“Es nezinu! Neviens nezina!” Tas bija gandrīz kliedziens, kas lika vēl dažiem apkārtējiem kolēģiem paskatīties uz šo pusi. Tagad es saprotu, kāpēc Mikijs varētu negribēt šeit pusdienot. “Tur jau tā sodība, Džeik! Viņai varētu būt taisnība. Vai arī kāds varētu uzrakstīt grāmatu, ar tikpat pamatīgu dažu lugu analīzi parādot, ka Šekspīrs bija gejs, labs protestantu pediņš. Vai mo-narhists. Vai kreisais. Vai sieviete. Vai Oksfordas grāfs. Tā ir galvenā, neatrisināmā problēma ar visiem Šekspīra pētītājiem, kas pievērsušies viņa darbu nozīmei vai biogrāfijai, un tagad uzrodas šis!” Tuk, tuk, tuk. “Ja tā ir īsta... es saku, ja vēstule ir īsta, tad tas būs lielākais notikums Šekspīra pētījumos kopš... es nezinu, kopš mūžības. Kopš šis lauks astoņpadsmitajā gadsimtā tika racionāli apzināts.”
“Un tas viss no vienas vēstules?”
“Ne no vēstules kā tādas. Tās ir tikai priekšnojautas, tikko jaušamas iezīmes par paradīzi. Bet, Džeik,” — viņš pieklusināja balsi un pieliecās tuvāk manai ausij, gandrīz kā parodijā par vīrieti, kas grib uzticēt noslēpumu,—“Džeik, ja šis vīrs izspiegoja Viljamu Šekspīru, ja viņš rakstīja par to ziņojumus, ja viņš Šekspīra dzīvi aprakstīja tāpat kā savu nožēlojamo dzīvi... ak Dievs, tas būtu kaut kas īsts. Nevis vienkārši prātojumi, kas balstās uz tēlu izmantošanu “Karaļa, jupis viņu rāvis, Līra” otrajā cēlienā, bet patiesa informācija. Ar ko viņš tikās, ko viņš sacīja, viņa ikdienas valoda, kam viņš ticēja, ko viņš ēda un dzēra, vai viņš bija dāsns ar dzeramnaudām, cik garš bija viņa krāniņš... Džeik, tu ne velna nesaproti.”
“Nu, man ir zināma nojausma, cik vērts būtu lugas manuskripts.” Viņš pavērsa acis pret debesīm un sāka demonstratīvi apvēdināt seju. “Ak, tas. Par to mēs pat nedomājam. Nē, es taisīšu biksēs pat, ja mēs varēsim dabūt tās šifrētās vēstules, ko viņš pieminējis. Nav brīnums, ka vecais Balstrods, nabaga ķēms, tā riskēja. Par mirušajiem sliktu nerunā, bet varētu domāt, ka pēc visa tā, ko esmu viņa labā darījis, viņš varēja ļaut man kaut mazliet ieskatīties, kad tas iekrita viņa rokās.”
“Droši vien, ka viņš juka prātā. Viņš neko neteica arī savai māsasmeitai.” “Jā. Nabaga sieviete. Tev nav ne jausmas, kur tās spiegu vēstules varētu atrasties?”
“Man nav, bet es gribētu zināt, un varbūt tu varētu man šeit palīdzēt — kāpēc krievu gangsteri tās interesē tik ļoti, lai izdarītu federālu noziegumu. Viņš, iespējams, nav Moderno valodu asociācijā.”
“Organizācijā, kas ir pilna ar gangsteriem un vēl ļaunāk,” smaidot sacīja Mikijs. “Bet es saprotu, ko tu domā.” Mikijs uz bridi apklusa, un sejā parādījās īpaša, sapņaina izteiksme, it kā viņš tikko būtu ieelpojis opiju, acis pievērtas, it kā domātu par teju aizsniedzamu paradīzi. Taču ar gandrīz dzirdamu klikšķi viņš atgriezās un sacīja.
“Ja vien...”
Es zināju, ko viņš domā. “Jā, ja vien Balstrods savā ceļojumā uz Angliju neatklāja kaut ko, kas apstiprināja... Darba esamību. Teiksim, Darbs tiešām eksistē, un šie tipi vai kāds, kas nolīdzis šos tipus, par to zina un grib to dabūt. Bet izrādās, ka šifrētās vēstules ir daļa no ceļa, kas pie tā noved. Vai mēs vispār zinām, ka tās bija pie Balstrodam pārdotā oriģināla?”
“Tu vaicā man?”
“Nu jā. Tu par visu šo lietu zini vairāk nekā jebkurš cits, izņemot Bal-strodu un, iespējams, Mirandu, no kuriem abi pašlaik nav pieejami. Acīmredzot kāds ir piedāvājis Balstrodam manuskriptu. Ja nu piedāvājumā bija ari citas vēstules, bet viņš atteicās tās pirkt?”
“Neiespējami! Viņš par tādu iespēju būtu pārdevis abas savas vecmāmiņas.” “Jā, bet, ja neņemam vērā vecmāmiņas, cik viņam būtu bijis jāpiedāvā, teiksim, tikai par Breisgērdla oriģinālu?”
“Nezinu... varbūt piecdesmit tūkstošus, ja pārdevējs gribēja tūlīt skaidru naudu. Izsolē būtu nonākuši Dievs vien zina līdz kādai summai. Varbūt divreiz, trīsreiz tik daudz...”
“Un vai Balstrodam bija tik daudz skaidras naudas?”
“Pie velna, nē. Advokāti viņu bija aptīrījuši par viltoto “Hamletu”. Kad viņš ieradās šeit, man bija jāizmaksā viņam avanss no algas. Pagaidi mazliet!...” “Jā, pareizi. Ja viņam nebija nopietnas naudas, kā viņš tika pie manuskripta? Divas iespējas, vai nu viņš īpašniekam, kurš nezināja, kas tas tāds ir, samaksāja daudz zemāku cenu, un šajā gadījumā, ja pārdevējam bija iestāstīts, ka Breisgērdls nemaz nav tik daudz vērts, un, ja viņam bija šifri, viņš tos Balstrodam nemaz nepiedāvāja. Vai arī Balstrods redz visus dokumentus, un pārdevējs zina īsto vērtību un grib par to lielu naudu. Tad kāpēc Balstrods neiet pie Foldžera? Vai pie sava labā drauga dr. Hāsa?”
Sājā vietā viņš rūgi iesmējās. “Jo zināja, ka es arī esmu bankrotējis?”
“Vili viņš zināja? Bet teiksim, tas bija tāpēc, ka manuskriptu izcelsme nav tīra. Pārdevējs pats ir blēdis, bet zina šo vēstuļu vērtību, zina, ka tās ir atslēga kaut kam grandiozam. Tā Balstrods aiziet pie mistera Lielā un piedāvā viņam darījumu — palīdzi man nopirkt visus dokumentus, un mēs atradīsim vērtīgāko lietu pasaulē un...”
“Tas ir smieklīgi! Es gribu teikt, protams, Endrū varēja apmānīt naivu pārdevēju, bet viņš nekādi nevarēja būt zinājis kaut kādu misteru Lielo. Viņš Ņujorkā tikpat kā nevienu nepazina.”
Es par to padomāju un piekritu, ka Mikijam droši vien taisnība. Miranda bija teikusi kaut ko līdzīgu. Es brīdi apdomājos un sacīju: “Tad te jābūt bijušam tertium quid jeb tā saucamajai trešajai personai.”
“Tu domā, kādam, kas zināja tā vērtību, kas bija Balstroda rīcībā, un arī zināja gangsterus? Un gribēja lielu samaksu. Vai tādi cilvēki ir?”
“Jā,” es sacīju. “Es esmu tāds cilvēks. Es pazīstu ievērojamu angļu literatūras pasniedzēju, tevi, un es pazīstu arī kādus ielas varoņus. Iespējams, tas nav tik neparasti, kā mēs gribētu domāt. Šķiet, parastiem brokeriem nav nekādu problēmu atrast bandītu, lai tiktu vaļā no savām sievām. Vai otrādi. Jebkurā gadījumā Balstrods varēja būt devies pie šāda cilvēka un pastāstījis, ka Darbs viņam ir rokas stiepiena attālumā. Šis cilvēks viņam vien zināmu iemeslu dēļ par to paziņo bandītiem. Balstrods dodas uz Angliju un pēc tam atgriežas. Viņš zina, ka viņam seko, tāpēc noglabā dokumentus pie manis. Drīz vien gangsteri viņu notver un spīdzina, līdz izdibina manu vārdu, tāpēc es esmu viņu redzeslokā un tāpēc Miranda ir sagūstīta, un tāpēc viņi grib dabūt savās rokās šifrus.”
“Kas nav ne tev, ne viņai, jo nebija Balstrodam. Vai viņi vispār zina, ka tie pastāv?”
“Misters Tertiums acīmredzot zina. Saki man, vai Balstrods kādreiz tev minēja tā cilvēka vārdu, kas viņam pārdeva manuskriptu?”
“Nekad. Jēzus! Kāpēc viņš nenāca pie manis? Būtu bijis vieglāk par vieglu noorganizēt pirkumu par jebkuru saprātīgu cenu.”
Šeit es pastāstīju viņam, ko Miranda bija man teikusi par Balstroda kaunu viltotā “Hamleta” sakarā un viņa paranojas apjomu. Mikijs pakratīja galvu. “Nabaga ķēms, viņš būtu dzīvs, ja būtu atnācis. Bet zini, nevajadzētu būt tik grūti noskaidrot pārdevēja vārdu. Endrū norunātās tikšanās atzīmēja dienasgrāmatā. Vai arī viņš varēja būt izrakstījis pārdevējam čeku. Nelaime tā, ka dienasgrāmatu un čeku grāmatiņu policija joprojām neatdod.”
“Jā. Bet to varbūt var apiet. Es tomēr esmu Balstroda īpašuma advokāts un advokāts viņa mantiniecei. Paskatīšos, vai policisti man ļaus izpētīt materiālu.”
Un tā tālāk, un tā tālāk. Esmu visai pārliecināts, ka tieši tad radās ideja pārbaudīt, kas dokumentus pārdevis. Pēc šķiršanās no Mikija ar mani, atbildot uz iepriekšējās nakts zvanu, sazinājās izmeklētājs. Viņš, protams, bija dzirdējis par ielaušanos, zādzību, nolaupīšanu un gribēja ar mani aprunāties. Es izgudroju stāstu. Nekādas nolaupīšanas nav bijis, es teicu. Kellogas jaunkundze man piezvanīja un sacīja, ka viņai nekas nav noticis, ka viņa ir izgājusi no dzīvokļa pirms uzbrukuma, ka dokumenti ir pie viņas. Tehniski tie bija viņas īpašumā, un mums patiešām nebija iemesla celt trauksmi tāpēc, ka pieaugusi sieviete ir nolēmusi doties pastaigā. Viņš sacīja, ka tā ir laba attieksme, jo skaidrs, ka neesot pilnīgi nekādas saistības starp jezgu ap maniem vecajiem papīriem un Endrū Balstroda nāvi, kuras lieta šodien tiek slēgta. Viņu esot nogalinājis deviņpadsmit gadu vecs homoseksuāls prostitūta Čiko Garša, kurš šobrīd atrodas policijas apcietinājumā un ir pilnībā atzinies.