Droši vien biju jautājoši lūkojies apkārt, jo Švanovs notvēra manu skatienu un apvaicājās: “Kā, jūs gaidāt vēl kādu?” Un es sacīju, ka vienmēr biju iedomājies — krievu gangsteri pārvietojas kopā ar svītu. Par to viņam bija jāpasme-jas, rādot zobus, kas bija dārgi apvilkti ar vienu no industriālās demokrātijas labumiem, “ļā, seši cietpauri melnās ādās un pāris ukraiņu mauku. Vai jūs vēlētos? Varu piezvanīt.” Viņš runāja gandrīz bez akcenta, un tikai pa retam kļūdījās ar artikuliem un izlaida vietniekvārdus, kas tipiski cilvēkiem, kuru dzimtajai valodai raksturīgi galotņu locījumi. Viņš vēlējās vienkārši parunāties, it kā mēs būtu veci draugi, kas satikušies pēc īsas atšķirtības. Es viņam piespēlēju, un mēs runājām par manu māsu un viņas pasakaino karjeru, par “Rasputina” ķēdi, un viņš sacīja, ka ir viens no sākotnējiem investoriem, un es pajokoju par piedāvājumu, no kura viņi nevarēja atteikties.
Šeit Švanova smaids mazliet saspringa, un viņš sacīja: “Mister Miškin, es nezinu, kas, jūsuprāt, esmu, tāpēc ļaujiet jums pastāstīt, lai nebūtu nekādu pārpratumu. Es esmu uzņēmējs. Agrākos laikos es kā visi strādāju padomju valdībai, bet nu jau piecpadsmit gadu esmu biznesā. Man ir intereses Krievijā, Ukrainā, Kazahstānā, Izraēlā un arī šeit. Kāda veida bizness, jūs vēlaties zināt. Pirmām kārtām esmu investors. Kādam ir ideja, man ir nauda un ari sakari. Sakari krievu kopienā ir ļoti svarīgi, jo tas ir veids, kā mēs mācījāmies kārtot lietas vecajos laikos. Uzticība, jūs saprotat? Jo mums nav izveidojies tas, ko jūs dēvējat par biznesa normām, tiesu sistēmu un tā tālāk. Par šīm investīcijām es pretī iegūstu daļu biznesa gluži kā Ņujorkas birža.”
“Jūs esat augļotājs,” es sacīju.
“Un Citycorp ir augļotājs, ļ.P. Morgan Chase ir augļotājs — kā jūs domājat, viņi neprasa procentus? Viņi nepārņem ķīlu? Tā ir riska kreditēšana, ar ko es nodarbojos, piemēram, kā šajā vietā, — neviens cits nebūtu atradis viņiem naudu, tāpēc viņi atnāca pie Švanova, un viņi iedeva man daļu no šī biznesa, un mēs visi esam laimīgi.”
“Un, ja viņi nav laimīgi, jūs sūtāt cilvēkus, kas salauž viņiem kājas, un tā ir iezīme, kas jūs atšķir no Morgan Chase."
Atkal saspringtais smaids, un viņš noraidoši atmet ar roku. “I.ūdzu, man nav nekāda sakara ar nekāda veida piedziņas biznesu. Saku jums, tas viss ir nodots pavisam citām apakšuzņēmēju firmām.”
“Apakšuzņēmēju?”
“Tieši tā. Jūs nopērkat pāri Nike apavu, kā lai jūs zināt, kas to izgatavoja? Varbūt nolaupīta maza meitenīte Ķīnā ir pievažota pie mašīnas, viņu tur badā un sit. Tur rakstīts Nike — tas ir viss, ko jūs zināt, cienījama firma. Domāju, pat Nike nezina, kas tieši ražo. Ja jūs gribat būt tik šķīsts, jums jāiet baznīcā, nevis biznesā. Piekrītat?”
“Ne gluži. Un, runājot par nolaupītām meitenēm — tā kā jūs šo tēmu aizskārāt —, domāju, ka viena no jūsu apakšuzņēmēju firmām iepriekšējā naktī uzbruka manam darbiniekam un nolaupīja no mana dzīvokļa jaunu sievieti.”
Švanovs pamāja viesmīlei un pasūtīja tēju un bliņas. Kad sieviete bija aizgājusi, viņš pavaicāja: “Un kā jums šķiet, kāpēc man tas būtu jādara?” “Varbūt jūs to varētu pastāstīt man.”
Viņš nelikās to dzirdot un izskatījās drūms. “Nolaupīšana ir nopietna apsūdzība. Jūs, es pieņemu, esat sazinājies ar varas iestādēm?”
“Par uzbrukumu manam darbiniekam, jā. Bet ne par nolaupīšanu. Es dodu priekšroku paturēt tostarp mums, biznesmeņiem.”
Oficiante atnesa viņa pasūtījumu, daudz ātrāk, nekā bija atnesusi manējo. Viņš iedzēra tēju, iekoda kādu kumosu, nopūtās un sacīja: “Lūk, mister Miškin, mēs esam aizņemti cilvēki, tāpēc runāsim īsi, ja? Šeit būs viss stāsts, no manas puses. Tas akadēmiskais mācībspēks Bālstrods atnāk pie manis un saka, Švanov, man ir atslēga lielām kultūras vērtībām, un es griežos pie jums kā pie kultūras cilvēka, palīdziet man to atrast un atgriezt pasaulei. Lai to izdarītu, man nepieciešama maza naudiņa. Un es, protams, saku, profesor, protams, šeit būs kādi divdesmit tūkstoši ASV dolāru, prasiet, ja vajag vairāk. Jūs saprotiet, pat tādam biznesmenim kā man ir dvēsele, un viņš nevēlas visu dzīvi niekoties ar pirtīm, pīrādziņu ēstuvēm un bāriem
ar meitenēm, un turklāt es to redzu varbūt kā būtiskas naudas plūsmas avotu manai firmai. Tā es iedodu viņam naudu šī dārguma izpētei. Pēc tam viņš izbrauc no valsts, un es neko nedzirdu. Paiet dažas nedēļas, un es no uzticama avota saņemu satraucošu ziņu. Sis avots saka, profesors ir atgriezies un atradis dārgumu, bet nevēlas dalīties tajā ar Švanovu. Tad ko lai es daru?
Es viņam piezvanu, un viņš visu noliedz: nekādu dārgumu, tas ir ar galiem. Nu, manā biznesā cilvēki daudzreiz nevēlas dalīties, un man attiecīgi jārīkojas...”
“Jūs viņu spīdzinājāt.”
“Lūdzu. Es ar viņu neko nedarīju. Man nav nekāda sakara ne ar kādām spīdzināšanām, tāpat kā ar tām nav sakara prezidentam Bušam. Jebkurā gadījumā mani avoti saka, ka minētais profesors ir nodevis dokumentus — kas, kā es uzskatu, ir mans īpašums — depozītā jūsu firmai, mister Miškin, un es no saviem avotiem dzirdu, ka ir uzradusies mantiniece, kas var ar tiem rīkoties, un, dabiski, es ceru, ka viņa izdarīs pareizi un nodos šos papīrus man. Tātad viņa legāli vēršas pie jums, un es gaidu, ka drīz viņa sazināsies ar mani un mēs varēsim nokārtot lietas. Un tagad jūs man sakāt, ka viņa ir nolaupīta. Par to es pilnīgi neko nezinu, lai palīdz man Dievs.”
Savādi, bet es viņam noticēju, ko nekad nebūtu darījis, ja nezinātu, ka mana Miranda nav īsta. Es sacīju: “Labi, mister Švanov, tad viss izskatās pavisam citādāk. Ja jūs neturat gūstā Mirandu Kellogu, kāpēc tad mēs tiekamies?” “Kāpēc? Tāpēc, ka jūs esat Balstroda īpašuma pilnvarotais, un īpašumā ir kaut kas, kas pieder man, proti, septiņpadsmitā gadsimta manuskripts, ko uzrakstījis Ričards Breisgērdls. Esmu redzējis šo manuskriptu. Esmu samaksājis, lai ar zinātniskiem testiem apstiprinātu šā dokumenta autentiskumu. Man ir papīri, kas dod man uz to īpašuma tiesības. Viss ir pavisam legāli un godīgi. Vai tad jūs ne tāpēc ieradāties uz tikšanos?”
Es sacīju: “Redziet, kad liku savai māsai izkārtot tikšanos, es iztēlojos, ka jūs ar vardarbību un draudiem mēģināt iegūt Breisgērdla manuskriptu.” “Ko jūs domājat ar vardarbību un draudiem?”
“Sūtot cilvēkus uz manu dzīvokli, lai nozagtu manuskriptu. Sūtot cilvēkus uz manu sporta zāli, lai iebiedētu īpašnieku, kā rezultātā esmu izslēgts no biedru saraksta. Un, kā jau teicu, it kā nolaupot Mirandu Kellogu.”
Viņš purināja galvu. Viņš kratīja ar pirkstu gaisā. “Pirmkārt, nekad neesmu sūtījis tādus cilvēkus zagt. Kā jau paskaidroju, kāpēc man tas būtu
jādara? Kas attiecas uz sporta zāli, tas ir kaut kāds pārpratums. Es vēlos tikties ar jums tikai konfidenciāli, bez draudiem. Kā jau teicu, bieži vien apakšuzņēmējus ir grūti kontrolēt. Es parunāšu un likšu jūs atjaunot biedru sarakstā, un atvainojos.”
“Paldies.”
“Nav par ko. Tagad, kā lai es atgūstu savu īpašumu?”
“Nu jā, šeit mums ir radusies neliela problēma. Diemžēl man jums jāsaka, ka sieviete, ko es pazinu kā Mirandu Kellogu, nebūt nebija Miranda Kelloga un turklāt šī sieviete tagad ir pazudusi un manuskripts līdz ar viņu. Manuprāt, kāds mūs abus ir pārspējis viltībā.”