Kā jau teicu, man tīri labi patīk mēģinājumi, un jūtu, ka, apmeklējot iespējami daudz mēģinājumu, es kaut mazliet varu kompensēt neierašanos pirmizrādēs. Un zāle bija pilna ar piemīlīgu jaunu miesu un viņu burvīgajām māmiņām, kas arī bija jaukas, un es pārmiju dažus maigus skatienus ar mammām, un tas man lika domāt par Ingridu. Pēc tam, kad Imodžena bija beigusi uzstāšanos, es izgāju laukā un piezvanīju uzTeritaunu, lai noskaidrotu, vai pēc tikšanās ar krievu varu atnākt pie viņas, bet Ingrida bija vēsa un sacīja, ka ir aizņemta. Man vienmēr ir piemitusi zināma prasme pa telefonu pazīt melus, un šoreiz tie bija meli. Tas nemaz neizskatījās pēc Ingridas, kas pēc rakstura ir visai tieša. Vai viņai varētu būt cits mīļākais? Iespējams. Vai mani tas satrauca? Jā, mazliet. Mani tas vienmēr satrauc, bet ne pārāk, tāpēc vēsturiski manā privātajā dzīvē vērojamas tik straujas pārmaiņas.
Pēc mēģinājuma pavaicāju Imodženai, vai viņa nevēlas kaut kur aiziet. Agrāk, kad viņa bija tēta mīlulīte, meitu sajūsmināja, ja viņu aizveda uz kādu īpašu vietējo bāru un pacienāja ar augļu drazām izrotātu bezalkoholisko kokteili Shirley Temple, bet vairs ne. Imodžena domā, ka šķiršanās ir garlaicīga, praktiski visi viņas vienaudži ir jaunieši, ko mēs reizēm dēvējam par izjukušo māju bērniem, un viņai drīzāk patīk stiprās zīmogs. Vai arī ne. Man nav ieejas viņas daiļajā galviņā. Tāpēc braucām mājup gandrīz klusēdami, lai gan meita man pastāstīja, ka Dīvainītis visu pagājušo nedēļu vai aptuveni tā esot pavadījis, lapu pēc lapas drukādams ģenealoģiskos datus, līdz ar to neviens cits (tas ir, Imodžena) nav varējis izmantot printeri, un vai es viņu nevarot apstādināt, mamma jau Niko dodot visu, ko viņš grib. Es atteicu, ka parunāšu par to, un, kad nonācām līdz Amēlijas mājai, to arī izdarīju.
Gandrīz biju piemirsis par uzdevumu, ko pirms nedēļas uzticēju Niko, — tik daudz satraukumu, ka nav jābrīnās, — bet kā, sev par nožēlu, esmu uzzinājis, mans dēls parastai mirkļa apmātībai liek izskatīties kā fejām, kas dejo jūras krastā. Es viņu atradu datora istabā, uz gara galda, kas mums tur uzstādīts, kārtojot papīra lapas, kurām starp visiem stabiņiem un rindām ir vienāds attālums, precīzā kvadrātā. Kādu brīdi viņu vērojis, es vaicāju: “Niko? Imodžena saka, ka tu man kaut ko esi atradis. Par Breisgērdlu?”
“Jā, atradu,” teica Niko. Viena no priekšrocībām, nolīgstot tamlīdzīgam darbam meklēšanas firmu, ir tas, ka viņi atnāk, iedod tev labāko atbildi, ko ir atraduši, paņem savu čeku un aiziet. Bet, ja atbildi prasa Niko, dabū dzirdēt visu stāstu nogurdinošās detaļās, sākot no pirmajiem mēģinājumiem, ieskaitot meklēšanas loģiku un dažādās piemērotās stratēģijas, pieejamos avotus, kļūdainos pavedienus un aprakstu par katru atrasto faktu. Būdams normāls cilvēks, es šeit izdarīšu apkopojumu: mūsu Breisgērdlam bija dēls, ari Ričards vārdā, kas izdzīvoja un apprecējās, un viņam bija septiņi bērni, no kuriem līdz brieduma gadiem izdzīvoja pieci, un no tiem visi apprecējās, un visiem bija bērni. Vīrieši tiecās uz jūras pusi vai armiju un septiņpadsmitā gadsimta beigās un astoņpadsmitajā gadsimtā saņēma paaugstinājumus, uzdienot līdz virsnieka pakāpei. Kāds Breisgērdls komandēja divizionu Volfa armijā Ābrama līdzenumos pie Monreālas, un cits bija musketieru kapteinis pie Piesī. Bija ari vaļu mednieki un vergu tirgotāji, bet galu galā mūsu Ričarda pēdējā vīriešu kārtas atvase, neiekrājusi nekādu īpašumu, gāja bojā 1923. gadā no Pirmajā pasaules karā gūtajiem ievainojumiem.
Nu ko, laba ideja, kas neattaisnojās: iespējams, es biju domājis par ģimenes dārgumiem, bēniņos atrastu kārbu ar veciem papīriem, kas nejauši varētu izrādīties par nevienam līdz Šim nezināmu Šekspīra lugu. Es palūkojos uz dēlu un viņa veltīgo darbu, un sajutu skumjas un vēlēšanos viņu apskaut, bet zināju, ar ko tas beigsies.
Sacīju: “Nu labi, Niko. Bija vērts mēģināt. Vai esi redzējis tuvumā kādus krievu gangsterus?”
“Nē. Te slaistās apkārt pāris melno puišu. Viens brauc ar baltu Ford Explorer, Ņujorkas numura zīme HYT-620, un otrs brauc ar zaļu Pacer, Ņujorkas numura zīme IOL-871. Es neesmu beidzis ar pēcnācējiem. Es runāju tikai par vīriešiem.”
“Ir ari sievietes?”
“Jā. Caurmērā puse no atvasēm ir sievietes. Trīs no Ričarda Breisgērdla dēla Ričarda bērniem bija sievietes. Vecākā Lusinda Annc apprecējās ar Martinu Lūisu 1681. gadā...”
Un viņš sāka. Jāatzīstas, es nepievērsu daudz uzmanības. Būt kopā ar Niko bieži vien ir dīvaini nomierinoši, kā sēdēt blakus čalojošam strautam. Es domāju par gaidāmo tikšanos ar krievu un par manu šīs dienas sabrukumu, un arī par to, no kurienes gaidāma mana nākamā tikšanās seksa
jomā, un visam apakšā bija liela, pulsējoša Mirandas Kellogas brūce. Niko stāstījums beidzās. Zēns paņēma dažādas, akurātas papīru kaudzītes un uzmanīgi sakniedēja tās kopā. Viņš ieminējās, ka man tās jāņem pie sevis, jo, pēc mātes vārdiem, viņa mapēs esot pārāk daudz materiālu, un Breisgērdlu ģenealoģija viņu vairs neinteresējot. Dēls pievērsās ekrānam, uzmauca austiņas un bija prom. Es sameklēju lielu aploksni, sabāzu tajā papīrus un arī devos ārā. Es neredzēju Amēliju un arī nemeklēju, lai gan visu laiku apzinājos viņas klātbūtni mājās, gluži kā baumas par karu.
“Rasputins” ik maza pusātro ēstuvju ķēde, ko dibināja krievu imigrantu pāris, viens no neskaitāmajiem mēģinājumiem atklāt jaunu picu. Viņi pasniedz dažādus pīrādziņus, boršču, krievu bulciņas un stipru tēju lielās glāzēs. Interjers ir ieturēts vecās Padomju Savienības stilā: sociālistiskā reālisma plakāti, flīžu grīda, apkalpotājas zemnieku kreklos un garos lindrakos, kūpoši patvāri un drukni sarkanarmieši pie ieejas. Ēdienkartes rakstītas, atdarinot kirilicu, ar otrādi iespiestiem R utt. Piecas minūtes pirms desmitiem Omārs mani izlaida Lafajeta ielā pie vienīgā “Rasputina” Manhetenā un pats nozuda pie ietves malas stāvošajā linkolnā gadījumam, ja mūsu gangsteris sadomātu kaut ko nelāgu.
Iekšpusē bija visai patīkami, patiesībā tveicīgi, un smaržoja pēc kanēļa un kāpostiem. Apsēdies pie galdiņa zem trakā mūka" portreta greznā rāmī ar muguru pret sienu un skatu uz ieeju, es pasūtīju tēju un pāris pīrādziņu. Ēstuve bija pustukša, apmeklētāji bija galvenokārt vietējie, kas meklēja pārmaiņas no ķīniešu un itāļu virtuves vai no stilīgiem krogiem ar neatbilstoši augstām cenām. Desmit minūtes pāri desmitiem pa durvīm ienāca kāds vīrietis un nostājās mana galda priekšā. Es piecēlos, paspiedu pastiepto roku, un viņš apsēdās, smaidot raudzīdamies apkārt. Viņš bija apmēram manā vecumā un uz pusi mazāks par mani, ar biezu bārdu un iesirmiem matiem, lielu degunu un inteliģentām, dziļi iegrimušām tumšām acīm. Viņš bija ģērbies moderni, mugurā plikādas mētelis, melna zīda bitlovka.
Ak, kam kāda daļa, kā viņš izskatījās vai kas viņam bija mugurā? Es tikko
atgriezos no apgaitas pa teritoriju. Agrā rīta dūmakā viss ir kluss. Esmu
—
* Rasputinu bieži dēvēja par trako mūku, kamēr citi uzskatīja viņu par straņņiku vai pat starcu, uzskatot viņu par psihes un ticības dziednieku.
pārbaudījis laivu māju, sūkņa māju un garāžu divām automašīnām, kurā esmu novietojis savu nomāto Cadillac Escalade, kas ir gandrīz pietiekami liels, lai es ietilptu vadītāja vietā. Tagad saprotu, kāpēc šie nīlzirgi ir tik populāri pie miesās iespaidīgiem amerikāņiem. Blakus manai nomātajai automašīnai atrodas Mikija Harley-Davidsort Electra Glide, ko viņš nopirka drīz pēc tam, kad es tiku pie sava BMW motocikla, droši vien tāpēc, lai parādītu man, ka arī ir pārdrošs zellis, lai gan es savu motociklu nopirku tāpēc, ka nevarēju atļauties braukāt pa pilsētu ar automašīnu. Nelielas brokastis, un te nu es esmu, atpakaļ pie klaviatūras.