošu materiālu. Es ieteiktu ķieģeli. Starp citu, kur jūs tikāties?”
“Eiropā.”
“Vai tu nevarētu konkrētāk? Kannās? Parīzē? Odesā?”
Viņa izlikās nedzirdam. “Viņš apvaicājās par tevi un Polu.”
“Ak, cik laipni! Es ceru, tu pateici, ka mēs nepārtraukti domājam par viņu? Kas viņam tagad padomā?”
“Šis un tas. Tu jau pazīsti tēti, viņš vienmēr ir iesaistīts kaut kādās afērās. Tev vajadzētu viņu apciemot. Paņem Amēliju un mazos.”
Man sanāca smiekli. “Tā ir laba doma, Miri. Es tiešām nevaru izdomāt neko, kas sagādātu lielāku prieku par tādu ekspedīciju.”
“Zini,” ierunājās māsa pēc aizvainojuma pilnas pauzes, “vai tu kādreiz esi ievērojis, ka tava sieva nekad nekļūst sarkastiska? Tu varētu pamācīties. Tu varētu pamēģināt arī mazliet piedošanas. Es domāju, tu katrā ziņā saņem to daudz.”
“Un šovakar arī reliģiskus padomus. Tu esi pārliecināta, ka neesi Pols, kad salietojies narkotikas?”
“Ja tu domā būt draņķis, es aizeju. Man tik un tā vajag vēl vienu dzēriena glāzi.”
Viņa mēģināja izraut roku no manējās, bet es to cieši turēju, un viņa atkrita atpakaļ dīvānā.
“Kas ir?”
“Es tikai iedomājos, ko man vajadzēja tev pavaicāt. Vai savās darīšanās ar puspasauli tu kādreiz neesi sastapusies ar krievu gangsteri Osipu Švanovu?” To vaicājot, es cieši vēroju viņas seju un redzēju vieglas trīsas pārslīdam tās plastiski ieveidotajiem vaibstiem. Viņa nolaizīja lūpas ar sārtu mēles galu. “Kāpēc tu vaicā?”
“Tāpēc, ka man pakaļ dzenas viņa rokaspuiši. Viņš domā, ka man ir kaut kas, ko viņš grib dabūt. Tā man šķiet.” Es īsi izstāstīju Balstroda/Šekspīra lietu, izlaizdams no tās Mirandas vārdu. “Vai tu viņu zini?”
“Mēs esam tikušies.”
“Klients?”
“Savā ziņā. Viņš bieži uzņem viesus. Dažas no manām meitenēm šad un tad ir bijušas viņa ballītēs.”
“Vai tu varētu savest mūs kopā? Es domāju, sabiedrībā.”
“Nedomāju, ka tu to gribēsi, Džeik.”
“Tāpēc, ka viņš ir tik slikts?”
“Viņš ir visai ļauns. Es gribu teikt, (auni cilvēki domā, ka viņš ir ļauns.” “Tik slikts kā tētis?”
“Tā paša tipa persona, tikai divas galvenās atšķirības: tētis nekad nav spēlējis rupji, un Svanovs nav mūsu tētis. Kāpēc tu gribi viņu sastapt?” “Vaļsirdīga domu apmaiņa. Vienalga, vai iepazīstināsi mūs?”
“Es viņam to ieteikšu. Vai viņš gribēs tevi redzēt?”
“Es domāju, ka jā. Mums ir kopīga interese par veciem manuskriptiem. Esmu pārliecināts, ka mums būs daudz par ko runāt. Tev arī vajadzētu atnākt. Tas būs jautrs vakars. Mēs varam izplānot mūsu ceļojumu uz Izraēlu, lai apciemotu veco tēti.”
Mirija piecēlās. “Es tev piezvanīšu,” viņa sacīja un izgaja, atstājot mani vienu kopā ar dīvaino būtni, kas steidzīgi klabināja taustiņus. Es nostājos Niko aiz muguras un paskatījos uz ekrānu. Tas bija monotonā blāvi pelēkā krāsā, kurā kā lietus lāses uz vējstikla parādījās un nozuda nesaprotami zili burti. Niko programmēja. Jāsaka, es kā praktizējošs jurists esmu apguvis datoru. Lielākā daļa juristu uzskata, ka viņiem nokritīs gabals, ja viņi pieskarsies klaviatūrai, bet ne es. Pieņemu, ka atrodos līmenī, kurā Niko bija četru gadu vecumā. Pacēlu vienu no viņa austiņām un pavaicāju: “Ko tu dari?”
Jautājums man bija jāatkārto vairākas reizes. “Meklētājs,” viņš sacīja.
“Ak, meklētājs,” es zinoši atteicu. “Ko tu meklē?”
“Visu ko. Laid mani.” Viņš sapurināja galvu un mēģināja novilkt uz leju austiņas, bet es tās atkal pacēlu un pagriezu apkārt grozāmo krēslu, un tagad Niko atradās ar seju pret mani.
“Man jārunā ar tevi par kaut ko svarīgu,” es sacīju. Viņa ķermenis sāka pamazām kļūt kokains un skatiens bija pavērsts uz istabas augšējo stūri.
“Koncentrējies uz to, ko teikšu, Niko! Man dzenas pakaļ gangsteri, un es domāju, — viņi var gribēt nodarīt kaut ko tev, Imodženai un mammai. Man vajag tavu palīdzību..”
Šķiet, tas nonāca līdz zēna apziņai. Viņš garlaikots vaicāja: “Tā ir izlikšanās, vai ne?”
“Nē, nav izlikšanās. Tas ir pa īstam.”
“Kāpēc viņi tev dzenas pakaļ?”
“Tāpēc, ka man ir daži papīri, ko viņi grib dabūt. Man tos iedeva kāds klients, un tic viņu nogalināja. Viņu spīdzināja, un pirms nāves viņš tiem pateica manu vārdu”.
Jā, visai smags sakāmais bērnam, bet līdz. Niko apziņai ir grūti nokļūt. Viņš nebija jūtīgs. Iedomājos, ja mani kāds spīdzinātu, viņš vērotu ar ieinteresētu aizgrābtību.
“Kāpēc viņiem vajadzīgi papīri?”
“īsti nezinu. Manuprāt, viņi domā, ka papīri var aizvest pie apslēptas mantas.” Viņš kādu brīdi apsvēra manus vārdus, un es iztēlojos īpašus zobratus viņa galvā dūcam kā smalkam pulkstenim.
“Pa īstam?”
“Tā viņi domā,” es sacīju.
“Mums jāatrod bagātības,” viņš teica. “Tad viņi, iespējams, liks mūs mierā.”
Domāju, šī ir viena no retajām reizēm, kad Niko bija lietojis vietniekvārdu “mēs”, iekļaujot mani sev blakus. Es sacīju: “Tā ir ļoti laba doma. Tagad es gribu, lai tu izdari divas lietas. Pirmā, es gribu, lai tu uzmanīgi vēro ielu un, ja pamani kaut ko aizdomīgu, nekavējoties man piezvani. Viņi ir krievi un pārvietojas melnā džipā, tātad zvani, ja viņus ievēro, labi? Nākamais, es gribu, lai tu pameklē vīru vārdā Ričards Breisgērdls. Viņš nomira 1642. gadā Anglijā.” Es to pierakstīju uz papīra no viņa printera.