V. Š. saka, Dik, kāpēc slapsties, kāpēc nenāc uz misi, tu esi labs katolis vai neesi? Es atbildu, ser, es baidījos, ka tas varētu būt slazds, ko izlikuši vajātāji, lai uzzinātu to vārdus, kas meklē svēto misi, kā to bieži dara šajos laikos. Nē, viņš saka, tie ir labi šīs zemes ļaudis, kas vēl turas pie vecās reliģijas. Un jūs starp viņiem, es saku. Daļēji, viņš saka, jo es esmu labs Karaļa vīrs, tomēr mani sadusmo varas piederumi, bet svētdienās es rādu savu seju, kur to prasa vara. Es saku: un neticat? Tas, viņš atteic, Dievam vienam un ne tādiem kā tu, nedz arī karaliskajai majestātei zināms, bet, lai gan Džons Kalvins un visi bīskapi saka, ka es nevaru lūgties par savu vecāku un mana mazā dēliņa dvēselēm, es tomēr to darīšu, pat ja tas mani nosodīs ar elli, es to darīšu. Un, to sakot, viņš izskatās negantāks par negantu, lād viņš pasmaida, sakot, nāc paskaties, es tev parādīšu vienu lietu, par ko brīnīties, labais Speid, liec nost to asmeni, te ir draugs.
Tā mēs trīs ejam pa vecajiem klostera akmeņiem, kas viss aizaudzis ar krūmiem un maziem kociņiem; tas bija Sv. Bosas klosteris, kā viņš saka, kamēr mēs ejam. Reiz tas bija svēto māsu miteklis. Viņš nopietni rāda: te bija kapela un te klosteris, un beigu beigās mēs nonākam pie akmeņu gredzena, un tā centrā ir melns aplis. Tā ir Sv. Bosas svētā aka, viņš saka, un klausies labi, un viņš iemet akā oli, un paiet ilgs laiks, līdz mēs sadzirdam ļoti vāju plunkšķi. Tik dziļa, es saku. Svētā Marija, ļoti dziļa, viņš saka, runā, ka neviens vēl nav to izmērījis. Agrākajos laikos meitas sapulcējās šeit Sv. Agneses dienā; izvilkušas spaini un skatījušās ūdenī, lai ieraudzītu gaidāmā vīra seju. Bet vairs ne, vairs ne, jo Dievs, kādu mums tagad māca, nemīl ne mierinājumu, ne rotaļīgumu, ne mūziku, ne krāšņas izrādes, ne arī citu ko jauku, nedz arī tas strādā labdarībai, bet vēlas, lai mēs drebam
neglītās, garlaicīgās istabās, esam visi tērpti sērās, kamēr kāds viltīga paskata blēdis skandē, ka mēs esam nosodīti, nosodīti, nosodīti ar elli. Tad viņš iesmejas, uzsit man uz pleca un saka, tagad pagaidi ar tādām scktiskām runām, jo mēs dodamies uz mājām un dzīrosim un dzersim un spēlēsim “deviņu vīru morisu’”* kā vienkāršā tauta.
Tā mēs arī darījām un pēc mielasta sapulcinājām visu ģimeni, un Speids ar savu nazi izgrieza dažas velēnas, lai sagatavotu laukumu, un viņi sāka spēlēt. Es saku, ka nezinu šo spēli, un V. Š. iesaucas, kā, neproti spēlēt morisu? Nē, tu spēlē dziļākas spēles, mans viltīgais brālēn, dziļas kā Bosas svētā aka, tā es prasu, ko viņš ar to gribējis pateikt, un viņš atbild, ka domājis tikai Londonas kāršu spēles, piemēram, pinero un glīks. Bet es domāju, ka viņam prātā bija vēl kas cits.
Šonakt pie viņa ilgi deg svece, un es dzirdu, ka viņš soļo pa savu istabu, un cieši ieklausos, un dzirdu spalvas skrapstēšanu, un papīra čaukstēšanu, un domāju, ka viņš tagad droši vien raksta mūsu lugu par Mariju. Mans kungs, Jūs vaicājat, vai es varu ieskatīties viņa papīros, lai redzētu, ko viņš raksta, un es mēģināšu, bet viņš ir pavisam nešķirams no saviem papīriem, un nevienam nav ļauts tos redzēt, kamēr viņš nav pabeidzis lugu. Es lūdzu, mans kungs, lai Jums klājas labi, un lai Jūsu mājiniekiem veicas, no Stratfordas pie Eivonas, 1611. gada 19. jūnijā, Jūsu augstības pazemīgākais kalps Ričards Breisgērdls.
4 Sena angļu stratēģiskā galda spēle, ko, iespējams, spēlējuši jau romiešu kareivji. Spēle sevišķi popularitāti ieguva viduslaiku Anglijā.
13
Pašlaik starplaikos starp gulēšanu, ēšanu un šī teksta rakstīšanu lasu mazliet Šekspīra. Mikijam šeit, protams, ir The Riverside sējumi, nemaz nerunājot par lielu daudzumu papildu materiāla, leksikonu, kritikas darbu un tā tālāk. Vai es papildināšu Everestu arī ar savu niecīgo putnu šūdinu birumu? Domāju, ka ne, lai gan jāsaka, ka Breisgērdls ir licis man mazliet citādi paskatīties uz šo cilvēku. Kā jau esmu teicis, man ir bijušas zināmas darīšanas ar radošajiem tipiem, un es tiešām esmu saredzējis viņos to pašu īpatnējo rakstura iezīmi, ko mūsu Diks bija ievērojis V. Š. Viņi it kā sarunājas ar tevi, dara darbus un viss notiek, bet tevi neatstāj sajūta, ka tu nerunā vis ar parastu cilvēku, bet gan ar viņa paša izdomātu tēlu. Es šeit domāju tikai rakstniekus, mūziķi ir pavisam kas cits, līdzīgi lieliem, bārdainiem bērniem.
Gadījās tā, stāsta mana mazā dienasgrāmata, ka visu nākamo rītu es pavadīju kopā ar mūziķi, kura vārdu jūs zinātu, ja astoņdesmitajos spēlētu roku, un šis mūziķis ir sarakstījis vismaz piecpadsmit dziesmas, kas ierindojušās divdesmit labāko dziesmu sarakstā, gan mūziku, gan vārdus šīm dziesmām, un (nepakonsultējies ar labu intelektuālā īpašuma advokātu) atdevis autortiesības uz šīm dziesmām savai ierakstu kompānijai, par ko krāpnieks, kam pieder kompānija, piešķīra viņam avansā kādus divdesmit piecus tūkstošus. Un, sasodīts, blēdis turpināja atmest viņam pa niecīgai naudas summai, un mūziķis, protams, kļuva slavens un devās turnejās, un nopelnīja vēl vairāk naudas, bet, paskatoties kādus divdesmit gadus uz priekšu, kad sākotnējā grupa jau sen kā bija izjukusi un fanu pūļi līdz ar to, dziesmas, kas tagad kļuvušas par klasiku, tika tonnām pārraidītas visās agrāko laiku populāro dziesmu stacijās visā valstī, un blēdīgais ierakstu kompānijas īpašnieks pārdod savu sarakstu ar dziesmām un to autortiesībām mediju megakorporā-cijai par summu, kas tuvojas miljardam dolāru, un kāda ir mana mūziķa daļa? Nulle, lūk, kāda, tikpat, cik viņš saņem no visiem šiem milzum daudzajiem veco dziesmu atskaņojumiem, jo praktiski neviens nesaprot, ka tad, kad dzird dziesmu pa radio vai TV, mākslinieks, kas dziesmu izpilda, nesaņem neko — tikai autortiesību turētājs savāc ASCAP* autoratlīdzību.
Tā es apsēdos runāt ar megakorporācijas ļaudīm, un viņi sacīja, ka, lai gan piekrīt, ka mans klients ir pamatīgi piekrāpts, viņi tikko kā esot izmetuši lielu naudas summu par to, kas pamatā bija industriāls patēriņa priekšmets, un faktam, ka tas cēlies no mana klienta sirds asinīm, ar to neesot nekāda sakara. Jāsaka, ka mūziķis to uzņēma visai labi. Viņš tikai smaidīja un izteica apbrīnu, ka viņš no savas galvas izgudrojis lietas, kas pārvērtušās par milzīgu īpašumu, uz kura tagad balstās plaša komerciālā impērija, un ka viņam jāapmierinās ar visu to prieku, ko viņš dāvājis tik daudziem cilvēkiem. Kā jau teicu — lieli, bārdaini bērni.
Pretstatā Šekspīram, kas vienmēr labi saredzēja peļņas iespējas. Protams, viņš pārdeva “Hamletu” par desmit mārciņām, varbūt maksimums četrdesmit tā laika naudā, bet viņš to pārdeva sev, jo bija akcionārs teātra trupā, kam luga piederēja, un, kad vecais Diks Breisgērdls kļuva par viņa grāmatvedi, viņš, iespējams, nopelnīja daudz vairāk.
Es atkal novirzos no tēmas, jo šī nākamā daļa ir tiešām sāpīga.