“Kas viņš ir?”
“Cilvēks, kas apraka bagātības. Noskaidro visu par viņu, viņa pēctečiem un vai kāds no viņiem joprojām ir dzīvs. Vai tu to vari izdarīt?”
“Jā, varu,” atteica Niko. Nezinu, kāpēc šādi viņu iesaistīju, lai gan Niko ir lietpratīgāks informācijas meklētājs nekā jebkurš no man pazīstamiem, un universitātes profesori ar viņu sarakstās, nezinot, ka viņam ir tikai vienpadsmit gadu. Skaidrs, ka es būtu varējis nolīgt komercfirmu, lai tā sameklē vajadzīgo, vai arī mums ir cilvēki birojā, kas to labi pieprot. Iespējams, es jutos vientuļš, un te bija kaut kas, ko tēvs un dēls varēja darīt kopā, tāpat kā iet pārgājienā pa priežu mežu. Es biju noreaģējis ātri, ka brunču mednieki iemācās darīt. Protams, tā bija vieglākā dala. Tagad man bija jānoiet lejā un jāizstāsta par to visu viņa mātei.
BREISGĒRDLA VĒSTULE (9)
Sis cilvēks teic, ka viņu sauc Džeimss Pigels un ka viņš ir kalps manam kungam Danbērtonam, kas ir augsti ieredzēts pie viņa majestātes kara|a, un viņš vaicā, vai es piederu pie tīrās reliģijas, un šim cilvēkam ir bāla seja un auksts skatiens, ko es no jaunības dienām atceros kā puritāņa pazīmi, un tā es saku, ak jā, ser, es patiešām esmu izsalcis un uzklūpu gaļai, kastrēta gaiļa pastētei un alum. Kamēr ēdu, viņš mani izvaicā par visādiem reliģijas jautājumiem, piemēram, cilvēka netikumību, predestināciju, darbu nevērtīgumu, atklāsmi tikai caur Svētajiem Rakstiem, pestīšanu caur ticību u.c., un izskatās, ka viņš ar manām atbildēm ir ļoti apmierināts un tad saka, ka misters Hastingss esot par mani runājis labu, un es atbildu, ka misters I lastingss ir labs cilvēks un pieder patiesai ticībai, un, kad bijām mazliet parunājuši par misteru Hastingsu, viņš pavisam pēkšņi saka: es dzirdēju, ka tava māte bijusi katoļu ticībā un katoļu nodevēja atvase. Ko tu saki par to? Par to es esmu ļoti pārsteigts un sadusmots, bet es apspiežu savas dusmas un saku, ka varbūt viņa kādreiz bija, bet nožēloja savus maldus un bija uzticama reformētās baznīcas piekritēja visu viņas turpmāko mūžu. Viņš man prasa, vai viņa bija Ardēna no Vorikšīras, un es atbildu, ka bija, un viņš atsaka, tas tevi paglāba no karātavām, manu puis, jo lordam Danbērtonam vajag tādu kā tevi, piederīgu tīrai reliģijai, bet ar katoļu sakariem un it sevišķi ar tavas mātes sakariem. Tagad viņš vaicā, vai es kādreiz esmu dzirdējis par lugu?
Es saku, ka nē, jo vai tad tās nav ļoti ļaunas lietas? Jā, viņš bilst un vairāk, nekā tu vari iedomāties, jo ārišķīgie aktieri visu dienu stāv spožā gaismā un izdara nodevību. Kā mēdz sacīt? Trejādi. Pirmais, lugas samaitā prātus un dvēseles tiem, kas tās skatās, parādot netiklas darbības, kā slepkavības, zādzības, izvarošanas, savešanu, ārlaulības sakarus, tā, ka šie skatītāji pēc tam var tās atdarināt un tādējādi novest nekārtībā valsti un paši savas dvēseles ellē. Nākamais, šīs lugas gāž Dieva likumu, jo parāda zēnus, ģērbušos kā sievietes, kas pats par sevi ir grēks, bet daudz ļaunāk, tie palaiž vaļā Sodomas netīrās iekāres, kurās, par ko man nav šaubu, šie spēlētāji paši grimst, un tāpēc ir debesīm netīkami. Trešais un ļaunākais: tā ir tikai katoļu nodevības maska, un viņš atkārto vēlreiz: maska, tikai maska.
Un viņš turpina: tu labi zini, ka Romas vazaņķis mēdza tērpties dārgās kurpēs un zīda tērpos un vīrieši ģērbās kā sievietes, lai apžilbinātu tautu un liktu tai novērsties no patiesas Kristus pielūgsmes. Kas cits ir viņu buldurējošā mise, ja ne luga? Tagad, kad mēs esam apturējuši viņu mises, vai viņi neizdomās citus paņēmienus, kā novērst tautu no patiesās ticības? Kas tad, es saku, ja šie spēlētāji ir slepeni katoļi? Nē, viņš saka, tie ir viltīgāki, lielākas čūskas. Tagad, ko tu teiksi, ja es tev sacīšu, ka ir kāds cilvēks, kas pašreiz ir aiz robežas, šo spēlētāju vadonis, kas, pirmkārt, slepeni noķengā patieso reliģiju, otrkārt, katoļu priesterus tādās lugās paceļ apbrīnas augstumos, treškārt, kura tēvs bija katolis, kas daudzkārt sodīts par vairīšanos no protestantu baznīcas, un kura māte bija tādas ģimenes atvase, kas sen jau nievāta par nelokāmu nepakļaušanos, bez šaubām pati katoļticīgā, ceturtkārt, kas bija nodevīgi sazvērējies, aicinot noziedzīgo Esesksas grāfu pulcināt savus spēkus, kad viņš sadumpojās pret mūsu nelaiķa pavēlnieci karalieni, sacelšanās rītā parādot saviem sekotājiem lugu par Ričardu Otro kā iedvesmojošu nodevības un karaliskās personas slepkavības paraugu, un kuru vajadzēja saņemt ciet tajā laikā, bet kuru nesaņēma, jo dažs no ticības viņu aizsargāja, lai viņu acis neredz. Ko tu teiktu par tādu? Es saku (kas, kā es tagad zinu, bija vienīgā pareizā atbilde), Tauerā viņu, tāds nedrīkstētu pat stundu staigāt brīvībā.
'lād viņš pasmaidīja aukstu smaidu, sakot, skat, tu runāji patiesību, puis, tomēr karalistē valdošā nekārtībā mēs to nevaram darīt vai vismaz vēl nevaram. |o skaties, karalis ap sevi pulcina nevis Dieva cilvēkus, bet baudkārus un samaitātus favorītus, protams, manu lordu Ročesteru un citus līdzīgus, no kuriem daudzi ir tik tuvu katolicismam, cik tavs krekls ķermenim, un šie, kam sajūsmu sagādā ārišķība, parādās ka spēlētāji uz skatuves: pat karalim ir aktieru trupa, kuriem viņš pasūta lugas, kādas viņam labpatīk, un tas, par ko es tev stāstīju, ir galvenais starp šiem blēžiem.
Tagad, viņš tālāk saka, mums ir princis Henrijs, tik labs protestants, kāds jelkad maizi ēdis, nopietns, gudrāks par saviem gadiem, tomēr viņa tēvs karalis nevar izdomāt neko labāku, kā salaulāt viņu ar katoļu princesi, un mēs nevaram ciest, ka tas notiek šai zemē, jo tas nozīmē, ka tiks izpostīta Dieva baznīca Anglijā, tā pati, ko karalis jau ir iesācis postīt ar savu netiklo un bezdievīgo bīskapu valdi šanu. Tā mans lords D. un citi cienījami patiesās ticības augstmaņi, domājot par
šo bēdīgo pagātni, ir nākuši klajā ar plānu un jau ilgi ir meklējuši kādu, kas to varētu īstenot noteiktā veidā. Un mēs viņu esam atraduši.
Ko, es jautāju? Tevi, bilst viņš. To dzirdot, es ļoti nobīstos un prasu, kādā nolūkā? Tā viņš to pavēsta: tu zini, ka karaļa māte bija ārišķīga, ļauna katoļu nodevēja Marija Skotijas karaliene, kam mūsu nelaiķa karaliene taisnīgi piesprieda nāvessodu, un tas jau sen gremza karali, ka visiem labiem angļiem būtu jānicina viņa māte un varbūt viņi tad domātu: kāda māte, tāds bērns. Tāpēc viņš ar prieku būtu labvēlīgi uzlūkojis lugu, kurā karaliene Marija attēlota kā laba sieviete, kas nepatiesi apvainota, un varbūt viņš tad liktu savam blēdim, par kuru es tikko stāstīju, to uzrakstīt. Kas, puis, notiktu pēc tam?
Pēc tam, es nodomāju: Dik, esi gudrs, cik vien vari, jo tu pilnībā esi viņa varā, un saku, ka tas visiem labajiem protestantiem karaļvalstī būtu skandāls, un viņi to neciestu. Viņš atsaka, jā, un tieši tāpēc tas karalim nenāk ne prātā. Bet iedomājies, kāds izliekas, ka atrodas kāda dižena lorda, pat personīgā padomnieka dienestā, aiziet pie šī lugu rakstītāja, sakot, ka viņam ir pavēle tieši no viņa karaliskās majestātes: uzraksti šādu lugu, un tev tiks atlīdzināts, un tu iegūsi varu karaļa acīs. Un iedomājies, šāda luga uztop, un iedomājies, ka to nospēlē karaļa un viņa galma priekšā, kā tu domā, kas notiek? Jo tu zini, ka neviena luga nevar tikt izrādīta bez svinību mestra atļaujas; tomēr patiesībā tādai lugai atļauja nekad netiktu izsniegta, jebkurš tāds ierēdnis tad atbildētu ar savu galvu. Taču iedomājies tālāk, ka mēs esam dabūjuši zīmogu un iedodam mūsu blēdim viltus atļauju, un tad viņš, neko nezinādams, iet un iedod to lugu. Kā tu domā, kas notiek?