V. Š„ ienākot viņu vidū, vaicā, kas satrauc džentlmeņus, kas par lietu? Un stāsts ir par naudu, ko izmaksā katru vakaru. Aktieru akcionāriem jādabū tāda daļa, namsaimnieku akcionāriem vēl tāda un dažādi honorāri no vakara ieņēmumiem, dažādi aprēķināti. Misteram Pasijam ir grāmata, kurā visas naudas ir ierakstītas, tomēr es ieskatījies redzu, ka tas ir slikti izdarīts, pa vecai modei, it kā viņš būtu kāds sīks zivju tirgonis un nevis liela uzņēmuma kā šis teātris rakstvedis, jo grēcīgums nes lielu peļņu. V. Š. saka, labo mister Pasij, savāc savu tāfeli un ej, un mēs paši redzēsim, kā aprēķini tiek izdarīti mūsu acu priekšā, vai mēs visi neesam godīgi cilvēki, kas var sadalīt skaitļus pēc labākās sirdsapziņas, un visiem par šo joku bija jāpasmaida, un misters Pasijs devās projām. Tagad es
vaicāju, kāda ir katra daļa un kā tā tiek aprēķināta, un es izpētu aprēķinu grāmatu, kas stāv atvērta vaļā, un rūpīgi aplūkoju ķeburus, ko savelk, kad izmanto skaitāmos kauliņus un tāfeli, lai paturētu prātā savus aprēķinus, un redzu, kur viņi» ir kļūdījies. Misters Pasijs neatgriežas, misters Bērbedžs sauc, lai Speids viņu atved, un, kamēr viņš ir projām, es paņemu savu zīmuli un sarēķinu vajadzīgās summas, un sadalu tās daļās. Tā atgriežas Speids ar misteru Pasiju viņa uzraudzībā, un viņš nes savu tāfeli, un skaitāmie kauliņi krīt laukā viņam no piedurknēm; viņš bijis iedzert un tagad ir pārāk apreibis, lai kaut ko saprastu no saviem papīriem, no kuriem tāpat neviens neko nesaprastu, pat skaidra būdams. Es tad ierunājos par lietu un parādu viņiem aprēķinus pēc savas metodes. Kas viņiem ir brīnums, un es redzu, ka V. $. man uzsmaida: jo viņš ciena gudrību jebkurā lietā. Tālāk es saku, džentlmeņi, ir velti strīdēties par to, kurš kādu summu saņem, jo ar šiem aprēķiniem nav nekādu iespēju pateikt, kādi ir jūsu ienākumi. Tālāk, lai gan es nesaku neko par šo džentlmeni, kuru es jebkurā gadījumā nepazīstu, tomēr tā, kā lietas izskatās pašreiz, jebkurš jūs var aplaupīt, ja vien vēlas, un jūs par to nezināsiet. Ir tā, it kā jūs būtu staigājuši ar klapēm uz acīm pa Šorediču pusnaktī ar pilniem makiem rokās un cerētu, ka tos kāds nepaķers. Vēl mazliet runu un tika nolemts, ka jānolīgst mani, lai es pārrēķinu grāmatvedības lietas itāļu stilā ar dubultierakstiem un esmu atbildīgs par ienākumu sadalīšanu atbilstoši daļām; šeit V. Š. sacīja, ka viņš galvojot par mani, jo es esot viņa brālēns.
Pēc tam V. $., kā jau iepriekš teicu, ļoti jautri aizved mani ar saviem draugiem vakariņās uz “Nāriņu” un vēlāk gulēt kambaros netālā mājā, ko viņš īrē blakus Melnajiem brāļiem, un, kamēr esmu kopā ar viņiem, es skaļi iesmējos, un viņš vaicā, kāpēc, un es saku, tu domāji pirdienu bakalaurs, jo viņš toreiz palaida vēju. Viņš pasmaidīja un sacīja, ar tavu apķērību mēs padarīsim tevi par asprāti, Dik, kādu dienu tu aptversi joku acumirklī, nevis dažas dienas vēlāk. Pēc tam es liekos gultā un domāju, ka esmu labi pastrādājis, jo atrodos pašā šo nelietīgo ļaundaru midzenī, un domāju, ka tas ļoti labi pavirzīs uz priekšu mūsu pasākumu. Ar visu cieņu un manu necilo uzdevumu Jums, Jūsu Augstība, un lai Dievs Jūs sargā un svētī mūsu ieceri, no Londonas, šo piektdienu, 1610. gada 10. janvārī, Ričards Breisgērdls.
11
Kāds, domāju Pols Gudmcns, reiz teicis, ka muļķība ir indivīda aizsardzības paņēmiens, un tai ir mazs sakars ar prātu, viens iemesls, kāpēc tā saucamie labākie un spožākie noveda mūs līdz Vjetnamai un kāpēc cilvēki, kas ir pieliekami gudri, lai uzkrātu lielas bagātības, turpina darīt lietas, kuru dēļ viņi dabū lielus termiņus cietumā. Mit der Dummheit kāmpfen Gotter selbst ver-gebens, kā, citējot Šilleru, esot teikusi mana vecāmāte no mātes puses: pret muļķību paši dievi velti cīnās. Jebkurā gadījumā bija muļķīgi stāstīt manam dēlam un pēc tam sievai par gangsteriem — nē, pagaidiet, muļķības kalngals bija nekavējoties neatdot Breisgērdla manuskriptu, pēc kā nevienam gangsterim vairs nebūtu nekādas intereses ne par mani, ne par manu ģimeni.
Kā jau teicu, Amēlija parasti izskatās pēc svētās, bet, tāpat kā mūsu Kungs, sastopoties ar liekulību vai netaisnību, viņa ir spējīga uz tādām dusmām, kuru pietiktu, lai novīstu vīģes koks. Pēc tam, kad sieva bija izdabūjusi no manis visu stāstu — mazus atbaidošus izvilkumus, sajauktus ar veltīgiem meliem, — tās nāca pār manu galvu pilnā apjomā, ka pat viņas nevainojami brīvā angļu valoda, apvainojot manas prāta spējas, bija izsmelta, un viņai vajadzēja pāriet uz vācu mēli: saudumm, schwachsinnig, verblodet, ver-korkst, vertrottelt, voll abgedreht un dumm wie die Nacht finster seiti ir tikai daži piemēri no viņas izvēlētās leksikas. Vācu valoda ir bagāta ar šādiem lamu vārdiem, un tie bieži pildīja gaisu manās bērnības mājās. “Tik dumjš, cik nakts ir tumša” patiesībā bija viens no Mutti iemīļotajiem teicieniem. Visbeidzot atskanēja: du kotzt mich an, kas ir visai vulgārs teiciens un tiešā tulkojumā nozīmē: “Tu liec man pirst.” Ar to es biju laukā uz ielas. Brāzienu biju saņēmis tikpat kā klusēdams, apzinādamies gandrīz slimīgo gandarījumu par to, ka beidzot esmu licis “pārsprāgt” savas laulātās draudzenes svētajai pacietībai. Es piezvanīju Rašidam, viņš ieradās dažu minūšu laikā, izkāpa, lai
atvērtu man durvis (par ko Omāram biju teicis nepūlēties), un ievēroju, ka viņš lūkojas augšup. Ari es paskatījos uz augšu, un tajā brīdi no Amēlijas mājas augšējā stāva nāca lejup Paphiopedilum hanoiensis, gandrīz trāpot manai mašīnai un sašķaidot uz ielas jauno podu. Biju izraisījis viņā gan dusmas, gan agresivitāti — labs vakara darbiņš un vēl viena iemaksa maniem apartamentiem ellē.
Tā, kā vēlāk izrādījās, bija vakara labākā daļa. Pēc tam, kad Rašids bija izlaidis mani no mašīnas un es iebāzu atslēgu parādes durvīs, tās pašas plaši atdarījās, pirms man radās iespēja pagriezt atslēgu. Kāds bija iebāzis slēdzenē gabalu līmlentes. Man sirds sakāpa mutē, un es metos augšā pa kāpnēm. Durvis uz manu bēniņu dzīvokli stāvēja plaši vaļā. Iekšpusē, šaurā gaitenī, kas ved uz guļamistabām, es atradu Omāru. Viņš tupēja četrrāpus un it kā pētīja koši sarkanu ovālu uz nospodrinātās ozolkoka grīdas, jo no ievainojuma viņa skūtajā pakausī abpus sejai tecēja asinis. Es viņu pacēlu un, apsēdinājis atzveltnes krēslā, virtuvē sameklēju tīru trauku dvieli, bļodu ar ūdeni un maisu ar ledu. Kad brūce bija apmazgāta un asiņošana apturēta, noprasīju viņam, kas notika. Atceros, ka, tā sēžot un klausoties Omāra neskaidrajā murmināšanā — pirmām kārtām jau arābiski —, jutu nedabīgu mieru, ko atceros vēl no dienām, kad armijā biju mediķis un kad ievainotie lielā skaita tika izkrauti no kara helikopteriem pēc apšaudes: pirmajā mirklī gribējās kliegt un skriet projām, bet to nomainīja nedabīgais miers, kas ļāva strādāt pie sakropļotajiem puišiem. Tagad es gribēju izmisumā pārmeklēt dzīvokli, lai noskaidrotu, kas noticis ar Mirandu, bet piespiedu sevi sēdēt, vaicāt un klausīties. Necik daudz jau nebija, ko stāstīt. Viņš bija dzirdējis sievietes kliedzienu un smagu būkšķi, un izskrējis no dzīvojamās istabas, kur kabeļtelevīzijā skatījies ziņas. Tas ir viss, ko Omārs atcerējās. Viņš nevienu nebija redzējis. Miranda, protams, bija pazudusi, tāpat kā Breisgērdla manuskripta oriģināls.