Pēc tikšanās ar bārdaino bijušo bērnu, kam nevarēju pateikt neko labu, devos ar Edu Gelleru un Šelliju Grosbartu pāri pilsētai uz apjomīgu pasākumu, kurā piedalījās bezgala daudz advokātu — mūsdienās kaut kas tāds notiek bieži, kad viena mediju kompānija piedāvājas pirkt citu, un atrados tur tāpēc, ka daudz zinu par ārzemju autortiesību likumu, un tas viss ir pārāk garlaicīgi, lai iedziļinātos. Taču galvenais, ka es nebiju formā, jo domāju par savu pazudušo Mirandu un arī par nabaga nejēgas muzikantu. Neviens pie garā, pulētā galda, pie kura sēdējām, nebija bārdains, nedz arī kāds savā dzīvē bija radījis kaut ko tādu, ko kāds normāls cilvēks vēlētos redzēt vai dzirdēt. Kāds ieminējās par zvanu toņu jautājumu un to, kā ES domā tikt galā ar to. Eds paskatījās uz mani, jo es visvairāk pie tā biju strādājis, un es kaut ko nomurmināju, kas izrādījās nepareizā atbilde, un Šellijam ar lielu daiļrunību bija mani jāpiesedz.
" The American Society of Composers, Authors ami Publishers— “Amerikas komponistu, rakstnieku un izdevēju sabiedrība”.
Jebkurā gadījumā, kad atskanēja liktenīgais zvans, es nebiju birojā, un Maldonado nebija atstājusi parasto sārto ziņojumu izdruku manā ienākošo ziņu atvilktnē, bet gan dzelteno līmlapiņu pie lampas uz mana rakstāmgalda, kas notiek tajos gadījumos, kad zvana kāds, ko mēs negribam reģistrēt. Lielākajā daļā gadījumu tas nozīmē mīļāko (lai gan mīļākās man reti kad zvana uz biroju), bet ne šodien. Es izgāju pie viņas priekštelpā, jautājoši vicinot mazo dzelteno zīmīti, un viņa sacīja, ka no Toronto zvanījusi Miranda Kel-loga. Es nekavējoties piezvanīju uz numuru, ko viņa man iedeva, un balss pastkastīte Izglītības ministrijā man sacīja, ka Miranda Kelloga neatrodoties pie sava rakstāmgalda, un vaicāja, vai es gribēšot atstāt kādu ziņu. Viņi izmantoja pazīstamo sistēmu, kur bija dzirdama pastkastes īpašnieka balss. Tas bija diezgan patīkams kanādiešu tembrs, bet es to nepazinu. Man sametās kamols vēderā, un es atteicos atstāt ziņu.
Pēc tam es piezvanīju policijai un noorganizēju Balstroda dokumentu savākšanu. Nosūtīju pēc tiem Omāru un gaidīju, tajā laikā trīs reizes piezvanot uz Toronto numuru, un trešajā, veiksmīgajā reizē telefons tika pacelts un atskanēja nepazīstama balss, nopietnāka un lēnāka nekā personai, ko es jau biju pasācis saukt par “savu” Mirandu. Es viņai pastāstīju, kas esmu, un pavaicāju, vai viņa ir nelaiķa Endrū B. māsasmeita. Sieviete atbildēja, ka ir un ka tikai pirms brīža uzzinājusi par viņa nāvi, jo nupat atgriezusies Toronto. Viņa atradusies Himalajos, un visu šo laiku neesot bijusi sazvanāma. Himalajos? Jā, viņa esot ieguvusi balvu. Vienu vakaru viņai kāds piezvanījis un sacījis, ka viņa laimējusi pārgājienu cauri Nepālai. Piedāvāta tika Nepāla, Taiti vai Kenija, viņa varējusi izvēlēties, bet, tā kā vienmēr bija gribējusi redzēt Indiju un Nepālu, izvēlējusies to. Sākumā viņa domājusi, ka tā ir krāpšanās, bet nē: nākamajā dienā pastā pienācis sainītis, Airborne Express, kurā bijušas visas biļetes un rezervācijas, bet viņai vajadzējis tajā pašā nedēļā izlidot, vai arī ceļojums tikšot anulēts. Tad es pavaicāju, kad tas bija, un sieviete pastāstīja, ka apmēram pirms sešām nedēļām, tas ir, oktobra sākumā, tieši pirms Balstroda atgriešanās Savienotajās Valstīs. Jebkurā gadījumā, mājās pārbraukusi, viņa esot izlasījusi par tēvoča nāvi un nodomājusi, ka vajadzētu piezvanīt, lai gan mirstīgās atliekas, kā viņa iedomājās, tikšot pārvestas atpakaļ uz Oksfordu un nodotas Oli veram. Viņa nedomāja, ka noziegums saistīts ar naudu, jo zināja, ka vecais muļķa tēvocis ir izputējis, bet vai es viņai piezvanīšot, kad lasīšot testamentu? Sieviete domāja, ka lielākā daļa tēvoča mantas
aizies Oliveram, bet viņa īpašumā bija kulons, kas kādreiz piederējis vecmāmiņai un bija apsolīts mazmeitai. Es atteicu, ka piezvanīšu, un noliku klausuli, kas ieslīdēja turētājā pavisam nosvīdusi.
Nekavējoties sazinājos ar mūsu īpašuma likumu daļu un atstāju steidzamu ziņu Džasmīnai Pinai. Pasvīdu vēl mazliet un mēģināju izrādīt interesi par intelektuālā īpašuma likumu, bet nespēju, lai gan man bija jāsacer atbilde rītdienas mediju īpašumu sapludināšanas lietā; nē, vārdi nesaistījās ar attiecīgajiem smadzeņu audiem, un tad ienāca Omārs ar lielām, brūnām kartona kārbām katrā padusē, un, parakņājies tajās, es tiešām atradu īsto Endrū balstroda pēdējās gribas un testamenta kopiju un nevis viltoto, ko man bija iedevusi mana Miranda. Sis, kā īstā Miranda bija norādījusi, visus pasaulīgos labumus atstāja Oliveram Mārčam, savam ilggadējam partnerim, izņemot dažus mazus novēlējumus atsevišķām personām, un es ar prieku uzzināju, ka īstā Miranda saņems savu kulonu. Kārbā bija arī maza galda fotogrāfija ādas rāmītī, kur profesors Balstrods bija redzams ar jaunāku sievieti, kurai bija drukna, vardei līdzīga, patīkama āriene, kas, iespējams, bija tipiska visiem Balstrodiem un kas, domājams, bija īstā Miranda Kelloga.
Pina ienāca, kamēr es tupēju uz grīdas starp izkaisītajiem papīriem. Neko neteikdams, pasniedzu viņai testamentu un pastāstīju pāršāvām aizdomām. Viņa apsēdās, izlasīja to, un bija interesanti vērot, kā Džasminas nevainojamā porcelāna seja pārveidojas par kaut ko līdzīgu dēmona maskai, kādas var redzēt ķīniešu festivālos. Nav labi, ja advokāts mantojumu un aizbildnības tiesai pasniedz viltotu testamentu. Džasmīnai bija sakāmi daži skarbi vārdi par manām privātajām lietām, kas, manuprāt, bija mazliet netaisni, bet es neaizstāvējos. Viņa gribēja zināt, kā es to biju pieļāvis, un lika saprast (lai gan bija pārāk pieklājīga, lai lietotu tādu valodu), ka mani ir aptinuši ap manu daiktu. Viņa sacīja, ka būšot jāizstāsta partneriem; es piekritu, ka tas būtu tikai pareizi. Viņa gribēja dzirdēt manu apstiprinājumu, ka neesmu ļāvis viltvārdes rokās nonākt nevienai īpašuma daļai pirms pārbaudes, un šeit man bija jāatzīstas, ka vērtīgs priekšmets tiešām ir pazudis līdz ar viltvārdi. Es paskaidroju, kas tas bija par priekšmetu, un viņa paziņoja man to, ko es jau zināju —ja patiesais mantinieks tiešām gribēs sagādāt nepatikšanas un griezīsies tiesā, tad es esmu izdarījis pārkāpumu, kura rezultātā varu zaudēt advokāta praksi. Jebkurā gadījumā es nevarēju vairs turpmāk būt iesaistīts jebkādos jautājumos, kas skar Balstroda īpašuma juridiskās lietas. Viņa pameta skatienu uz apkārt izkaisītajiem papīriem ar tādu izteiksmi sejā, kas nebija no patīkamajām, tas bija nicinājuma pilns skatiens, it kā es būtu rakņājies pa aizgājēja personīgajām mantām cerībā nolaupīt kādu aizmirstu krājkasīti. Vairs tālāk nediskutēdama, viņa piezvanīja mūsu biroja menedžerim, lai pēc iespējas ātrāk pārvietotu uz citu vietu dažus dokumentus. Kamēr viņa bija aizņemta ar to, man izdevās Balstroda plānotāju pamest zem biroja dīvāna.
Ieradās pāris dūšīgu nesēju, sakrāva visus Balstroda papīrus kastēs un aiznesa tos projām. Tiklīdz mans kabinets atkal bija tukšs, es paķēru dienasgrāmatu un izšķirstīju lappuses, kas attiecās uz pēdējām nedēļām pirms viņa nāves. Jūlijā atradu to, ko biju meklējis, divdesmit ceturtajā datumā pulksten vienpadsmitos: tur bija rakstīts “Mis? Karolīna R. Kroseti”. Šķiet, ka tas bija īstais: viltus Miranda bija pieminējusi Karolīnu, kas kaut kādā veidā bija iesaistīta, un te arī bija “Mis”. Karolīnai R. Kroseti vajadzēja būt pārdevējai vai starpniecei šajā lietā. Es izsteidzos laukā pie Maldonado rakstāmgalda, uztaisīju šīs lappuses fotokopiju, iedevu viņai dienasgrāmatu, sacīju, ka tā ir daļa no Balstroda materiāla, kas netīšām aizmirsusies, un liku, lai viņa nekavējoties to aiznes Pingas kundzei. Domāju, ka patiesībā tā bija pirmā reize, kad biju melojis M., un tā bija vel jo zīmīgāka norāde, kas apliecināja manu netikumību, nekā kļūda ar testamentu vai Pingas nicinājums tā rezultātā. Tas ir slikti, ļoti slikti, kad advokāts sāk melot savai sekretārei.