Nākamajā rītā Kroseti brokastot nokāpa vēlu, cerot saskarsmi ar abiem pārējiem mājas iemītniekiem aprobežot ar sociāli pieņemamo minimumu. Kad viņš ieradās virtuvē, māte jau bija saposusies un gatava, un Klims sēdēja pie galda, ģērbies savā nožēlojamajā uzvalkā. Pistole nekur nebija redzama. Mērija Pega cepa šķiņķi ar olām un moži tērzēja ar mājas viesi. Viņi gatavojās kaut kur izbraukt, varbūt uz Ailendu, paēst kaut kur lenču, izskatījās, ka būs saulaina un silta diena utt. Šī draudzīgā pļāpāšana tikai vairoja Kroseti depresiju un vainas apziņu. Iemesls īpašajām brokastīm, protams, bija Klims, jo darba dienās Kroseti ģimene iztika ar aukstu putru un kafiju. Kroseti bija kaut kas jāapēd vienkārši lojalitātes dēļ, un pēc piedienīga laiciņa viņš paķēra savu mēteli un aizgāja.
Viņš bija domājis pavaicāt, kad Klims ies projām, ja jau atšifrēšana nonākusi strupceļā, bet nolēma to nedarīt, jo nosprieda, ka tas norādīs uz sliktām manierēm. Šī bija mātes māja, viņa varēja saieties, ar ko gribēja. Starp citu, kāpēc viņš pats joprojām dzīvoja pie mātes? Tas bija smieklīgi un nepiemēroti, un ellē ratā ar naudas krāšanu filmu skolai. Karolīna Rollija bija atradusi izeju no neiespējamas situācijas, un viņai bija daudz mazāk iespēju nekā viņam (kā viņa bija norādījusi), un tagad Kroseti apņēmās ieviest pārmaiņas savā dzīvē. Viņš pazina cilvēkus Viljamsburgā un Longailendā, kas dzīvoja grupās, — viņa vecuma kino un mūzikas entuziastus. īre neko daudz nemaksās, un varbūt viņš uz kādu laiku varētu aizmirst par filmu skolu, varbūt viņš varētu uzņemt īsfilmu un izmantot to, lai dabūtu iespēju stažēties vai iegūtu stipendiju, vai varbūt viņam vajadzētu sākt sūtīt scenārijus konkursiem. Kroseti aizpildīja prātu ar domām, kas nebija saistītas ar pistolēm un vardarbības draudiem no nezināmiem svešiniekiem, un tas iedarbojās līdz brīdim, kad paceļot portfeli, lai izietu cauri metro turniketam, kaut kas noklaudzēja, atsitoties pret apmali, un viņš saprata, ka pistole vēl aizvien ir pie viņa.
J
TREŠĀ ŠIFRĒTĀ VĒSTULE
Mans kungs, man nav neviena brīva brīža tāpat kā iepriekš, jo visa trupa darbojas Globa teātrī, un es lūdzu Dievu, lai lūs nesaskaistos, ka rakstu retāk, jo tas ir nogurdinoši, šifrēt kā pienākas, lai Jūs varētu izlasīt. Tomēr mūsu plāns, es domāju, rit labi. Pabeidzis lugu “Vētra” un vasarai pienākot, V. Š. dodas uz Stratfordu pie Eivonas, kas ir viņa paradums šos daudzos gadus, un viņš aicina mani braukt sev līdzi un apmesties viņa mājā. Tā mēs izbraucam no Londonas 5. jūnijā, bez V'. Š. un manis vēl brauc daži vilnas tirgotāji un Speids kā sargs. Mēs ierodamies 8. datumā, un mūs ar sajūsmu sagaida mistera V. Š. ģimene: sieva un divas meitas, vecākā Suzanna un jaunākā Džudīte; arī citi no pilsētas. V. Š. tagad ir ievērojami turīgs cilvēks šajā apvidū, viņa māja Jaunajā Vietā ir vislielākā. Bet alga par grēku ir nāve.
V. Š. atkal parādās kā viltīgs nelietis, jo viņš tēlo pavisam citu cilvēku Strat-fordā, nekā Londonā — runā kroplā valodā, kā pieņemts šeit uz laukiem, kā vienkāršs mazpilsētas pilsonis, saka “zers”, nevis “sers”, saka “esu”, nevis esmu, saka “aplam”, nevis “ļoti” utt.: nepiemin ne teātri, ne savu dzīvi pilsētā, tomēr nerunā nekādas neķītrības, lai gan bija pietiekami piedauzīgs Londonas krogos. Sieva, mazliet ķildīga būdama, strostē viņu, ka vīrs tur pērkamas sievietes un nesūta viņai pietiekami daudz naudas uzturam, un viņš sievai neatbild, bet ir atturīgs. Viņš tiešām tur vienu palaistuvi, dziedātāju no Itālijas vai ebrejieti, es domāju, ļoti melnu pēc izskata, esmu trīs vai četras reizes redzējis viņus gultā, bet viņš neplātās ar šo sievieti citiem; šādas lietas viņš patur pie sevis, viņš arī nenododas pārmērībām krogos. Šeit viņa runas rit tikai ap zemi un zemes pirkšanu, un īrēm, un aizņēmumiem, un hipotēku aizdevumiem utt. Tomēr ar meitu Suzannu, kuras sabiedrībā V. Š. pavada diezgan daudz laika, viņš šķiet jautrāks. Viņa ir attapīgāka nekā sievietes parasti, vai tā vismaz runā. Viņa ir precējusies ar Džonu Holu, ārstu, puritāni ar labu reputāciju. Viņi nerunā par reliģiju, tāpēc es viņus turu
aizdomās: kā lai netur, kas ir godīgs cilvēks un patiesajā ticībā? Viņi apmeklē ba7.nīcu un nav sodīti, lai gan šeit runā, ka tēvu bieži sodīja, un viņš bija nolādēts katolis līdz pat savai nāvei, māte arī. Privāti pārmeklēju māju, vai nav kāds mācītāju midzenis, bet nevienu neatradu.
V. S. ir ļoti atklāts ar mani, un ar mani vien runā par teātri un lugām, un par Marijas lugu, ko viņam pavēlēts (tā viņš domā) uzrakstīt; tomēr daudzas dienas, kamēr atrodas šeit, viņš neko nav rakstījis, tikai mazliet savā mazajā grāmatā. Mēs daudz esam projām, un es ar savu jaunizgudroto leņķu mērītāju palīdzēju viņam izpētīt kādu zemes gabalu netālu no Rovingtonas, ko viņa kaimiņš apstrīdēja, un tā viņu ļoti iepriecināju. Viņa sieva, lai gan paliek veca, ir ņipra un visu paspēj, viņas rēķini ir pilnīgā juceklī (es slepus iemetu aci), tomēr viņa zina katru īrēto zemju collu un kur guļ pēdējais piparu graudiņš. Jaunākā meita ir ne visai glīta, nav vēl precējusies, un neviens nav padomā; es viņai nepatīku un nezinu, kāpēc, jo izturos pret viņu ar vislielāko laipnību. Bet es klausos aiz durvīm, ko runā kalpi, un dzirdu, ka viņa ir greizsirdīga uz vecāko māsu, ko tēvs mīl vairāk, vismaz tā viņa domā, tāpat ari ģimenē bija dēls, viņas dvīņubrālis, kas pirms dažiem gadiem nomira, un V. Š. vēlējies, kaut tā būtu bijusi viņa, kas nomira, un nevis viņas brālis. Šķiet, ka esmu vienā vecumā ar šo mirušo zēnu vai mazliet jaunāks un viņa acīs mazliet līdzīgs, tāpēc V. Š. mani labi ieredz, un viņa meita mani par to ienīst. Tā viņi runā, un, vai tā ir patiesība, vai nav, redzēsim vēlāk, bet, ja tā ir patiesība, es domāju, ka tas nāks par labu mūsu pasākumam.
Esmu izbēdzis no briesmām, ko Jums pastāstīšu. Viņš kādu vakaru ienāk manā kambarī un es šifrēju ar savu režģi, un viņš vaicā, ko es tur daru, un es esmu dikti sabijies, tomēr runāju braši, sakot, ka lasu Svētos Rakstus. Viņš vaicā, kas tas par metāla gabalu, un es atbildu, ka tā ir kopija, ko pagatavoju no laternas, kas rotāja kapenes, kur guļ mana māte, piemiņa no viņas. Tad viņš pavaicā: vai tu, Dik, esi arī dzejnieks, redzu, ka aši noslēpi to, ko rakstīji, kad ienācu, kā dara daži dzejnieki un es arī. Nē, brālēn, es mazliet niekojos ar matemātiku. Viņš saka: o, Svētie Raksti un skaitļi, viss vienlaikus, tu esi brīnums, un nav nekāds pārsteigums, ka tavā galvā trūkst vietas asprātībām. Tā viņš mani pameta neskartu.
Tagad nāks noslēpums, ko esmu par viņu atklājis: svētdienās viņa paradums ir pēc dievkalpojuma ņemt zirgu un ar savu biedru Speidu pamest pilsētu, viņš saka, lai izjātu tuvējos Ardēnu mežos. Tādā dienā es paņemu zirgu un sekoju viņiem pa ceļu cauri mežam uz ziemeļrietumiem laukā no ielejas. Tas droši vien ir kādas piecas jūdzes vai vairāk. Un tā es nonāku līdz zemes pacēlumam un
nelielā attālumā ieraugu Vorikas pili, tās torņus. Es nonāku līdz viņu zirgiem un arī nokāpju zemē un eju pa taku cauri mežam. Pēc kāda laika es nokļūstu pie kāda veca klostera vai tamlīdzīgas katoļu celtnes drupām, kas slēgta kopš karaļa Henrija nāves, kur daudz ļaužu nometušies ceļos un skaita pātarus, un tur ir kāds cilvēks, bez šaubām katoļu mācītājs, ar savu kausu, kas murmina, un V. $. arī ir tur starp viņiem visiem. Es skatos un klausos, un tad ļaudis pamet šo vietu un V. S. kādu laiku runā ar mācītāju, un es pieeju tuvāk, lai dzirdētu viņu velnišķīgās sazvērestības, kad mani sagrābj no mugurpuses un liela plauksta aizspiež manu muti, un tad mani ar lielu svaru piespiež pie zemes, un es jūtu kaut ko asu pie sava vaiga, un balss saka: klusu, vai tu mirsi. Paiet kāds laiks, tad mani pieceļ, un es redzu, ka tur ir V. Š, un tas ir Speids, kas mani sagrābis, un viņa duncis vēl aizvien ir izvilkts.