Tā nu viņš piespieda sevi apsēsties un ēst grauzdētas siermaizes ar speķi un dzert Bud, un atklāja, ka mātei bijusi taisnība, viņš patiesi sāka mazliet justies kā cilvēks. Kad maltīte bija notiesāta, Mērija Pega apvaicājās: “Nu, cik tālu līdz šim esi ticis? Vai ir kādi rezultāti?”
“Negatīvā nozīmē. Vai tu daudz zini par šifriem?”
“Svētdienas laikraksta spēļu lapas līmenī.”
“Jā, labi, sākumam pietiks. Nu, pats parastākais slepenraksta veids septiņpadsmitajā gadsimtā bija tas, ko viņi sauca par nomenklatoru, kas ir sava veida iešifrēts kods. Tev ir īsa kodētu vārdu vārdnīca, kur “kaste” aizstāj vārdu “armija”, “saspraudes” — “kuģus” utt., un šie vārdi un vēstījuma saist-vārdi tiek šifrēti, izmantojot vienkāršu aizstāšanu ar varbūt nedaudziem sarežģījumiem pēc izvēles. Šeit mums nav nomenklatura. Patiesībā es domāju, ka tas ir šifrs, par kuru Breisgērdls raksta savā vēstulē, tas, ko viņš izgudrojis lordam Danbērtonam. Tā nav arī vienkārša aizstāšana. Es domāju, ka tas ir īsts polialfabētisks šifrs.”
“Ko tas nozīmē?”
“Tas ir mazliet sarežģītāk. Ļauj man tev parādīt dažas lietas.” Viņš aizgāja un atgriezās ar nekārtīgu papīru kaudzīti. “Labi, vienkāršākais šifrs aizstāj vienu burtu ar otru, parasti pārbīdot alfabētu par noteiktu skaitu vietu tā, ka A kļūst par D, un C kļūst par G un tā tālāk. To sauc par Cēzara šifru, jo to it kā esot izgudrojis Jūlijs Cēzars, bet skaidrs, ka to var atšifrēt dažās minūtēs, ja pārzina parasto burtu secību valodā, kurā tas rakstīts.” “PHUĶĻČ TĢĪČ.”
“Tu saprati. Nu, acīmredzot spiegi to zināja, tāpēc viņi izveidoja šifrēšanas
metodes, lai apslēptu burtu secību, izmantojot citu alfabētu katram burtu aizvietojumam šifrētajā tekstā.”
“Tu domā, burtiski citu alfabētu, piemēram, grieķu?”
“Nē, nē, es to domāju, kā šeit.” Viņš izvilka no žūkšņa kādu papīru un nogludināja to uz galda. “Septiņpadsmitajā gadsimtā arhitekts Alberti izgudroja aizstāšanas šifru, kas izmantoja saliktos alfabētus, izkārtotus uz misiņa diskiem, un mazliet vēlāk Francijā matemātiķis, vārdā Blēzs Viženērs, izgudroja tā dēvēto polialfabētisko aizstāšanas šifru, izmantojot divdesmit sešus Cēzara pārbīdītos alfabētus, un es nospriedu, ka tas vai kaut kas līdzīgs varēja būt zināms Breisgērdlam, ja viņš tajā laikā apguva šifrēšanas mākslu. Šeit ir tas, ko dēvē par tabula recta jeb par Viženēra tabulu. Tie ir divdesmit seši alfabēti, cils uz cita, sākot ar parasto A līdz Z alfabētu, un tad katrs nākamais sākas ar vienu burtu pa labi, no В līdz Z plus A, tad no C līdz Z plus A un В un tā tālāk, un parastie alfabēti gar kreiso malu un augšmalu kalpo par rādītājiem.”
“Un kā to lieto, lai slēptu secību?”
“Izmanto atslēgu. Tu izvēlies noteiktu vārdu un uzraksti to tabulas augšpusē, pielīdzinot katru atslēgas burtu katram stabiņam un atkārtojot to, kamēr nonāc līdz alfabēta beigām. Piemēram, izvēlēsimies par atslēgu “MērijPega”. Tajā ir deviņi burti, kas neatkārtojas, tātad laba izvēle.” Viņš vairākas reizes uzrakstīja vārdu ar zīmuli un sacīja: “Tagad mums ir nepieciešams teksts, ko šifrēt.”
“Bēdz, viss ir atklāts,” ierosināja Mērija Pega.
“ 1as vienmēr noder. 1 ātad mēs rakstām tekstu virs atslēgas, piemēram, tā...”
BĒDZVISSIRATKLĀTS
MĒRIJPEGAMĒRIJPEGA
“Un tad, lai šifrētu, mēs ņemam teksta pirmo burtu, kas ir B, un pirmo atslēgas burtu, un tad mēs skatāmies tabulā, uz leju no stabiņa В līdz M rindai, un mēs rakstām burtu, ko atrodam krustpunktā, kas nejauši ir N. Nākamā kombinācija ir Ē no vārda bēdz un Ē no vārda “MērijPega”, tāpēc mums iznāk 1, un nākamais ir D un R, kas dod U. Un tagad mēs redzam, kā tas funkcionē: Z burts saduras ar burtu 1 un rodas Ģ. Bet reizēm, ja šifrējamā tekstā divi burti, kā šajā gadījumā, kad atkārtojas S, tad šifrētajā tekstā to ekvivalenti ir dažādi, tāpēc secības analīze bieži neizdodas. Ļauj man šifrēt mūsu tekstu, lai tu redzi, cik tas ir ātri...”
Kroseti ar šīs metodes palīdzību tiešām veikli nošifrēja tekstu, iegūstot:
BĒDZVISSIR ATKLĀTS NĪUĢHĀZĀĪĢĒĻŠVPAĀ
“Un ievēro, kā dubultais SS vārdā “viss” ari ir nomaskēts,” viņš sacīja. “Tagad ir iegūts kaut kas, ko nevar atšifrēt ar vienkāršu secības analīzi, un trīssimt gadu neviens nevarēja atkodēt šādu šifru, nezinot atslēgas vārdu. Galvenokārt tādēļ arī spiegus spīdzināja.”
“Kā tev izdevās to atšifrēt?”
“Noskaidrojot atslēgas vārda garumu, un to izdara, analizējot atkārtojumus šifrētajā tekstā. To sauc par Kasiska-Kerkhofa metodi. Pietiekami garā vēstījumā vai vēstījumu kopā BĒ atkal sakārtojas pret MĒ un atkal dod NĪ, un vēl ir citi divu vai trīs burtu šabloni, un tad izrēķina attālumu starp atkārtojumiem un izspriež jebkurus kopīgos skaitliskos faktorus. Mūsu piemērā ar deviņu burtu atslēgu pie deviņiem, astoņpadsmit un divdesmit septiņiem atkārtojumus var iegūt ievērojami biežāk nekā, ja tas būtu nejauši. Protams, šodien izmanto statistikas aprēķinus un datoru. Tad, ja zināms, ka mūsu atslēgai ir deviņi burti, tas ir pavisam viegli, jo tas, ko iegūst, ir deviņi vienkārši aizstāšanas alfabēti, kas atvasināti no Viženēra tabulas, un tos var uzzināt ar vienkāršu secības analīzi, lai atkodētu šifra tekstu vai rekonstruētu atslēgas vārdu. Internetā var lejupielādēt speciālas atšifrēšanas programmas, kas to var izdarīt dažās sekundēs.”
“Tad kāpēc tu to neesi atšifrējis?”
Viņš pārvilka ar plaukstu matiem un novaidējās: “Ja es zinātu atslēgas vārdu, tad zinātu, kā to atšifrēt. Šis nav vienkāršs Viženērs.”
“Varbūt arī, ka ir, bet ar ļoti garu atslēgu. Pēc tā, ko tu teici, jo grūtāk būtu noteikt grupas, kas atkārtojas.”
“Taisnība. Problēma ar garām atslēgām ir tā, ka tās viegli aizmirst un grūti nodot citam, ja vēlies atslēgu mainīt. Piemēram, ja šie cilvēki gribētu atslēgu mainīt katru mēnesi, lai būtu droši, ka neviens spiegs to nav atklājis, viņi gribēs kaut ko tādu, ko aģentam varētu pačukstēt tumsā vai arī pilnīgi nevainīgu ziņu. Mūsdienās dara tā, ka aģents saņem tā dēvēto vienreizējo paliktni, kas ir iepriekš izdrukātu segmentu kopa no bezgalīgi garas, pilnīgi nejaušas atslēgas. Aģents šifrē vienu ziņu un tad lapu sadedzina. To nekādi nevar noteikt pat ar ļoti modernu datoru. Bet 1610. gadā tāda veida metode vēl pat nebija izgudrota.”
“Kas vēl?”
“Tas varētu būt režģis, un šajā gadījumā mēs esam piemuļķoti.” Redzot mātes neizpratnes pilno skatienu, Kroseti piebilda: “Kartāna režģis burtiski
ir stingrs papīra gabals ar caurumiem, kuros atklājas ziņa, kad režģi uzliek uz lappuses. Tas pat nav šifrs. Piemēram, pieņem, ka manis uzrakstītais šifrētais teksts ir nejaušs savirknējums, bet uzliekot režģi, var iegūt SALA vai LAPA, vai SPALS...”
“Bet, ja viņi lietotu režģi, šifrētais teksts izskatītos kā parasta vēstule: “Mīļo māmiņ, lieliski pavadu laiku Londonā, nopirku jaunu kamzoli, nomedīju dažus lāčus, vēlos, kaut tu būtu pie manis, mīlu, Diks.” Un režģis atklātu tekstu “bēdz, viss ir atklāts”. Tātad svarīgākais būtu, lai apslēptā ziņa izskatās nevainīga, vai ne?”
Kroseti uzsita pa pieri žestā, kas nozīmēja: kāds es esmu idiots. “Protams. Acīmredzot es jūku prātā. Jebkurā gadījumā esmu nonācis strupceļā — man nav ne jausmas, kurp meklēt tālāk.”