Šajā vietā viņš saprot, ko es domāju, un iesaucas, vai viņš vēlas, lai es uzrakstu šo lugu? Es saku, jā, brālēn, viņa augstība lords tev to pavēl. Bet V. Š. iesaucas, ka viņš par tādu lugu neko agrāk nav dzirdējis. Jūs zināt, ka karalis ir atlaidis “Melnos brāļus” un izpostījis viņu trupu par necieņu pret Skotiju viņu “Eduardā Otrajā”, kas notiks, ja viņi izrādīs lugu, kas vērsīs necieņu pret dižo Elizabeti un visu protestantu baznīcu? Asinis! Es tev neticu, puis, tam jābūt kaut kam, ko pret mani vērpj mani ienaidnieki.
To dzirdot, man kļūst mazliet neomulīgi, mans kungs, jo redzu, ka viņš ir tuvu tam, lai atklātu manu viltību, bet es saku, nē, ser, tā ir grāfa personīgā pavēle, jo skatieties: tāpēc mans lords Venejs tuvojās man un nevis tev vai citam akcionāram. Mūs visus uzrauga spiegi, un nedrīkst izskatīties, ka tas nāk no grāfa. Lugai jābūt uzrakstītai slepeni, lai zinu tikai es un tu, un to jāparāda grāfam, un viņš pierunās karali, lai ļauj lugu izrādīt. Jo viņa majestāte ir bailīgs, viņš satriektu puritāņus, bet neuzdrošinās, vismaz ne tagad. Jo ieplānotā luga ir daļa no lielāka plāna, kam vajadzīgs vairāk laika, lai tas nobriestu: spāņu laulības, jauni bīskapi, jauni likumi pret puritāņu konventiem un atvieglojums katoļiem. To sakot, es viņu cieši nopētu, bet nevaru viņa sejā neko saskatīt. Viņš bilst, kāpēc karalim tagad jābūt labvēlīgam pret katoļiem, kas piektajā gadā viņu gandrīz noslepkavoja? Un es atbildu, kāpēc karalim jāatdod savs dēls viņiem, kas samaksāja Gajam Foksam atlīdzību? Tā ir maldinoša politika, un mums līdzīgie nevar to aptvert, bet mums jādara, kā liek lielie. Bet viens ir skaidrs: karalim vajag, lai viņa bīskapi valda pār baznīcu, un šeit viņš ir tuvāks katoļiem nekā puritāņiem. Un viņš saka, tomēr es tam nevaru ticēt, un šeit es izņemu no azotes vēstuli, uz kuras ir viltots mana lorda Ročestera zīmogs; tad tici šim, es saku un iedodu viņam vēstuli. Tā nu viņš to izlasa un pēc tam saka, mans kungs to vēlas ap Ziemassvētkiem. F.s vaicāju: vai tu līdz tam laikam vari izdarīt? Jā, viņš saka, man tikai jāpabeidz sīkumi, luga par Jauno pasauli un kuģa avāriju, un maģiskām salām, un tavu bocmani arī tajā, vēl divas nedēļas un būšu galā. Tad varu sākt šo un lai Dievs mūs visus sargā; to teicis, viņš pārmet sev krustu un es ari, tajā pašā laikā domājot, tagad, ser, tu mums esi rokā.
Tad pēkšņi viņa seja, kas bija savilkta rūpju rievās, noskaidrojas, un viņš pasmaida, sakot, tu apsolīji man parādīt, kā darboties ar aritmētiku jaunajā stilā, un viņš meklē pareizo vārdu, un es saku, tu domāji algoritmu, un viņš to pieraksta savā grāmatā un vaicā, kādā valodā ir tas vārds, un es atbildu, ka mans skolotājs sacīja, tas ir arābu vārds, un viņš to atkārto vairākas reizes. Tā mēs sākam mācīties aritmētiku, un es domāju, mans kungs, ka mums jādodas agri laukā un jāpieliek visa gudrība, ja gribam noķert šo te. Jo es nekad neesmu redzējis cilvēku, kas būtu tik neizdibināms un norobežojies pret citu cilvēku interesi. Misters Bērbedžs, protams, tēlo savu lomu uz skatuves, bet, kad nokāpj no tās, viņš ir pavisam vienkāršs cilvēks; bet šis Šekspurs tēlo vienmēr un visādos veidos, un es domāju, ka neviens nespēj ieraudzīt īsto cilvēku aiz tēlotāja. Ar visu cieņu un manu pieticīgo pienākumu pret Jums, Jūsu augstība, un lai Dievs satriec Jūsu ienaidniekus un visus patiesās reliģijas ienaidniekus, no Londonas piektdienā, 1610. gada 26. janvārī,
Ričards Breisgērdls
12
Policija Kroseti bija pratinājusi simtiem reižu, bet šī bija pirmā reize, kad pratinātājs bija kāds, kas nav tuvs radinieks. Viņš atklāja, ka melot svešiniekam ir krietni vieglāk, sevišķi tāpēc, ka pret viņu izturējās saudzīgi. Viņi bija sanākuši ģimenes mājas dzīvojamā istabā, izmeklētājs Murejs uzmeties uz dīvāna, izmeklētājs Fernandess ar sagatavotu dokumentu paliktni apsēdies atzveltnes krēslā tam iepretī, Kroseti otrā atzveltnes krēslā, kas bija pārvilkts ar izsēdētu zilu brokāta audumu, kafijas piederumi atradās uz kafijas galda, Mērija Pega, pirms neuzkrītoši izgāja, bija salējusi tasītēs kafiju. Kroseti aizmugurē karājās liela, no fotogrāfijas pārzīmēta eļļas glezna, kurā bija attēlots varonīgais policijas leitnants Kroseti, kas stāvēja jaunās ģimenes ielenkts, ģērbies zilā, ar medaļām noklātā uniformā.
Abu policistu skatieni, uzdodot jautājumus, laiku pa laikam pašāvās uz šīs ikonas pusi, un nebija jābaidās, ka viņi var palikt rupji. Jebkurā gadījumā, bez līdzdalības Sidnija Gleizera īpašuma (Breisgērdla manuskripti) nesankcionētā pārvēršanā par savējo viņš nebija darījis neko neatļautu, un policisti par to neinteresējās. Viņi gribēja uzzināt par Balstrodu tāpēc, ka tā prasīja rutīna, jo bija atraduši Kroseti vārdu Balstroda plānotājā un tagad veica parastās darbības. Viņus mazliet ieinteresēja Rollija, tas, ka Rollija bija izgaisusi, bet, kad Kroseti pastāstīja par vēstuli no Londonas, policijas interese zuda. Pamest valsti nebija noziegums. Kroseti labi zināja, ka ar viņiem nav vērts ielaisties prātojumos par slepkavību, policisti neatradās šeit, lai palīdzētu ar informāciju, bet lai to iegūtu. Viņi uzturējās Kroseti mājās kādas divdesmit minūtes, no kurām daļa bija veltīta atmiņām par leitnantu Kroseti, un aizgāja tik priecīgi, cik vien kriminālizmeklētāji var būt.
Pavisam cita lieta bija policists, kas ir “māsa”, un, kad pēc četrdesmit minūtēm Patija Dolana ieradās, Kroseti ļoti labprātīgi gadījās viņai ceļā. Paskaidrojis, ka ir tikai sīka persona upura dzīvē, viņš pavaicāja: “Ko jūs par to domājat?” To sakot, Kroseti prātā bija viņas kolēģi, un viņš pameta skatienu arī uz māti.
“Nu, profesors bija brits un gejs,” sacīja Patija. “Viņi domā, ka slepkavībā vainojama pārmērīga aizraušanās ar seksu.”
“Par to es šaubos,” atteica Kroseti.
“Kāpēc, vai tu ar viņu esi gulējis?” vaicāja lielā māsa. “Tu izpētīji visas viņa novirzes?”
“Nē, un tu? Pirmoreiz, kad es viņu ieraudzīju, nodomāju, hē, Patijai šis tips tiešām patiktu. Viņš ir resns, svīst un ar pliku pauri...”
Tas bija mājiens māsas vīra Džerija Dolana virzienā. Kroseti ģimene bija no tām, kur fiziskas nepilnības bija pastāvīgs zobgalību objekts māsu un brāļa starpā. Patija Dolana uzaugot pati bija pietiekami dabūjusi to izjust uz savas ādas. Viņa bija masīva sieviete ar stingri iezīmētiem vaibstiem, līdzīgiem kā eļļas gleznā attēlotajam tētim. Viņai bija arī tēta melnie mati, bet apvienojumā ar mammas zilajām acīm.
“Lai kas būtu runājis,” sacīja izmeklētāja, un viņas roka ierasti pašāvās, lai paraustītu nokareno miesu virs brāļa siksnas. Viņš pasita roku projām un sacīja: “Nē, nopietni. Es pieņemu, tu zini, ka viņš pirms dažiem gadiem bija iejaukts krāpšanā ar lielām naudas summām. Un viņš man nolaupīja vērtīgu manuskriptu. Tas norāda uz sliktu raksturu.”
“Kas varētu būt attiecināms arī uz viņa seksa dzīvi. To tu biji domājis?” “Es nezinu, vai es kaut ko biju domājis,” atteica Kroseti. “Bet paskaties, kā tas izskatās. Viņš piekrāpj mani un nozūd Anglijā. Karolīna Rollija pamet visu savu dzīvi un arī dodas uz Angliju, vai vismaz tā viņa saka vēstulē, kas, kā es skaidri zinu, satur deviņas desmitdaļas blēņu. Tad Balstrods atgriežas šeit un tiek spīdzināts līdz nāvei. Vai jūs atradāt pie viņa to manuskriptu?” “Nezinu. Tā nav mana lieta.”