Kroseti nezināja, ka pabeigs filmu, bet, jo vairāk viņš par to domāja, par krustcelēm starp izdomāto un īstenību, jo skaidrāk saprata, ka viņam jāiegūst kaut kādas priekšrocības pār Šekspīra speciālistu Balstrodu, un labākais veids, kā to izdarīt, bija atklāt šifru, jo ar visu savu kompetenci šīs bija vienīgās zināšanas, kuras Balstrodam nepiemita. Tātad, bez tā, ka viņam bija vairāk jāuzzina par Šekspīru, viņam bija jāatšifre un jāizlasa Breisgērdla spiega vēstules. Tādas bija Kroseti pārdomas garajā braucienā atpakaļ uz pilsētu, kam asumu piešķīra parastās fantāzijas: viņš sastopas ar dusmīgo vīru, viņi cīnās, Kroseti uzvar, viņš atkal atrod Karolīnu, viņš ir sarkastisks, lielisks, izsmalcināts, viņš ir sapratis Karolīnas intrigas un piedod, viņš ar manuskriptu nopelna kaudzi naudas un ienāk kinematogrāfa pasaulē ar filmu, kas nemaz nav pielāgojusies komerciālajām prasībām, tomēr itin visur aizkustina auditorijas sirdis, atbrīvojot no nepieciešamības pēc ilgiem mācekļa gadiem, lētu studentu filmu radīšanas, kalpošanas par izsūtāmo zēnu kādam Holivudas ākstam...
Kroseti Kvīnsā atgriezās ap astoņiem sestdienas vakarā, nekavējoties iekrita gultā, nogulēja divpadsmit stundu no vietas un pamodās, lielākas enerģijas pārpilns, nekā viņam bijusi pa ilgiem laikiem, vīlies, ka ir svētdiena un viņam
būs jāgaida, kamēr varēs kaut ko sākt darīt. Tāpēc Kroseti kopā ar māti aizgāja uz baznīcu, kas Mēriju Pegu ļoti iepriecināja, un pēc tam viņa pagatavoja kolosālas brokastis, ko viņš pateicīgi notiesāja, domājot par izkāmējušajiem bērniem tajā mājā un atklāti juzdamies pateicīgs par savu ģimeni, lai gan zināja, ka tā domāt nepavisam nav stilīgi. Ēzdams viņš pastāstīja mātei kaut ko no tā, ko bija uzzinājis.
“Tātad tie visi bija meli,” viņa sprieda.
“Tas nav obligāti,” sacīja Kroseti, ko vēl aizvien nelaida vaļā paša radītā fantāziju pasaule. “Viņa acīm redzami bija atbēgusi no sliktas dzīves. Daļa no teiktā varētu būt patiesība. Viņa mainīja vietu un dažas detaļas, bet tas tips, kā stāstīja puika, patiešām ieslēdza viņu pagrabā. Viņa varēja būt cietusi no vardarbības bērnībā un nonākusi situācijā, kur atkal valda varmācība.”
“Bet viņa ir precējusies, ko nepapūlējās pieminēt, un viņa ir aizbēgusi, pametot bērnus. Piedod, Alij, bet tas par viņu neko labu neliecina. Viņa būtu varējusi griezties policijā.”
Kroseti strauji piecēlās un aiznesa savu šķīvi un tasīti uz izlietni, un nomazgāja šķindinot, kā jau dusmīgs cilvēks. Viņš sacīja: “Jā, bet mēs tur nebijām. Ne jau visiem ir laimīgas ģimenes kā mums, un policija reizēm pieviļ. Mums nav ne jausmas, ko viņa ir pārdzīvojusi.”
“Labi, Albert,” sacīja Mērija Pega, “nav jādauza trauki, lai pierādītu savu patiesību. Tev ir taisnība, mēs nezinām, ko viņa ir pārdzīvojusi. Es tikai esmu mazliet noraizējusies par tavu aizraušanos ar precetu sievieti, ko tu gandrīz nemaz nepazīsti. Tā šķiet kā apsēstība.”
Kroseti aizgrieza krānu un pagriezās pret māti. “Tā ir apsēstība, mammu. Es gribu viņu atrast un, ja iespējams, palīdzēt. Bet, lai to izdarītu, man jāatšifrē tās vēstules.” Viņš mirkli klusēja. “Un es vēlētos tavu palīdzību.”
“Tā nav problēma, mīļais,” tagad smaidot sacīja māte. “Tas ir labāk nekā garus, garus vakarus minēt krustvārdu mīklas.”
Nakamaiā diena Mērija Pega internētā un pa telefonu, kā arī e-pastā sāka ievākt informāciju par kriptogrāfiju — no sava plašā paziņu loka visas pasaules bibliotēkās. Kroseti piezvanīja uz reto rokrakstu krātuvi Fanijai Dub-rovičai un bija iepriecināts, dzirdot, ka viņa ir atšifrējusi Breisgērdla Džeimsa laika manuskriptu un ievadījusi viņa pēdējās vēstules tekstu savā datorā.
Viņa bija ari nokopējusi šifrētās spiegu vēstules un nosūtījusi oriģinālu tintes un papīra paraugus uz laboratoriju analīzēm. Cik varēja noteikt laboratorija, tas patiesi bija septiņpadsmitā gadsimta dokuments.
“Starp citu, šis Breisgērdla stāsts ir ļoti interesants,” viņa sacīja. “Tas, ja vien nav pamatīgi meli, izraisīs revolūciju akadēmiskajās aprindās. Kaut tu nebūtu bijis tāds muļķis un pārdevis oriģinālu!”
“Es zinu, bet tagad tur neko vairs nevaru darīt,” atteica Kroseti, pūlēdamies, lai balss joprojām skanētu laipni. “Ja atrastu Karolīnu, varbūt izdotos to dabūt atpakaļ. Tikmēr, vai bibliotēku laukā nav paklīdušas kādas baumas? Nav atrasts kāds svarīgs rokraksts?”
“Ne miņas, lai gan es esmu apzvanījusi visus rokrakstu speciālistus. Ja Balstrods mēģina noteikt tā autentiskumu, viņš to dara ļoti klusi.”
“Vai tas nav savādi? Es domāju, ka viņš sasauks preses konferences.”
“Jā, bet viņš ir cilvēks, kas pamatīgi apdedzinājies. Viņš negribēs publiskot savu atradumu, kamēr nebūs pilnīgi par to pārliecināts. Tomēr pasaulē ir tikai daži cilvēki, kuru vārds par šo manuskriptu varētu būt noteicošs. Es esmu runājusi ar viņiem visiem. Dzirdot Balstroda vārdu, viņi smejas, un pēdējā laikā neviens no viņiem par Balstrodu nav neko dzirdējis.”
“Jā, varbūt viņš ir noslēdzies savā slepenajā pilī un vienkārši līksmo. Klausies, vai tu nevarētu pārsūtīt tos dokumentus man pa e-pastu? Es gribu pastrādāt pie šifra.”
“Jā, tūlīt pārsūtīšu. Un es tev aizsūtīšu arī sava drauga Klima telefona numuru. Domāju, ka tev būs vajadzīga palīdzība. Esmu mazliet papētījusi un neizskatās, ka šis šifrs ir vienkāršs.”
Saņēmis e-pastu, Kroseti izdrukāja Breisgērdla vēstules transkriptu, nevis nekavējoties izlasīja to uz ekrāna. Tad viņš pārlasīja vēstuli vairākas reizes, sevišķi pēdējo daļu par spiegošanas misiju, un mēģināja sevi pārāk nezākāt, ka atdevis oriģinālu. Viņš gandrīz izjuta simpātijas pret nelieti Balstrodu — atklājums bija tik milzīgs, ka Kroseti labi varēja novērtēt, kas notika profesora smadzenēs, to ieraugot. Viņš neļāva sev domāt par otru, lielāko trofeju, kā acīmredzot nekavējoties bija darījis Balstrods, nedz domāja arī par Karolīnu un to, kā viņa bija ar šo lietu saistīta. Pārsvarā Kroseti bija vienaldzīgs pret jaunu informāciju, bet viņš spēja ārkārtīgi koncentrēt uzmanību, ja viņu kaut kas ieinteresēja, piemēram, filmu vēsture, temats, kurā viņa zināšanas bija enciklopēdiskas. Tagad viņš šo koncentrēšanos vērsa uz Breisgērdla
šifru un augsto kriptogrāfijas grāmatu kaudzi, ko māte tovakar bija atnesusi mājās no dažādām bibliotēkām.
Nākamās sešas dienas Kroseti nedarīja neko citu, kā vien strādāja, pētīja kriptogrāfiju un ņēmās ap šifru. Svētdien viņš atkal aizgāja uz baznīcu un atklāja, ka neierasti dedzīgi lūdzas par atrisinājumu. Atgriezies mājās, viņš, atkal gatavs ķerties pie darba, devās uz savu istabu, kad māte viņu apturēja. “Atpūties, Alij, ir svētdiena.”
“Nē, es iedomājos vēl kaut ko, gribu to izmēģināt.”
“Dārgumiņ, tu esi paguris. Tavā galvā ir juceklis, un nebūs nekāda labuma, ja tu riņķosi kā vāvere ritenī. Apsēdies, es pagatavošu sviestmaizes, tu dabūsi alu un pastāstīsi man, ko jau esi izdarījis. Tici man, tas palīdzēs.”