Sameklēju makā izmeklētāja Mūrēja vizītkarti, piezvanīju viņam un atstāju steidzamu ziņu, pēc tam piezvanīju uz 911. Pēc tam mums bija savdabīga haotiska saskarsme ar daudziem svešiniekiem, tāda, ko parasti nerāda televīzijas drāmās par noziegumiem un avārijām, bet kas reālajā dzīvē izstiepjas daudzās bezcerīgās stundās. Ātrās palīdzības ārsti aiznesa Omāru, lai gan viņš uzstāja, ka lejā pa kāpnēm kāps pats, un es izklaidēju policiju, vispirms pāris uniformās ģērbtus virsniekus un tad pāris izmeklētājus, Simonu
un Harisu. Viņi nopētīja mana dzīvokļa parādes durvis un paziņoja, ka slēdzenei redzamas ielaušanās pazīmes, kas visu lielu padara nopietnāku, liecinot, ka tā nav tikai ģimenes lieta, kā, manuprāt, viņi bija iedomājušies, kad ieradās — asiņojošs vīrietis, pazudusi sieviete, bagāti cilvēki, neveselīgi sakari... Tomēr viņi nespēja atturēties no aizkaitinājuma balsīs. Hs iztēlojos, ka izmeklētāji pūlas izdomāt kādu atjautīgu piezīmi, līdzīgu tām, kādas scenāriju autori mēdza ielikt Džerija Orbaha mutē vecajā "Likumā un kārtībā”. Viņi gribēja zināt, kas ir Omārs un no kurienes viņš nācis, un kādas bijušas viņa attiecības ar pazudušo sievieti, un tad vēl vajadzēja paskaidrot, kāpēc Omāram bija pistole un manas domas par draudiem Kellogas jaunkundzei, un kas bija noticis uz ielas ar it kā krievu bandītiem. Kellogas jaunkundze bija apmetusies šeit pie jums? Kāpēc viņa nedzīvoja viesnīcā? Vai viņa bija jūsu mīļākā, mister Miškin?
Nē, nebija, nē, es nezināju, kāpēc kāds būtu gribējis viņu aizvest, viņi gribēja vienīgi manuskriptu. Kāpēc viņi gribēja manuskriptu, mister Miškin? Vai tas bija ļoti vērtīgs? Ne manuskripts kā tāds, bet daži domāja, ka tajā ir norādes uz kaut ko ļoti vērtīgu. Ak, kā apslēpto dārgumu karte? Tad sākās neticīga galvas grozīšana un smīnēšana. Šajā brīdī es teicu apmēram tā: “Jūs varat smīnēt, cik uziet, bet, lai noskaidrotu šā priekšmeta atrašanās vietu, vīrietis ir nomocīts līdz nāvei un ir nolaupīta sieviete, bet jūs joprojām pret to izturaties ka pret joku.” Un tad sākās diskusija par profesoru Balstrodu.
Atklāti runājot, notikušais bija kaut kas tāds, ar ko pilsētas policijas izmeklētāji reti sastapās. Viņi gribēja, lai tā būtu ģimenes lieta ar bagātu īpatņu apmātības elementiem. Policija pārklāja virsmas ar melnu pirkstu nospiedumu pulveri, uzņēma daudzas fotogrāfijas, paņēma Omāra pistoli un asins paraugus, kas bija palikuši pēc manas aprūpes, un aizgāja, sakot, ka sazināšoties. Tiklīdz viņi bija projām, es arī izgāju uz garāžu pie Hudzonas, kur Rašids bija novietojis linkolnu, — un aizbraucu uz Sv. Vinsenta slimnīcu apraudzīt Omāru. Nemaz nebiju pārsteigts, ieraugot tur divus izmeklētājus, un nevarēju viņam piekļūt, kamēr viņi nebija beiguši izvilkt no viņa to pašu neko, ko viņš zināja. Smadzeņu satricinājuma dēļ slimnīca gribēja paturēt Omāru pa nakti novērošanā, un tā es viņu pametu, nomierinādams, ka sazināšos ar viņa ģimeni un ka viņam nav jāraizējas par izdevumiem.
Izdarīju šo nepatīkamo pienākumu no sava mobilā telefona, un tieši tobrīd, kad liku to nost, telefons iezvanījās atkal, un tā bija Miranda.
“Kur tu esi? Vai tev viss kārtībā?” dabiski (un muļķīgi) bija pirmais, kas man nāca pār lūpām, lai gan zināju, ka viņa nevar atbildēt uz pirmo jautājumu un ka atbilde uz otro ir drausmīgi nodeldēta.
“Man klājas labi.” Balsī, kas nebūt par to neliecināja.
“Kur tu esi?” Muļķīgi!
“Es nezinu. Man pār galvu uzvilka maisu. Klausies, Džeik, tu nedrīksti zvanīt policijai. Viņi sacīja, ka man tev jāpiezvana un tas jāpasaka.”
“Labi, nezvanīšu,” es meloju.
“Kā Omāram? Viņam iesita...”
“Omāram nekas nekait. Ko viņi grib? Viņiem ir sasodītā vēstule — kāpēc viņiem bija jāsagrābj tevi?”
“Viņi grib citas vēstules, tās, kas ir šifrētas.”
“Es nesaprotu — es tev iedevu visu, ko man nodeva tavs tēvocis. Es neko nezinu par kaut kādu šifru.”
“Tās esot bijušas kopā ar šo materiālu. Šeit ir kāda sieviete, Karolīna — domāju, ka viņa arī ir sagūstīta...”
“Krieviete?”
“Nē, amerikāniete. Viņa saka, ka komplektā bija šifrētas vēstules, bet kāds viņiem tās nepiegādāja, kā bija norunāts.”
“Kas nepiegādāja?”
“Tas nav svarīgi. Šie cilvēki apgalvo, ka dokumenti viņiem piederot, viņi saka, ka esot samaksājuši par tiem skaidrā naudā, daudz skaidras naudas, un ka viņš mēģinājis viņus piekrāpt. Džeik, viņi grasās...”
Patiesībā ir pārāk sāpīgi mēģināt rekonstruēt šo dialogu. Mes abi kliedzām klausulē (lai gan parasti, kad runāju pa mobilo telefonu, es cenšos nekad nepacelt balsi, kā dara tik daudzi mani līdzpilsoņi, tā ka reizēm šķiet, ielas ir pārņēmuši trakie, un es bieži brīnos, ko par to domā pa īstam trakie), un kāds viņu pārtrauca teikuma vidu. Sarunas smagākais punkts bija skaidrs — ja vien es neuzradīšos ar kaut kādām Breisgērdla pieminētām šifrētajām vēstulēm, viņi apiesies ar Mirandu tāpat, kā bija apgājušies ar viņas tēvoci, un vēl tas — ja nolaupītāji domās, ka ir iesaistīta policija, tad atbrīvosies no viņas acumirklī.
ŠĀVIENI TUMSA, trīs skaidri sadzirdami, dobji blīkšķi no ezera puses, un pavisam noteikti var dzirdēt motorlaivas troksni, kukainim līdzīgu dūkoņu,
kas skan, it kā nāktu no lielas tālienes. Mednieki? Vai tagad ir pīļu sezona? Nav ne jausmas. Gadījumā, ja nav, esmu pārlādējis un turu gatavībā savu pistoli, un atklāju, ka tas ir zināms mierinājums. Man pirms tam vajadzēja pateikt, ka Mikija vasaras māja atrodas Henrija ezera vistālākajā dienvidu galā. Pie dzīvojamās istabas sienas karājas ierāmēta ezera hidrogrāfiskā karte, un tajā var redzēt, ka te sākumā bija divi ezeri. Ap 1900. gadu plutokrātiskie atpūtnieki, kam piederēja zeme, aizdambēja izteku, ūdens līmenis pacēlās un radīja salu virkni, kas stiepās no ezera austrumu krasta, lieliskas vietas, kur spēlēt pirātus, kā man bija pastāstījis Mikijs, bet zemūdens akmeņu dēļ šeit nebija iespējams kuģot ne ar kāda lieluma laivu. Pie šīs mājas nonāk, vai nu braucot caur Ņūveimāru un tālāk ilgi un lēni kratoties pa trešās šķiras ceļu un vēl tālāk gabalu pa grants ceļu (tieši tā biju darījis es), vai arī pie Andervudas var nobraukt no autostrādes un pēc īsa brauciena pa labu ceļu nokļūt līdz Leikhenrijas pilsētiņai ezera galējā ziemeļu galā, tad iekāpt savā sarkankoka ātrumlaivā un pēc divpadsmit jūdžu izpriecas brauciena ierasties šeit daudz stilīgākā veidā, kas ir ceļš, kuru gandrīz vienmēr izvēlas Mikijs un viņa ģimene. Brauciens pa sauszemes ceļu īstenībā ļauj ietaupīt mazliet vairāk par stundu laika, taču nav tik ērts. Ja es būtu kāds stilīgs bandīts, tad iznomātu vai nopirktu motorlaivu, ierastos pa ceļu uz dienvidiem no pilsētas, novāktu upuri un pēc tam atpakaļceļā noslīcinātu līķi ezerā, pirms tam atbilstoši to noslogojot. Ezers gan šeit nav dziļāks par to, cik var izmērīt ar jebkuru loti, bet tomēr dziļākajās vietās sasniedz gandrīz sešdesmit pēdas, un tas ir pietiekami.
Ieskatoties savā dienasgrāmatā, es redzu, ka nākamās dienas rīta tikšanās ir izsvītrotas, un atceros, ka pēc gandrīz negulētas nakts toreiz piezvanīju un runāju ar Maldonado. Es lūdzu, lai viņa pārliek šīs tikšanās uz citu laiku, un pavaicāju viņai vienu svarīgu jautājumu, uz kuru atbilde bija jā. Maldonado absolūti visu nokopē divos eksemplāros, viņa ir kseroksa princese, un izrādījās, ka sekretāre patiesi ir nokopējusi arī Breisgērdla manuskriptu. Tad man piezvanīja Omārs, lūdzot, lai glābju viņu no slimnīcas, tāpēc aizbraucu viņam pakaļ. Mans šoferis ar prieku pārņēma automašīnas vadību, baltajā slimnīcas turbānā vairāk nekā parasti atgādinādams savus tuksneša senčus. Kā Omārs man lepni pavēstīja, viņam esot vēl viens ierocis. Es nevēlējos sīkāk iztaujāt.