Kroseti iztukšoja savu degvīnu un apslāpēja parastos drebuļus. Viņš piecēlās un sacīja: “I^ibi, šķiet, ka tu visu esi noorganizējusi, mammu. Droši vien es vienkārši iešu gulēt.”
No rīta Kroseti pamodās nevis no modinātāja zvana, bet mundra klauvējiena pie durvīm un no tā, ka māte enerģiski sapurināja viņa plecu. Viņš samirkšķināja acis. “Kas notiek?”
“Tev jāizlasa šis.” Viņa pavicināja uz Kroseti pusi New York Times un atvēra lappuses, kas bija veltītas vietējai noziedzībai, korupcijai un slavenībām.
KOLUMBIIAS FAKULTĀTES VIESNĪCĀ ATRASTS NOSLEPKAVOTS ANGĻU PROFESORS
Virsraksts viņam lika pilnībā pamosties. Kroseti izberzēja miegu no acīm un izlasīja rakstu, pēc tam pārlasīja to vēlreiz. Raksts bija īss, policijas informācija kā parasti — skopa, bet reportieris bija izmantojis vārdu “spīdzināšana”, un ar to pietika, lai Kroseti vēderā sāktu kņudēt.
“Zvani Patijai,” viņš sacīja.
“Jau piezvanīju,” atteica Mērija Pega, “bet bija ieslēgts automātiskais atbildētājs. Viņa atzvanīs. Ko tu domā?”
“Tas neizskatās neko labi. Viņš pazūd tūlīt pēc tam, kad es viņam pārdodu manuskriptu, iespējams, pāris mēnešus atrodas Anglijā, varbūt ar Karolīnu, varbūt ne, un tad atgriežas šeit un kāds viņu nospīdzina līdz nāvei. Varbūt lugas rokraksts tiešām pastāv, un viņam izdevās noskaidrot, kur tas atrodas, tad kāds uzzināja, ka viņš zina, un spīdzināja, lai Balstrods to pateiktu viņam.” “Albert, tas ir kino. īstajā dzīvē ar angļu profesoriem tā nenotiek.”
“Tad kāpēc viņu spīdzināja un nogalināja? Ne jau bankomāta paroles dēļ.” “Varbūt kārtējā piesmietā puikas māte viņam atriebās. No tā, ko zinām par Balstroda raksturu, viņš varēja būt iejaukts jebkādā netīra darījumā.” “Mammu, tici man, kino vai nē, tieši tas notika. Man jāceļas.”
Tas bija signāls mātei iziet, un viņa aizgāja. Dušā Kroseti atklāja, ka viņa domas atgriežas pie Rollijas, viņa filmas sižeta un iespējas, ka viņa varētu būt patiesā ļaundare, Mērijas Astoras tēlotā Brigida O’Šonesija “Maltas vanagā”. Viņa mātei nebija taisnība. Ne tikai dzīve bija kā kino, kino bija tas, kāpēc dzīve bija tāda, kāda ta bija. Kino mācīja cilvēkiem, kā izturēties, ka būt vīrietim, kā būt sievietei, kas ir smieklīgs un kas ir briesmīgs. Cilvēkiem, kas to radīja, nebija par to ne jausmas, viņi tikai mēģināja nopelnīt naudu, tā tas bija.
Un te viņi bija “Vanagā”, viņa nākamajā mīļākajā filmā pēc “Ķīniešu kvartāla”, kas būtībā bija tās pašas filmas radīšana no jauna, tikai šoreiz tā bija pielāgota septiņdesmitajiem gadiem; un kāpēc viņam patika filmas par sliktajām meitenēm? Dabiski, “Bonija un Klaids” un “Nikita”, un dučiem citu. Kroseti prātoja, diez kādu lomu tēlo viņš, mirušo Mailsu Ārčeru vai mirušo jūras kapteini notikumos pirms filmas galvenā sižeta, vai Scmu Speidu. Tu nogalināji Mailsu un par to tu iesi pār bortu. Un es ceru, ka viņi tevi nepakārs aiz tava daiļā kakla. ]ā, eņģeli, es domāju pārmest tevi pār bortu. Viņš zināja gandrīz visu scenāriju no galvas un tagad ar šiem vārdiem un Bogarta šņācošo šļupstu uzrunāja dušas uzgali un prātoja, vai viņš spētu pārmest Karolīnu Rolliju pār bortu, ja viņa patiešām palīdzējusi nogalināt Balstrodu. Vai varbūt viņš būs viņas glābiņš? Tikai iedomājoties to, Kroseti sirds sāka strauji auļot. Viņš nogrieza mazliet zemāku ūdens temperatūru un ļāva tam tecēt uz sakarsušās sejas.
PIRMĀ ŠIFRĒTĀ VĒSTULE
Mans kungs, tagad ir pagājušas divas nedēļas un dažas dienas, kopš es pametu Jūsu māju, un mani panākumi, kā Šeit pastāstīšu, ir bijuši mainīgi. Piektdien es kopā ar misteru Velsu pametu savas naktsmājas pie Vaina BiŠopsgeitā. Velss visu šo laiku ir turējies kopā ar mani, un tas ir bijis sāpīgs pārbaudījums, jo viņš ir ģeķīgs tips un biež.i vien ar saviem mājieniem un plātīšanos bārā apdraudēja mūsu pasākuma drošību. Man bieži vajadzēja nogādāt viņu mūsu kambarī ar sišanu un draudiem, bet, kad viņš ir skaidrā, tad ir zaķapastala un ar piespiešanu dara, kā viņam likts. Kamēr nav apdzēries, viņš man ir samācījis visādus katoļu trikus un sakāmos, kā viņi dara savās misēs un māņticīgajās izrādēs, tāpēc vajadzības gadījumā es varu būt kā viens no viņiem.
No iemītniekiem šeit lielākā daļa ir vēršu dzinēji un daži aktieri, no pēdējiem daļa ir pa pusei katoļi un pārējie vienkārši sasodīti ateisti, starp viņiem reti gadās kristīgs cilvēks. Tā mēs soļojam lejup pa Bišopsgeitu, un viņš ir bāls un nosvīdis no spirtotā un grib apstāties te un tur, lai iedzertu vēl, bet es viņam neļauju, sakot, neaizmirsti par mūsu darīšanām, mister Vels, un redzu, ka viņa sejā skaidri atspoguļojas bailes. Tā mēs ierodamies “Gulbī” uz Līdenholas ielas, kur, kā viņš saka, bieži apgrozās V. Š. Misters Velss saka, ka V. Š. paradums, kad viņš netiek mielots kādā lielā namā, esot īrēt istabas dažādās vietās. Agrāk viņš mitinājās netālu no Silverstrītas, bet vairs ne, un iepriekš viņš bieži apmeklēja Globu un Melno brāļu teātri, bet tagad, kad kļuvis bagāts, viņš izvairās no šiem zaņķiem, savedējs tāds. “Gulbī” ir lēta kompānija, draņķīgi aktieri, kāršu spēlmaņi un citi klaidoņi, un Velsam, kas prasa krodziniekam, tiek sacīts, ka misters V. S. ir augšstāvā savā īrētajā kambarī; viņa paradums, šķiet, no rītiem ir gulēt tur ar saviem papīriem. Tā Velss tik tiešām uzsūta augšā meiču, lai pasaka, ka viņu apciemot ieradies radinieks, kas esmu es. Drīz viņš ienāk istabā, vīrietis ar šķidru bārdu, vidēja auguma, kailu pakausi, mazliet patukls, ģērbies labā kamzolī bāli dzeltenpelēkā
krāsā, un viņš izskatās pēc tirgoņa. Misters Velss mūs iepazīstina, Vil Šekspur, šis ir jūsu brālēns no Vorikas Diks Breisgērdls.
Tad viņš saka, ka droši vien mēs pa manas mātes līniju esam brālēni, jo Vorikšīrā tāds vārds nav dzirdēts, un es saku, jā, mana māte bija dzimusi Ardēna. To dzirdot, viņš smaida un papliķē man pa muguru, un ved inani pie galda, un uzsauc manam priekam, un krogus puika atnes mums alu, bet misters Velss pieprasa vīnu, lai gan viņam neviens nav vaicājis, un piesauc dažus blēžus, ko pazīst, un slampas un cienā viņus no sava trūcīgā vīna. Tagad V. $. uzrunā mani tieši, bet es nespēju izšķirt pat vārdu no trijiem, ko viņš saka, tik savāds ir viņa akcents, to redzot, viņš apklust un saka, ka es neesmu uzaudzis Vorikā, un es atbildu, nē, esmu dzimis Londonā un jaunību pavadījis Tičfildā, un viņš saka, ka esot bieži bijis Tičfīldā, apciemojot savu Sauthemptonas kungu, un to viņš saka skaidrā Hempšīras balsī, kas varētu piederēt manam tēvocim Metjū, tā mani ļoti pārsteidzot. Bet vēlāk es padomāju, ka viņš ir bijis aktieris, tā ir viņa māksla mērkaķo-lies pakaļ jebkura cilvēka balsij.
Pēc tam mēs runājām par mūsu ģimenēm, un es atklāju, ka viņa māte savā laikā cēlusies no sera Valtera Ardēna no Parkholas, tāpat kā manējā, bet viņš nācis no Tomasa, šī džentlmeņa vecākā dēla, nevis Ričarda kā es, un tas viņu ļoti apmierina, un es pastāstu, kā mans vecvectēvs tika pakārts par to, ka bija katolis, bet viņi teica, ka par nodevību, un viņš drūmi paskatās uz mani, sakot, jā, manam tēvocim vecās karalienes laikā izgāja tāpat. Tā nu mēs runājamies tālāk, viņš prasa, lai stāstu savu dzīvesstāstu, un es viņam pastāstu visai daudz patiesības par savu dzīvi zēna gados un kad biju māceklis dzelzslietuvē, un par lieliskajiem lielgabaliem un holandiešu kariem; es nekad neesmu sastapis cilvēku, kas tik uzmanīgi klausītos otrā, jo pārsvarā cilvēki mīl stāstīt par sevi un krāso sevi skaistākās krāsās nekā dzīvē, bet viņš ne. Tāpēc es runāju patiesību, jo misters Pigots teica, ja stāstīsi lielus melus, nodrošini tos ar tūkstoš patiesiem stāstiem, tā, lai tie paiet nemanīti viņu vidū. Ap šo laiku misters Velss ir izdzēris jau kādu pinti vislabākā vīna un ir pagalam piedzēries, un sāk sunīt V. Š., sakot, ka viņam nav bijis darba šīs daudzās nedēļas, jo mazāk talantīgi aktieri esot izmantoti viņa vietā, un V. S. saka, nē, vai misters Bērbedžs daudzas reizes nav tevi brīdinājis? Ja tu ierodies teātrī tik pilns ar vīnu kā mārks, tā ka klūpi un jauc tekstu, tu pazaudēsi savu vietu, un to tu esi izdarījis, un tu patiešām esi pazaudējis vietu, kā bija solīts, un es neko nevaru tavā labā darīt, bet te tev ir puseņģelis*, jo tu reiz biji * Maza zelta monēta, agrāk bija apgrozībā Anglijā.