Par laimi, Kroseti nav pārāk izplatīts uzvārds. Izskatījis visu piecu rajonu un apkārtējo apgabalu “baltās lapas”, es atradu tikai divdesmit astoņus Kroseti, bet ne Karolīnu R. Kroseti. Atgriezos savā kabinetā un sāku spaidīt mobilā taustiņus. Protams, šajā stundā mājās bija tikai vecie un slimie, un es nevēlējos atstāt pārāk daudz ziņu. Iemeslu dēļ, ko tagad neatceros, sāku ar piepilsētas vārdiem un aplencu pilsētu no ārpuses. Kaut kur Kvīnsā galvu pa durvīm pabāza M. un pavēstīja, ka misters Gellers grib nekavējoties mani redzēt. Es pamāju un turpināju spaidīt numurus. Pēc automātisko atbildētāju plūdiem vai zvaniem, kur neviens neatbildēja, klausuli pacēla sieviete ar aizsmakušu Ņujorkas akcentu, ko iekrāsoja kultūras slānis. Es pavaicāju, vai viņa pazīst Karolīnu Kroseti, un viņa atbildēja, ka domājot pazīstam visus Kroseti Ņujorkas Standarta metropolitēna statistiskajā rajonā, un zina, ka tādas personas neesot. Tad iestājās pauze, atskanēja īsi smiekli, un viņa piebilda: “Ja vien mans dēls nav viņu apprecējis, man nesakot.”
“Kas?” es vaicāju.
Pauze, un jau oficiālāk: “Ar ko es runāju?”
Tajā brīdī es ieskatījos lappusē no Balstroda dienasgrāmatas un ieraudzīju, ka esmu mazliet kļūdījies. Balstrods rakstīja brīvā, gandrīz medicīniski ķeburainā rokrakstā, un viņa norunātā tikšanās 24. jūlija rītā bija pārgājusi pāri līnijai un nonākusi iepriekšējās dienas ierakstā. Patiesībā viņš bija uzrakstījis nevis “Karolīna R. Kroseti”, bet
Karolīna R.
A. Kroseti.
Es nolēmu atbildēt sievietei ar daļēju patiesību un sacīju: “Mani sauc Džeikobs Miškins no Gellera, Linča, Grosbarta un Miškina. Es esmu Endrū Balstroda mantojuma advokāts un mēģinu izsekot darījumam, ko profesors Balstrods sāka pagājušajā jūlijā. Esmu atradis piezīmi viņa plānotājā, kur atzīmēta tikšanās ar kādu A. Kroseti un kādu Karolīnu R. Vai jūs kaut ko par to zināt?”
“Zinu,” atteica sieviete. “Alberts Kroseti ir mans dēls. Pieņemu, ka runa ir par manuskriptu.”
Dzirdot šos vārdus, mani pāršalca atvieglojums. “Jā! Jā, par to,” es iesaucos, un tad vairāk nezināju, ko teikt, domājot par dažādajām iespējām, ko biju izklāstījis Mikijam Hāsam. Vai es runāju ar zagli, upuri vai ļaundari?
“Un?” sacīja sieviete.
“Un kas?”
“Un vai mantojuma lietās ietilpst nožēlojamās blēdības vēršana par labu, ar kuru jūsu nelaiķa klients izkrāpa manam dēlam vērtīgu septiņpadsmitā gadsimta manuskriptu par smieklīgu summu?”
Tātad Šeit runāja upuris. “Tas katrā ziņā ir viens no jautājumiem, kas ir apspriežams, Kroseti kundze,” es sacīju.
“Es gribētu cerēt.”
“Mums vajadzētu norunāt tikšanos.”
“Es pateikšu, lai mans advokāts ar jums sazinās. Uz redzēšanos, mister Miškin.”
Es būtu nekavējoties piezvanījis viņai vēlreiz, bet mana kabineta durvis tagad aizšķērsoja Eda Gellera druknais, kašķīgais stāvs. Redziet, uz papīra visi “Gellera, Linča, Grosbarta & Miškina” partneri ir vienlīdzīgi, bet, kā bieži gadās šādās firmās, vara pieder tam, kas to visvairāk kāro, un mūsu firmā par tīkotāju izrādījās Eds, un tā nu viņš parasti panāca savu. Turklāt viņš un Martijs Lines bija dibinātāji partneri, un rezultātā mazliet vienlīdzīgāki par pārējiem. Eds bija bezgala saskaities, domāju, galvenokārt tāpēc, ka nebiju uzreiz pie viņa ieradies un tāpēc viņam jārunā ar mani, stāvot kājās, nevis sēžot aiz sava rakstāmgalda, kas ir neuzkrītoši piepacelts virs parastā grīdas līmeņa un atrodas mīkstu, bezkājainu krēslu ielenkumā, kuros dziļi iegrimst ikviens, kas tajos apsēžas. Es zināju, ka tagad nebūtu vēlams izslie-ties pilnā augumā.
Es sacīju: “Droši vien tu esi runājis ar Džasminu.”
“Jā, esmu,” viņš atbildēja. “Un vai tu nebūtu tik laipns un nepastāstītu man, kas, pie velna, notiek?”
“Pārpratums, Ed, nekas vairāk. Esmu pārliecināts, ka drīz vien tas noskaidrosies.”
“Aha. Tātad tu neizmantoji vērtīgu mūsu klienta īpašuma daļu savām vajadzībām un nenodevi minēto īpašumu savai mīļākajai?”
“Nē. Es biju krāpšanas upuris. Sieviete stādījās priekšā kā Balstroda īpašuma mantiniece, uzrādot testamentu, kas izskatījās īsts...”
“Tas bija mūsu sagatavotais testaments?”
“Nē. Es pieņēmu, ka testaments tika atrasts viņa mantās pēc nāves. Es... mūs mirušais nolīga tikai speciālam uzdevumam, un tas ir uzglabāt dokumentu un sniegt konsultāciju par tā intelektuālā īpašuma statusu un jebkura cita dokumenta īpašuma statusu, kas varētu tikt atvasināts no šī.”
“Kā atvasināts?”
Es dziļi ievilku elpu. “Tas bija septiņpadsmitā gadsimta dokuments, ko it kā uzrakstījis cilvēks, kas pazina Viljamu Šekspīru. Bez akadēmiskās vērtības, kas ir pamatīga, dokuments liek domāt, ka pastāv parakstīts nezināmas Šekspīra lugas manuskripts, un dod mājienus par minētā dokumenta pašreizējo atrašanās vietu.”
Kā esmu jau, šķiet, minējis, Eds ir lielisks pārstāvis tiesas prāvās, un daļa no šāda pārstāvja mākslas ir nekad neizrādīt pārsteigumu. Bet tagad viņš iepleta acis. “Elle un Indija! Un tas ir autentisks?”
“Nav zināms, bet Balstrods domāja, ka ir, un viņš bija viens no pasaulē lielākajiem speciālistiem šajā jomā.”
“Un šis īpašums, šis septiņpadsmitā gadsimta rokraksts tagad ir tavas izmanīgās meičas rokās?”
“Es viņu nesauktu par savu izmanīgo meiču. Bet, jā, tas ir pie viņas.” Viņš pārlaida roku saviem neīstajiem matiem. “Es nesaprotu. Kā tu varēji būt tāds muļķis? Pagaidi, neatbildi! Tu ņemies ar to meiču, pareizi?”
“Vai gribi dzirdēt visu stāstu, Ed?”
“Tik tiešām gribu. Bet iesim uz manu kabinetu.”
Tagad tam visam bus daudz tiešāks izteiksmes veids. Eds ir tāda tipa advokāts, kas liek vienlīdzības zīmi starp spēku un brīvu neķītras valodas lietojumu. Daudzu līdzjūtīgu skatienu pavadīts, īsajā ceļā uz viņa kabinetu es vienu brīdi apsvēru, vai varu noslēpt kādus nozīmīgus faktus vienam no labākajiem nopratinātājiem Ņujorkas advokatūrā. Nē, sāpīgajai patiesībai bija jāatklājas, bet ne manai domu gaitai un plāniem. Kad bijām iekārtojušies katrs savā vietā, izstāstīju viņam galvenos faktus, un pēc tam, kad viņš pēc savas patikšanas bija mani izfiltrējis, Eds sacīja, ka mums būs jāiesaista policija un jāsazinās ar galveno mantinieku Oliveru Mārču un jāizstāsta viņam, kas noticis. Taču man nebija ļauts būt personai, kas ar to nodarbojas. Patiesībā tagad, kad par to runājām, viņš atzīmēja, ka ir ievērojis manu nopietno pēdējā laika koncentrēšanās spēju zudumu, un man atlika tikai piekrist. Apspriedām manu nožēlojamo šā rīta uzstāšanos, un Eds norādīja, ka plānotā īpašumu sapludināšana ir saistīta ar dažu svarīgu klientu interesēm un maz ticams, ka es savā pašreizējā stāvoklī viņiem nesīšot kādu īpašu labumu. Viņš ierosināja, lai padomāju par atvaļinājumu uz kādu laiku, un tad kļuva pret mani tēvišķīgs, kāds nekad nemēdza būt, mazliet kā Kings Kongs, kas nevis grauj Manhetenu, bet veic sociālo darbu. Pēc kāda laiciņa Eds nonāca līdz tam, cik viņam bijis žēl, kad mēs izšķīrāmies ar Amē-liju, un ka īstenībā es, viņaprāt, kopš tā laika vairs nekad neesmu bijis tāds kā agrāk. Tiklīdz viņš to bija izteicis, tiklīdz šie vārdi nāca pār viņa lūpām, es sajutu, it kā kaut kas līdzīgs balonam pārsprāgtu man galvā un... to grūti aprakstīt, tā nebija gluži pieredze, kad kāds iziet ārpus sava ķermeņa, bet gan dziļāka nošķirtība, it kā Eds turpinātu pļāpāt ar kādu, kas īstenībā nebiju es.