Bijis tieši tā, kā viņi domājuši, neveiksmīga seksuāla spēle. Zēns tika pieķerts, kad mēģināja lietot Balstroda Visa karti. Tātad viņam bijusi taisnība, es noteicu, piešķirot balsij atvieglotu skanējumu. Uzbrukums uz ielas, ielaušanās un slepkavības mēģinājums, pazudusi sieviete: tās visas ir sagadīšanās. Atvainojos, ka esmu apšaubījis viņa teikto, un viņš pieklājīgi paskaidroja, ka pilsoņi, salasījušies un saskatījušies kriminālsižctus, parasti mēģina visu sarežģīt, kamēr īstie noziegumi esot tipiski banāli un vienkārši kā šis. Tā notiek visu laiku.
Es piekritu, ka, iespējams, tā notiek, un apvaicājos, vai viņam — tā kā izmeklēšana tagad ir pabeigta — nebūtu iebildumu, ja es kā advokāts šajā lietā ieskatītos dažos ar Balstroda īpašumu saistītos papīros. Izmeklētājam nebija pilnīgi nekādu iebildumu.
OTRĀ ŠIFRĒTĀ VĒSTULE
Mans kungs, esiet drošs, ka Jūsu 16. janvāra šifrētā vēstule man bija kārtīgs bāriens, un turpmāk centīšos Jūs labāk apmierināt, rakstot īsāk: jo, tā kā esmu šajā izlūkošanas lietā tikai nesen, es nezinu, ko rakstīt un ko atmest, un kas nav Jūsu uzmanības vērts. Mūsu rīcības plāns ir šāds: princeses Elizabetes vārda dienā, kā Jūs paredzējāt, bija ieplānotas svinības un svētku mielasts Baltajā zālē, un mums liek spēlēt “Lielu brēku, mazu vilnu” un dažas mistera Džonsona masku spēles. Kopš tā laika, kad pēdējoreiz rakstīju, esmu kļuvis par vienu no trupas, ne tikai par grāmatvedības klerku, gluži kā visi pārējie— par patiesi neaizstājamu personu: es ceļu un nesu, krāsoju un būvēju, un bez šiem mehāniskajiem darbiem arī piedalos masu skatos kā kareivis, sulainis u.c. ar skatuves drēbēm, traukiem, skārda zobeniem u.c., domāju, riskējot ar savu dvēseli, bet Dievs sapratīs un piedos, jo es uz skatuves nerunāju. .Šajās nedēļās daudz esmu kopā ar V. Š, jo viņš pret mani ir labvēlīgs un izmitina mani savā mājā pie “Melnajiem brāļiem”. Iepriekš minētajā dienā man jābūt sargam un arī dona Pedro sulainim, bet pavisam īsi pirms uzstāšanās stundas misters Ašers negadījuma dēļ nokrīt no skatuves un nevar nostāvēt, un tā man ir jātēlo arī zēns, kas ir loma ar vārdiem, tikai divas rindas, un zvēru, ka es drīzāk stājos pretī Seviļas kājniekiem atklātā kaujā nekā runāju auditorijas un turklāt karaliskās auditorijas priekšā, taču es norunāju pietiekami labi.
Karalis aizmieg III cēliena laikā, par ko citi man saka, ka viņš tā darot vienmēr, bet karaliene un princese aplaudē no visa spēka un pēc tam sānu kambarī mūs baro ar kūkām un malvāzijas vīnu. Tagad ienāk ļoti smalki ģērbtais augst-dzimušais lords sers Roberts Venejs, un viņš ir no mana kunga Ročesteras grāfa puses. Viņam ir saruna ar V. Š un misteru Bērbedžu, un tad V. Š. ar apmulsušu skatu sejā aicina mani, un es eju kā prasīts, un šis Venejs aizved mani mazliet malā un prasa man, vai es zinu, kas notiek. Jā, ser, es saku: jo Jūs man par to esat stāstījis savā šifrējumā, mans kungs, un viņš man privāti (bet tikai šķietami privāti) iedod aizzīmogotu vēstuli, un viņš saka, puis, tagad es tavā sejā redzēšu bailes, kā ieraugot spoku. Un viņš aiziet, un es iebāžu vēstuli savā azotē, un tas neprasa no manis lielu māku notēlot, ka es drebu un rādu pārbiedētu seju.
lād viņi visi grib uzzināt, ko lords Venejs man teica, bet es nestāstu vis, sakot, ka tā ir privāta lieta, un viņi visi mani izsmej, sak, kāda privāta lieta lordam var būt ar tādiem kā tu, izņemot vēlmi pēc baudas, un viņi to uztaisa par lielu joku, bārstot savas asprātības un lēkājot apkārt un saucot mani par lordu Prostitūtu. Bet es redzu, ka V. 5i. neiesaistās zobgalībās, nu, varbūt mazliet, un uzlūko mani visai nopietni.
Nākamajā dienā “Melnajos brāļos” viņš ienāk istabā, kur es sēžu viens pats pie savām kantora grāmatām, un arī apsēžas; viņš saka, Dik, tu esi braša izskata puisis, bet es nedomāju, ka tik skaists, lai liktu trakot sera Roberta Veneja kaislībām, un turklāt tu esi radīts, lai mīlētos ar meitām. Tad paklau, vai es tev neesmu bijis labs brālēns? Saki man — kas notika starp tevi un šo džentlmeni vai arī, ja gods tev neatļauj stāstīt pilnībā, tad iezīmē šo jautājumu vieglītēm, lai es varētu zināt tā aprises un ka tas neskar mani un šo trupu. Kāpēc tu domā, ser, es saku, ka tas var skart tevi, un viņš tad norāda uz karalisko zīmi uz savas livrejas un saka, tev netrūkst apķērības. Mēs esam “Karaļa vīri”, un šis Venejs ir mana kunga Ročes-tera azotē, un, kā visiem ir zināms, mans kungs valda pār karali. Nu, ja manam kungam vajadzēs runāt ar mūsu trupu, viņš sūtīs pie manis vai mistera Bērbedža, vai mistera 1 leminga, vai kāda cita; tāpēc man jāvaicā, kāpēc viņš izsauca zēnu, zēns nesen atnāca pie mums ar stāstu, ka viņš ir mans brālēns, zēnu, kas tad, kad viņš apsēžas pie gaļas ēdiena, klusībā pārmet krusta zīmi. Tāpēc, manu brālēn, nemāni mani. Un viņš paskatās uz mani ļoti cieši un bargi, kā es iepriekš neesmu redzējis skatāmies ne uz vienu; un es domāju pie sevis, viņš redz visu, man ir beigas, bet es saņemu drosmi: un viņš uzķeras uz ēsmas.
Pēc kā es nokrītu uz ceļiem, saukdams, ak, mans brālēn, aiztaupi man savas dusmas, lai gan es esmu nodevējs, es esmu nolikts, lai izspiegotu tevi manam kungam Ročesteram. Viņš nobālē: kā tas nācies, viņš saka, es neesmu neko nodarījis šim augstdzimušajam lordam, un šķiet, ka viņš joprojām man uzsmaida. Es saku: ak, ser, tas viss ir saistīts ar tādām nopietnām lietām kā ticība un politika, un lielo kaprīzēm, un es esmu tikai nabaga puisis, jūrnieks no avārijā cietuša kuģa, un tā tas gadījies, ka esmu iejaucies šajās lietās; un es sāku raudāt, un es raudu īstas asaras. Viņš vaicā, vai tu patiesi esi mans brālēns, vai arī tas bija viltus izgudrojums.
Es saku, nč, tā visa bija patiesība, un zvēru pie mātes kapa, ka grāfs mani izvēlējās tieši šā iemesla dēļ, lai tu man vairāk varētu uzticēties.
Tad viņš pieceļ mani un apsēdina krēslā, nu, tagad esi īsts vīrs, manu zēn, un pastāsti man visu. Tā es saku viņam visu, par ko mēs vienojāmies, mans kungs, visu, kas bija rakstīts jūsu pēdējā šifrētajā vēstulē, proti: karalis vēlas katoļu līgavu princim Henrijam, lai panāktu mieru, ko puritāņi parlamentā no visas sirds nicina; mans kungs grāfs to atbalsta un ir par to atbildīgs, par ko puritāņi viņu ienīst; šie blēži kliedz, nelaiķe karaliene pret mums tā neizturējās (lai gan es domāju, ka izturējās, bet viņu atmiņas ar laiku ir pagaisušas), un murmina, šis karalis nav nekas cits kā sīka katoļu padauza; karalis ir noguris no salīdzināšanas un nicinājuma pret viņa māti karalieni un vēlas parādīt sevi par dižāku monarhu nekā Elizabete. Nu, un mans kungs grāfs ir izdomājis plānu. Ja nu tiktu sarakstīta luga par Skotijas karalieni Mariju, tāda, kas parādītu viņu labākā gaismā un parādītu veco Besu kā tirānisku vecu raganu, kas ir pakļauta liekulīgajiem puritāņiem, un tad, kad tas būs plaši dzirdams, cilvēku jūtas pret Skotijas karalieni mīkstināsies. Šādas lietas ir darītas arī agrāk: vai uzurpators Harijs Bolingbroks netika padarīts par cildenu, bet Krukbeks Diks parādīts kā ļauns, cietsirdīgs gļēvulis? Un vai šāda luga neradīs neērtības puritāņu vidū un neliks cilvēkiem pavērsties pret viņiem? Un kurš Anglijā vislabāk raksta tādas lugas?