Tās noslēgumam tuvojoties, Klims atgriezās pie tēmas, no kuras viņi bija izvairījušies patīkamās maltītes laikā. “Zini, mani mulsina vēl viena lieta,” viņš prātoja. “Kāpēc vispār bija jāšifrē?”
“Kā jūs to domājat?” gribēja zināt Kroseti.
“Redzi, šis cilvēks, tavs Breisgērdls, apgalvo, ka viņš izspiegoja Šekspīru Anglijas valdības uzdevumā. Labi, es arī biju valdības spiegs un rakstīju ziņojumus, tāpat kā tūkstošiem manu tautiešu. Varšavas arhīvos tādi ziņojumi glabājas tonnām, un neviens no tiem nav šifrēts. Tikai ārzemju spiegi izmanto šifru. Spānis, kas izspiego angļus, izmantos šifru. Vai arī, ja tavs Breisgērdls atrastos ārzemēs un sūtītu ziņojumus atpakaļ, tad viņš darītu to pašu. Bet valdības spiegi neizmanto šifrus. Kāpēc lai viņi to darītu? Pastu atver valdība, vai ne?”
“Viņiem bija paranoja?” Kroseti ieminējās. “Varbūt viņi domāja, ka cilvēki, kam viņi seko, arī var atvērt pastu.”
Klims papurināja galvu, un sirmais cekuls smieklīgi sašūpojās. “Nedomāju, ka tas ir iespējams. Spiegi rada slepenos ziņojumus, viņi tos neatšifrē. Šifrus un kodus lieto tikai valdības, kad domā, ka citas valdības tos varētu izlasīt. Šifrs, kas mums ir šeit, — to ir grūti lietot, ja? Katrs burts jāiešifrē ar roku un izmantojot atslēgu, ko ir visai darbietilpīgi radīt. Kāpēc vienkārši neuzrakstīt skaidrā valodā un nenodot karaliskajam ziņnesim?”
“Es zinu, kāpēc,” pēc brīža, ko visi aizvadīja pilnīgā klusumā, sacīja Mērija Pega. Vīrieši paskatījās uz viņu, vecākais ar sajūsmu, jaunākais mazliet neticīgi: “Kāpēc?”
“Tāpēc, ka viņi nestrādāja valdībai. Viņi perināja plānus pret karali un viņa politiku. Vai jus nelasījāt Breisgērdla atmiņās par katoļu līgavu princim un kā viņi gribēja panākt, lai karalis Džeimss vēl vairāk vēršas pret katoļiem, nekā viņš jau darīja? Es gribu teikt, ka tas bija pats galvenais visā šajā pasākumā. Viņi grasījās ar vienu sitienu iznīcināt teātri un diskreditēt prokato-lisko politiku. Viņi nedrīkstēja pieļaut, lai kāds no karaļa atbalstītājiem vai valdības uzzina, ko viņi dara, un tāpēc viņiem vajadzēja lietot šo vareno šifru.” Pēc nelielām pārrunām visi vienojās, ka šis skaidrojums ir visai ticams. Klims savā apbrīnā bija sevišķi dāsns. Mērija Pega bikli piedēvēja apķērību savai īru audzināšanai, kura viņai iemācīja līdz pēdējam pārbaudīt, vai pie angļiem nav viltības un nodevības. Arī uz Kroseti tas atstāja iespaidu, bet, tā kā viņu bija audzinājusi sieviete, tad viņš nebija pārsteigts. Viņam patika, ka mātes interpretācija guva VDK apmācīta slepenpolicista apbrīnu. Šajā stadijā lielā krūka ar Kalifornijas sarkanvīnu, kas vakaru bija iesākusi glīti pilna, bija kļuvusi gandrīz tukša. Iereibušās sarunas tagad pievērsās kino. Klims pastāstīja dažas Kešlovska anekdotes, ar ko Kroseti vēlāk varēja dižoties saviem draugiem; pēc tam Kroseti pavaicāja, ko Klims domā par Romānu Poļan-ski. Klims nošņaukājās, domīgi paraustīja degungalu un sacīja: “Viņš nevar man patiki. Es neesmu nihilisma draugs, lai cik skaisti tas būtu pasniegts.” “Paskarbi, vai jums tā nešķiet? Iepriekš jūs teicāt, ka Zanusi jums liekas pārāk reliģisks. Reliģija vai tās trūkums nav galvenais. Viņš ir izcils režisors. Viņš uz ekrāna prot pastāstīt stāstu ar dzīviem raksturiem, satriecošu tempu un noskaņu. Tas būtu it kā sacīt, ja kādam patīk “Rozmarijas bērns”, tad viņš ir velna pusē.”
“Tu neesi?”
Kroseti grasījās sākt apjūsmot filmas estētiku, bet šī atbilde uz, viņaprāt, pilnīgi retorisko apgalvojumu, viņu apturēja. Kroseti palūkojās uz Klimu, lai pārliecinātos, ka viņš runā nopietni. Vecākā vīrieša bāli zilajās acīs neapšaubāmi bija pati nopietnība. Klims turpināja: “Ja filmai vai jebkurai no mākslām nav kaut kāda morālā pamata, tad tikpat labi var aplūkot, kā
garām zib kadri vai nejaušas ainas. Nē, es nesaku, kam jābūt par šo morālo pamatu, vienīgi to, ka tādam jābūt. Pagānu hedonisms mākslas darbam ir pilnīgi pieņemams morālais pamats, piemēram, kā Holivudā. Ģimenes svētlaime. Romantika. Tai nav jābūt... kā to sauca? Kur nelietis vienmēr mirst un varonis dabū meiteni?...”
“Melodrāmai.”
“Tieši tā. Bet nevis nekas. Nevis velna smiekliem par mums, vai ne tikai tam.”
“Kāpēc ne? Ja tas ir veids, kā cilvēks redz pasauli.”
“Tāpēc, ka tad māksla cieš no elpas trūkuma. Velns neko mums nedod, viņš tikai ņem, ņem. Klausies, pagājušā gadsimta Eiropā mēs nolēmām, ka nepielūgsim vairs Dievu, tā vietā pielūgsim nāciju, rasi, vēsturi, strādājošās šķiras, ko vien vēlies, un tā rezultātā viss ir pilnībā sagrauts. Un tā viņi teica, es domāju, mākslinieki teica, neticēsim nekam, tikai mākslai. Neticēsim, tas ir pārāk sāpīgi, tas mūs nodod, bet mākslai mēs uzticamies un to saprotam, tāpēc ticēsim vismaz tai. Bet arī tas nodod. Un arī tā ir nepateicība par dzīvību.”
“Kā jūs to domājat?”
Klims pagriezās pret Mēriju Pegu, un viņa sejā parādījās smaids, atklājot attālu tā cilvēka tēlu, kāds viņš bija, kad pazina Kešlovski. “Nebiju domājis runāt par tādām lietām. Mums vajadzētu atrasties piedūmotā Varšavas kafejnīcā.”
“Es iešu uzcepšu kādu grauzdiņu,” sacīja Mērija Pega. “Bet tiešām, ko tu ar to domāji?”
“Tātad... šis Polanskis. Viņam ir bijusi briesmīga dzīve. Viņš vienkārši ir piedzimis nepareizā laikā. Viņš ir ebrejs, viņa vecāki aizvesti uz nāves nometni, viņš uzaug kā mežonēns. Ar smagu darbu un talantu viņš gūst panākumus, apprec skaistu sievu, un viņu nogalina kāds trakais. Kāpēc lai viņš ticētu kaut kam citam, kā vien tam, ka pasaulē valda velns? Bet es piedzimu mazliet agrāk tajā pašā laikā, nebiju ebrejs, bet dzīve nebija īpaši laimīga arī poļiem; nacisti domāja, ka mēs esam gandrīz tikpat slikti kā ebreji, un tā es saku, ka biju ja ne tāds pats kā Poļanskis, tad vismaz, jūs piekritīsiet, tajā pašā klasē. Tēvu noslepkavo nacisti, māte nogalināta 1944. gada sacelšanās laikā, es esmu uz ielas, zīdainis, par ko rūpējas māsa, viņai ir divpadsmit gadu, pirmais, ko atceros, ir degoši līķi, kaudze līķu liesmās un smaka. Kā mēs izdzīvojām, es nezinu, visa mūsu paaudze. Vēlāk, jāpiebilst, es, tāpat kā Polanskis, pazaudēju sievu nevis no trakā rokas, bet ari nomocītu līdz nāvei, mēnešiem ilgi. Tajā laikā man nebija īpaši labas attiecības ar varas iestādēm un bija grūti dabūt viņai morfiju. Labi, nerunāsim par šīm personīgajām nepatikšanām. Es gribēju teikt, pēc kara, kaut kā par spīti vāciešiem un krieviem, mēs paskatāmies apkārt un atklājam, ka mūsos vēl ir dzīvība. Mēs mācāmies, mēs mīlējāmies, mums ir bērni. Polija izdzīvo, mūsu valoda dzīvo, cilvēki raksta dzeju. Varšava ir uzbūvēta no jauna, katrs ķieģelis, tāds pats kā pirms kara. Milošs dabū Nobeli, Simborska dabū Nobeli, un viens no mums ir pāvests. Kas to varēja iedomāties? Un tā, kad mēs radām mākslu, šī māksla visbiežāk saka kaut ko vairāk nekā: ak, es nabadziņš, kā es esmu cietis, velns ir vainīgs, dzīve ir mēsli, mēs neko nevaram darīt. To es gribēju teikt.”
Kroseti apdomāja šo secinājumu, cik vien varēja, kas nebija īpaši daudz, jo viņš bija amerikānis un gribēja uzņemt filmas un tās pārdot, un domāja, ka viņam vismaz jābūt tūristam tumšā valstī. Ciešanas, nihilisms, sātana smiekli, viss šis Poļanska materiāls bija tikpat nepieciešamas garšvielas kā oregano un nevis kaut kas, no kā paredzēts gatavot visu maltīti. Poļos viņš apbrīnoja pieredzes līmeni, kameras kustības, veidu, kā tika apgaismota seja, veidu, kā kamera pievēršas sejai.