Es saku, ka, manuprāt, viņš būtu pagalam. Tu domā pareizi, puis, un pasmejas, gan bez liela prieka balsī, viņš būs pagalam un viņa nolādētā lugu spēlēšana līdz ar viņu, un ne tikai tas: skandāls, kā tu saki, izcelsies visā karaļvalstī, ka karalis ir izcēlis savu māti kā labu sievieti, ko nepatiesi gāzusi karaliene Elizabete, kas vēlāk parādīsies šajā lugā kā ļauna aprēķinātāja. Tā saceļas trauksme: karalis visu noliedz, kā jau viņam jānoliedz, šis blēdis, par ko es runāju, tiek apcietināts un uzvilkts kāķī, ak jā, par to es parūpēšos pats; un apcietināti tiek arī pārējie, viņš nosauc visus vārdus, kas piedalījušies sazvērestībā, protams, vispirms Ročesters un visi citi, kas meklēja katoļu līgavu mūsu princim. Viņi krīt nežēlastībā, noliedz to, kā vien prot, un tā mēs noliekam malā uz visiem laikiem šo domu par katoļu precībām. Ko tu domā par to?
Es saku, ser, es domāju, ka tas ir varens plāns, bet, es atkal prasu, kāpēc izvēlēties Diku Breisgērdlu? Viņš saka, tāpēc, ka tu esi Ardēns no mātes puses, tāpat kā viņš, uz ko mēs mērķējam; jūs esat brālēni, vai izskatās, ka varētu būt, un vajadzības gadījumā, ja atklātos patiesība, tu varētu izlikties par tādu pašu puskatoli, par kādu uzdevās viņš. Tātad, ja mans lords Ročesters gribētu sūtīt privātu ziņnesi pie šī cilvēka, kuru lai viņš izvēlētos, ja ne tādu kā tevi? Atceries, tas viss ir jādara ātri, jo mans lords vēlas pārsteigt karali dzimšanas dienā ar jaunu lugu. Bet tagad saki, vai tu esi mūsu cilvēks?
Uz to bija tikai viena atbilde, un es gribēju atkal redzēt svaigu gaisu, tāpēc sacīju jā, un viņš lika man zvērēt pie Bībeles un brīdināja, ka man draud kaps, ja es kādreiz to nodotu. Pēc tam es uzmanīgi jautāju, kā sauc šo cilvēku, un viņš saka Viljams Šekspurs; šī ir pirmā reize, kad es izdzirdēju šo vārdu.
Tā mani nākamajā vakarā atbrīvoja, un tumsā mēs ar kuģi izbraucām no Taucra un aizkuģojām augšup pa upi līdz lielai mājai šaurumā, kas piederēja manam lordam Danbērtonam, un mani stādīja priekšā manam lordam, ļoti drūmam, resnam vīram, ko lietas bija ļoti apgrūtinājušas, bet kas pietiekami laipni pret mani izturējās un sacīja, ka es izdarīšu lielu darbu Anglijas labā, ja mēs varētu auglīgi izmantot savu apķērību. Bet galu galā mēs to neizdarījām, jo Dievs savā lielajā gudrībā bija vēlējis, lai notiek citādi, un vēlākajos gados es bieži domāju, ja mēs būtu ieguvuši visu, ko pareģojām un uz ko cerējām, varbūt pašreizējās ķildas, kas ar uguni postīja mūsu bēdīgo zemi, nebūtu izvērtušās. Tomēr es biju tikai mazs laukumiņš uz šaha dēļa, un ir taču teikts, ka Viņa domas ir lielākas nekā mūsu domas. Āmen.
Es uz dažām nedēļām apmetos Danbērtona mājā, mani labi baroja, ģērba smalkākās drēbēs, nekā man bija agrāk, bet ļoti askētiskās. Tajās dienās misters Pigots man mācīja, kā lasīt un rakstīt šifrētas ziņas, un bija pārsteigts, cik labi man tas padodas, un es pastāstīju viņam, ka mans prāts ir bijis vingrināts matemātikas mākslās jau sen un šī šifrēšana ir kaut kas līdzīgs. Tā nu viņš bija apmierināts. Es iedziļinājos “Traktātā par šifriem”, kas bija nesen angliskota franču grāmata, un Sign Porta de Furtivas ļoti smalkajos darbos, un arī mistera Kardano režģos, un viņa māksla man iepatikās tik ļoti, ka es paliku strādāt vēl ilgi naktī, jo Danbērtona mājā netrūka sveču, un savu darbu parādīju misteram Pigotam; un pēc dažām nedēļām viņš vairs nebrīnījās, jo es biju radījis jaunu šifru, kādu viņš vēl nebija redzējis, un viņš sacīja, ka pat pāvests to nevarēs saprast.
Pēc tam viņš vingrināja manu atcerēšanās prasmi, pasakot lielu daudzumu vārdu un liekot man tos iegaumēt tajā pašā secībā. Turklāt viņš parādīja man vīriešu un sieviešu, un pilsētu un lauku ainavu līdzības, kas visas bija ļoti skaisti
veidotas ar krāsām, un lika man tās aprakstīt pēc tam, kad biju uzmetis tām skatienu uz pavisam īsu brīdi. Tas pats: viņš un vēl viens izlikās runājam par katolicismu un nodevību, es biju paslēpies aiz aizslietņa, un vēlāk man bija jāpastāsta viņam viss saturs. Šeit viņš atkal atzina, ka man tas labi padodas. Tā nu tagad es viņam vaicāju, vai tā ir visa izlūkošanas māksla, un viņš saka, nē, šī ir tika mazākā daļa. Šī atbilde mani ļoti samulsināja.
Tomēr vēlāk es viņu sapratu, jo nākamais nāca Henrijs Velss, kas šķita glū-nīgs ģeķis skaistās, modīgās drānās, kas derētu kādam ar augstāku stāvokli, bet misters Pigots runāja ar viņu civilizēti, iedeva viņam maku un sacīja man, te, Dik, būs tavs patiess draugs Henrijs Velss, ko tu esi pazinis, kopš jaunības Vorikšīrā, tagad par lielu prieku esat satikušies Londonā. Viņš ir Karaļa trupas aktieris un pazīst misteru V. Šekspuru tīri labi. Tad misters Pigots pameta uz mani tādu skatienu, ka es tūlīt pat sapratu, ko tas nozīmē: man arī vajadzēja būt aktierim, bet dzīvē, nevis uz skatuves, un tas bija tas, ko nozīmē būt izlūkotajam, nevis tikai šifri, klausīšanās un atcerēšanās, un es padomāju par maniem pirmajiem gadiem dzelzs lietuvē, kad es izturējos kā lempīgs māceklis, kas ir rupjš vārdos un skarbs darbos, tajā pašā laikā paturot savu patieso esību, un nodomāju, jā, to es varu, un lai katoļi un nodevēji baidās.
Visu, kas notika pēc tam, Tu atradīsi vēstulēs, ko es nosūtīju lordam I)., piemēram, manu tuvošanos šim Šekspuram, to, kas notika mūsu starpā, lugu, ko viņš uzrakstīja par ļauno Skotijas karalieni, un kas no tā iznāca, un kā visbeidzot mēs pieļāvām kļūdu, un tā es šeit neatkārtošos, jo baidos, ka man nav atlicis vairāk par dažām stundām, un rakstīšana man sagādā lielu piepūli. Tu labi zini, Nana, manu dzīvi pēc tam, un mani apbēdina, ka nevaru to izstāstīt viņam, kā biju stāstījis gados pirms tam. Saki, ka viņa sencis bija ložmetējnieks vācu karos par labu protestantu lietu, viņš bija pie baltā kalna, un viņu sakāva katoļi pie Britenfeldas, un tos uzveikt palīdzēja Lucens; bet, noguris no kara un stipri ievainots kājā, viņš pēc tam atgriezās, un, tā kā mans tēvs bija sen kopš miris un Tavs zivju tirgotājs (kura nāvi es biju lūdzis, un lūdzu, lai Dievs un Tu man par to piedod!) arī mira, 1632. gada 3. aprīlī es apprecējos Sv. Margarētas Patenas baznīcā, un pēc gada man piedzima dēls, lai slavēts Dievs, un lai viņam un Tev ilga dzīve.
Vēl dažas svarīgas lietas, jo mans laiks kļūst īss, es ar grūtībām varu saskatīt lapu, lai gan ir skaidra diena, un mani ir sagrābusi nāvīga agonija. Tu labi zini manu ādas kārbu, ko es glabāju savā privātajā skapī, tajā tu atradīsi vēstules, kas šifrētas veidā, ko esmu izgudrojis. Glabā tās drošībā un nevienam nerādi. Tās stāsta
gandrīz visu par manu lordu D., viņa sazvērestību un mūsu spiegošanu par slepeno katoli Sakspūru. Jo tā mēs par viņu domājām, lai gan tagad es neesmu lik pārliecināts. Pēc dzīvesveida un tajā dzīves līklocī viņš bija nekas. Bet ir skaidrs, ka viņš uzrakstīja lugu par Skotu M., ko karaja vārdā viņam liku. Man tas šķiet savādi, ka es esmu miris un viņš arī, bet luga joprojām dzīvo, uzrakstīta viņa paša rokrakstā, un guļ tur, kur to zinu tikai es, un lai tā atdusas tur mūžīgi.
Kas attiecas uz vēstulēm: ja karalis, nedod Dievs, ņems virsroku tagadējā kaujā un viņa sūtņi nāks pie Tevis ar sliktiem nolūkiem, šīs lapas var palīdzēt nodrošināt Tavu nākotni, Tavējo un mūsu dēla. Tu zini, kā strādāt ar šifru, un es atgādinu, ka atslēga ir vītols, kur guļ mana māte, un, ja Tu spēj, es vēlos, lai mani kauli turpmāk guļ blakus viņai.
Lai Tev labi veicas, mana meitene, un ar Dieva žēlastību es ceru, ka redzēšu Tevi atkal nemirstīgajā ķermenī, ko mums apsolījis mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, kura vārdā es šo parakstu, Tavs vīrs