Kroseti savā ziņā bezpalīdzīgi prātoja, vai viņam nevajadzētu iet un iejaukties, kad vīrietis pārstāja sist zēnu un, vēlreiz pasniedzies mašīnā, izvilka no turienes apmēram četrus gadus vecu meiteni. Bērna sejiņa bija koši sarkana un savaikstījusies sāpju un baiļu grimasē. Daļēji sarkanums bija skaidrojams ar asinīm no meitenītes savainotajām lūpām. Viņa locījās kā ķirzaka vīrieša rokās, viņas mugura izliecās. Vīrietis lika bērnam apklust, sacīja, ka viņai tak nesāpot, bet, ja viņa neaizvērsies, tad tiešām izdarīšot kaut ko tādu, par ko viņa varēs kliegt. Kliegšana pārgāja izmisīgos svelpjošos kampienos pēc gaisa, un vīrietis ar meitenīti iesoļoja mājā.
Drīz pēc tam Kroseti dzirdēja, ka diezgan skaļi tiek ieslēgts televizors. Viņš izkāpa no mašīnas un piegāja pie zēna, kas sakņupis gulēja zālē, kur vīrietis viņu bija nogrūdis. Zēns īpatnēji raudāja, lielām mutēm kampjot gaisu un pēc tam ļaujot tam izplūst aizžņaugtos, gandrīz neskanīgos šņukstos. Kroseti, nepievēršot īpašu uzmanību bērnam, pietupās apskatīt velosipēdu. Pēc tam viņš aizgāja, kur uz piemājas ceļa stāvēja remontējamais sedans, izvēlējās dažas uzgriežņu atslēgas un smagas knaibles starp apkārt izsvaidītajiem instrumentiem un ķērās pie bojātā velosipēda. Viņš noņēma priekšējo riteni, iztaisnoja stūri, uzlika kāju uz priekšējās dakšas, lai iztaisnotu arī to, un ar knaiblēm palieca priekšējā riteņa spieķus, līdz tie kaut cik atguva sākotnējo izkārtojumu. Strādājot viņš sajuta sev pievērstu zēna skatienu un dzirdēja, ka bērna šņuksti pierimst un pārvēršas klusās elsās. Viņš pēc acumēra atlieca saliekto riteņa spieķi, ielika riteni atpakaļ dakšā un, apgāzis velosipēdu ar kājām gaisā, to iegrieza. Ritenis ļodzījās, bet brīvi gāja caur asi. Kroseti sacīja: "Saka, ka ritenis ir gluži kā sirds. Ja to saloka, vairs
nevar salabot. Tev vajadzēs jaunu riteni, draugs, tomēr braukt varēsi, ja uz ceļa būsi pret to saudzīgs. Kā tevi sauc?”
“Emerts,” pēc pauzes atteica zēns un noslaucīja seju ar plaukstas otru pusi, izsmērēdams to ar asarām un putekļiem. Bingo, nodomāja Kroseti, vārds uz atklātnītes, un ar interesi bērnu nopētīja. Mazais bija glīts, ja arī nedaudz par vāju, ar patālu izvietotām, saprātīgām zilām acīm un plānām lūpām, kuru ģenētisko izcelsmi Kroseti, šķiet, zināja. Viņa mati bija apcirpti tik īsi, ka bija grūti noteikt to krāsu.
Kroseti sacīja: “Mani sauc Als. Klausies, Emert, vai tu man mazliet nepalīdzētu?”
Zēns vilcinājās, tad pamāja. Kroseti izņēma no aizmugurējās kabatas palielinātu Karolinas Rollijas fotogrāfijas izdruku un atlocīja to zēnam priekšā.
“Vai tu zini, kas ir šīs sievietes?”
Zēns ar plati ieplestām acīm nopētīja fotogrāfiju. “Tā ir mana mamma un mana krustmāte Emīlija. Viņa kādreiz dzīvoja pie mums, bet viņa ir mirusi."
“Tā ir tava mamma?” vaicāja Kroseti, ar pirkstu norādot uz gados jaunāko Rolliju.
“Aha. Viņa aizbēga. Viņš viņu ieslēdza pagrabā, bet viņa izkļuva laukā. Viņa naktī tika ārā, un no rīta viņas tur vairs nebija. Kur viņa aizgāja, mister?”
“Kaut es to zinātu, Emert, tiešām,” izklaidīgi atteica Kroseti. Zēna parādīšanās un šis minējuma apstiprinājums bija licis viņa prātam drudžaini darboties, un vēders no sasprindzinājuma sarāvās čokurā. Sev par kaunu viņš domāja par vienīgo nakti, ko bija pavadījis ar Rolliju, un to, ko viņa bija darījusi un ko, viņaprāt, jutusi, un vai viņa to pašu bija darījusi savam vīram, tam brutālajam vīrietim, mazās, šaurās mājiņas guļamistabā. Viņu sagrāba spēcīga vēlēšanās tikt projām no šīs vietas un arī (lai gan tas būs grūtāk) atbrīvot vietu savā sirdī, ko bija ieņēmusi persona, kuru viņš pazina kā Karo-līnu Rolliju. Kroseti bija žēl bērnu, kas bija palikuši pie tāda tēva, bet tur viņš neko nevarēja darīt. Vēl viens traips Karolinas reputācijā.
Viņš sāka iet projām, un zēns nosauca pakaļ: “Vai tu viņu pazini? Manu mammu?”
“Nē,” atteica Kroseti. “Īstenībā ne.”
Viņš iekāpa mašīnā un aizbrauca. Zēns ar plandošu fotogrāfiju rokā paskrēja dažus soļus nopakaļ, tad apstājās un izgaisa ceļa putekļos.
Kroseti atrada Makdonaldu, paņēma lielo maku, čipsus un kolu. Viņš
apēda So surogātēdienu un gribēja pasūtīt vēl, bet pārdomāja. Kroseti zināja, ka, būdams nomākts, viņš parasti ēda, un, ja nepiesargāsies, izskatīsies kā Orsons Velss, tikai bez slavenā režisora agrīnajiem panākumiem, kas līdzsvaroja miesas apmērus. Viņš mēģināja nomierināties, bet traucēja apstāklis, ka viņš kaut kur bija pazaudējis karti un atpakaļceļā pāris reižu nogriezās nepareizi.
Kad Kroseti beidzot bija nonācis uz pareizā starpštatu ceļa, viņš prātā apcerēja scenāriju filmai “Karolīna Rollija”; neslikts nosaukums, un varbūt viņš to varēs izmantot bez atļaujas, jo misis Olruda droši vien bija sagudrojusi arī savu vārdu. Labi: nežēlīga bērnība — to var izmantot; pagrabā ieslēgta meitene — šī līnija ar tēvoča seriālajām izvarošanām būs mazliet par traku. Padarīsim tēvoci Loidu par reliģisku fanātiķi, kas grib paglābt māsasmeitu no samaitātās pasaules. Viņš nomirst vai arī viņa izbēg, un te nu viņa ir, septiņpadsmit gadu veca sieviete, kas neko nezina, viņai nav pilnīgi nekādas saskares ar masu kultūru; tā būtu neliela goda izrādīšana Hercoga “Kasparam Hauzeram”. Kāds savāds gadījums saved viņu kopā ar vietējo slavenību, nu, teiksim, tas ir policists, kurš Karolīnu atrada, viņš sievietē iemīlas, viņu savaldzina Karolīnas šķīstība, viņas nevainība, un policists ar viņu apprecas, kam viņa piekrīt, jo ir pilnīgi viena un neko nezina par to, kā darbojas pasaule, un viņi kopā iekārto savu māju. Viņš ir despotisks tips, galu galā policists taču — Kroseti pazina tamlīdzīgas personas starp policistiem —, bet viņa pakļaujas, un tā ir stāsta pirmā daļa.
Tad mēs parādām viņas dzīvi, viņai ir bērni, un viņa sāk tos vest uz vietējo bibliotēku, kur sastop gudru bibliotekāru, un bibliotekārs pievērš viņu mākslai un kultūrai, un tas sievieti apgaismo; un tad notiek ceļojošā grāmatu izstāde, kurā bibliotekārs pierunā viņu piedalīties bez vīra ziņas; varbūt viņi dodas uz Čikāgu (protams, tas tiks uzņemts Toronto), un viņa saprot, ka vēlas gatavot grāmatas, viņa vēlas grāmatas sev visapkārt, bet ko viņa var darīt — viņai ir divi bērni, viņa ir gūstekne; tomēr Karolīna nolemj pa e-pastu pieteikties grāmatu iesiešanas kursos, un viņas vīrs to uzzina un viņu piekauj, un pēc tam kļūst tikai sliktāk un sliktāk; un viņš ieslēdz Karolīnu pagrabā tieši tāpat kā kādreiz tēvocis, viņa izbēg, un tā ir otrā daļa. Tad trešajā daļā viņa dodas uz Ņujorku un... nē, tā nevar, vīrietim sižetā jāparādās ātrāk, tev vajadzēs atainot iepriekšējo dzīvi retrospekcijā: necils kantora darbinieks, varbūt bijušais policists, un viņi sastopas un iemīlas, un viņa pazūd, un...
Kāpēc viņa pazūd? Kroseti nezināja un atklāja, ka nespēj sagudrot iemeslu, kas turklāt būtu ticams. Vai viņa tiek nolaupīta? Nē, pārāk melodramatiski. Vai viņai pavīd izdevība dabūt pietiekami daudz naudas, lai varētu aizvest bērnus no sliktā tēva? Tas būtu jēdzīgāk. Vai viņa aizbēg ar Balstrodu meklēt Šekspīra manuskriptu? Breisgērdla vēstulē bija norāde, Balstrods to atrada, un viņi dodas uz Angliju, kur vieta bija apzīmēta ar X. Simtiem miljonu, bija teikusi Fanija. Tā tam vajadzēja būt, un tagad varonim ir pašam jāatrod norāde un jāuzzina, uz kurieni viņi devušies, un jānotver viņi Anglijā, to arī varētu nofilmēt Kanādā, pareizi, un vel bija jābūt otrā plāna sižetam, vēl kādam, kas meklē manuskriptu, un cietsirdīgais tētis policists arī ir kaut kur tuvumā, un viņi visi satiekas vecā pilī, tumsā, raujot cits citam ārā no rokām portfeli ar manuskriptu; šeit notikumi ar daudziem neīstiem portfeļiem un, protams, neliela atsauce uz “Maltas vanagu”, un vienīgā pēdējās daļas problēma būs varonis un Rollija: vai viņš viņu izglābs vai viņa viņu izglābs, vai viņi izkļūs no pils ar nenovērtējamo manuskriptu, vai arī tas tiks pazaudēts! Vai varbūt cietsirdīgais tētis tiks nogalināts, un viņa atteiksies no vērtīgā manuskripta, lai būtu kopā ar varoni un bērniem...