Todien vienā no sardzes maiņām viņa palūdza, lai Kroseti noceļ no augšējā plaukta kādu grāmatu. Viņš to nocēla un dzirdēja, ka Pamela satraukti
noelšas. Kad viņš pasniedza grāmatu, jaunā pārdevēja ieplestām acīm vaicāja: “Vai tas pie siksnas ir tavs ierocis? Es to ieraudzīju, kad tu sniedzies pēc grāmatas...”
“)ā, bīstama nodarbošanās — grāmatas. Nekad nevar būt par piesardzīgu. Ir cilvēki, kas par Brontē pirmizdevumu darīs visu — jebko.”
“Nē, nopietni!”
“Nopietni? Es esmu starptautisks noslēpumu cilvēks.” Neveikla rindiņa, un Kroseti pavisam īsu brīdi domāja pateikt viņai, ka vienkārši priecājas viņu redzēt, paskatīties, vai viņa pazīs tekstu no filmas “Viņa nodarīja viņam pāri”*, un tad viņš Pamelai varēs pavaicāt, vai viņa patiešām ir redzējusi filmu, no kuras nākusi šī rindiņa, ka tā bijusi Mejas Vestas vienīgā Akadēmijas nominācija un tā tālāk un tā joprojām, viņa parastās muļķības, bet kādēļ pūlēties? Kroseti paraustīja plecus, savilka seju smaidā, padeva viņai grāmatu un nostājās aiz letes.
Kad Pamela atgriezās no lenča, šķita, ka viņa vairs negrib tik ļoti draudzēties, patiesībā meitene izskatījās mazliet nobijusies no viņa, ar ko Kroseti bija tīri apmierināts. Atlikušo dienas daļu viņš pavadīja, zvanot pazīstamiem un vaicājot par vietām, kur varētu apmesties, un šajā pašā nolūkā pārlūkojot internētā mājaslapas. Pēc darba Kroseti devās uz ticamāko vietu, ko bija atradis, istabu bēniņos netālu no Bruklinas karakuģu būvētavas, kur mitinājās draugs no koledžas, ārštata skaņu operators un viņa draudzene dziedātāja. īrnieku saraksts bija pilns ar topošajiem mediju māksliniekiem, un draugs sacīja, ka karakuģu būvētavai lemts kļūt par nākamo Viljamsburgu. Ēka smirdēja pēc vecām ķimikālijām, bet bija pielijuši ar bāli dzeltenu gaismu, kas ieplūda pa milzīgajiem, netīrajiem sīkrūšu logiem un tāpēc viņam sāpīgi atgādināja Karolinas mitekli. Tā kā Kroseti bija pašmocītaja tips, tas vien varēja būt pietiekami, lai darījums notiktu, un viņš devās lejup pa skabargainajām kāpnēm par astoņiem simtiem dolāru nabagāks un ar atļauju ievākties pec Pateicības dienas. Pēc tam viņš ar daudziem dažādiem autobusiem nonāca līdz A līnijai un ar vilcienu aizbrauca līdz 104. ielai un Ozona parkam.
Nogriežoties no Brīvības avēnijas 106. ielā, kur dzīvoja, Kroseti pagāja garām melnam džipam ar tonētiem logiem. Šis nebija rajons, kas lepotos ar jauniem, spīdīgiem automobiļiem 40 000 dolāru vērtībā, un, tā kā Kroseti zināja visas šai ielai piederīgās automašīnas, ieraugot džipu, atmiņā nekavējoties uzausa Klima pagājušās nakts brīdinājums; viņš bija, ja ne gluži gatavs, tad arī ne pilnībā pārsteigts par to, kas notika tālāk. Steidzoties garām džipam, viņš dzirdēja atsprāgstam vaļā divas automašīnas durvis, kam sekoja soļu troksnis uz ietves. Pagriezies Kroseti ieraudzīja, ka viņam tuvojas divi vīrieši melnos ādas mēteļos. Abi bija lielāki nekā viņš, turklāt viens bija daudz lielāks. Viņu galvas sedza sporta kreklu kapuces, un lielas, tumšas brilles neļāva ieraudzīt acis, kas, viņaprāt, bija zīme, kas liecināja par sliktiem nolūkiem. Daudz nedomādams, Kroseti izvilka tēva 38. kalibra pistoli un izšāva lielākā vīrieša virzienā. Lode izgāja cauri šā indivīda ādas jakai un sadragāja džipa priekšējo stiklu. Draudīgie vīrieši apstājās. Kroseti pacēla pistoli un nomērķēja pret lielākā vīrieša galvu. Abi lēnām atkāpās un iekāpa atpakaļ savā automašīnā, kas, riepām kaucot, atrāvās no ietves malas.
Kroseti apsēdās uz apmales un nolieca galvu starp ceļiem, līdz pārgāja sajūta, ka viņš tūlīt paģībs vai izvemsies. Viņš pavērās uz pistoli kā uz priekšmetu no svešas civilizācijas un iemeta to savā portfeli.
“Albert! Kas notika?”
Spēji pagriezies, Kroseti ieraudzīja pie savas mājiņas parādes durvīm stāvam mazu, sirmu sievieti sārtā treniņtērpā un lielā, gaišzilā vilnas jakā.
“Nekas, Konti kundze. Kaut kādi tipi gribēja mani nolaupīt, es vienam no viņiem iešāvu, un tad viņi aizgāja. Viss ir beidzies.”
Pauze. “Vai gribi, lai es piezvanu 911?”
“Nē, paldies, Konti kundze. Es pats piezvanīšu.”
“Svētā Dievmāte! Un šis kādreiz bija jauks rajons,” noteica Konti kundze un atgriezās savā virtuvē.
Kroseti piecēlās un, kājām ļogoties,devās uzšāvu māju.
Ietves malā spīdēja vecs kadiljaka katafalks. Iedams pa piemājas ceļu uz sētas durvīm, viņš sāji to uzlūkoja. Kroseti gribēja nemanīts ieslīdēt mājā, varbūt ieliet sev glāzīti sarkanvīna un tad nozust augšstāvā, lai mierīgi atpūstos, bet nē, Mērija Pega ieradās divdesmit sekundes pēc tam, kad viņš bija uzmanīgi aizvēris durvis.
“Alij! Redz, kur tu esi. Es visu dienu mēģinu tevi sazvanīt. Vai tu uz īsziņām vairs neatbildi?”
“Piedod, mammu, es daudz runāju pa mobilo,” viņš ievilka elpu. “Patiesībā es meklēju, kur dzīvot. Man šķiet, ka es atradu dzīvokli Bruklinā, ar Beku, zini, no skolas!”
Mērija Pega samirkšķināja acis, pamāja un sacīja: “Nu, tā ir tava dzīve, dārgais. Bet es gribēju parunāt ar tevi par vienu lietu — zvanīja Balstroda advokāts.” “Balstrods ir miris,” viņš muļķīgi atbildēja.
“)ā, bet mirušajiem arī ir advokāti. Tās ir mantojuma lietas.” Viņa ieskatījās ciešāk dēla sejā. “Albert, vai tev kaut kas noticis?”
Kroseti uz brīdi domāja, vai nemēģināt noslēpt notikumus, kas tikko bija risinājušies kvartāla attālumā, bet saprata, ka Agnese Konti izplata informāciju ar ātrumu, kam līdzi nespēj tikt telekomunikāciju operatori, un drīz vien zvanīs, lai pastāstītu par notikušo visos sīkumos, gan īstos, gan iedomātos. Viņš sacīja: “Apsēdies, mammu!”
Viņi apsēdās virtuvē, Kroseti ielēja sev glāzi vīna un izstāstīja savu stāstāmo. Mērija Pega viņu uzklausīja un nodomāja, ka reaģē uz dēla stāstīto visai labi. Patiesībā, viņa domāja, ka tas nostāda viņu labākā pozīcijā nekā iepriekš, ņemot vērā to, kas viņai bija jāstāsta dēlam.
“Mammu! Kāpēc tu to dari?” Kroseti vaimanāja. “Ak Dievs, kā es ienīstu, kad tu rīkojies man aiz muguras.”
“Piemēram, nozogu tēva ieročus un pārvēršu savu māju par bruņotu nometni?”
“Tas nav viens un tas pats. Tā bija neatliekama vajadzība,” bez entuziasma noteica Kroseti. Viņam tiešām gribējās apgulties.
“Nu, es arī domāju, ka kaut kas ir jādara, un, tā kā tevi nevarēja sazvanīt un tu biji pārāk aizņemts, bēgot projām no mājām vai, kā lai to nosauc, lai atbildētu uz īsziņām...”
Viņa spēji apravās, dzirdot, ka mājas priekšā piebrauc automašīna.
“Ak, varu derēt, ka tā ir Donna,” noteica Mērija Pega un devās uz durvīm. Kroseti ielēja sev vēl vienu glāzi vīna. Kamēr viņš to tukšoja, pa durvīm ienāca Radislavs Klims, svaigi skuvies, melnā uniformas žaketē ar kaklasaiti, rokās turot spīdīgi melnu, smailu cepuri.
“Vai gribat vīnu, Klim?”
“Paldies, bet nē. Man drīz jābrauc.”
“Ir jau tumšs. Naktīs parasti bēres nerīko.”
“Nē, tas nav īstas bēres. Tās ir vampīriem.”
“Kā, lūdzu?”
“Jā, tas tagad gandrīz vai modē, bagāti jaunieši izliekas, ka ir vampīri un braukā apkārt katafalkos un rīko ballītes bijušajās baznīcas kapenēs. Лк, rau, tava māte. Un šai jābūt meitai. Sveicināti!”
Donna Kroseti jeb Pati Donna, kā viņu dēvēja ģimenē, bija kalsns, rudma-tains savas mātes klons un Ņujorkas Juridiskās palīdzības biedrības lepnums, apspiesto draugs, vai žēlsirdīgā dvēsele, kas liek nelabojamiem noziedzniekiem nožēlot nodarīto, atkarībā no tā, vai runāja ar viņas māti vai māsu Patiju. Viņa bija jaunākā meita, tikai gadu vecāka par Kroseti, un viņai vairāk nekā pilnā mērā piemita vidējā bērna kosmiskās pārestības izjūta, kas no pirmajām apzinātajām dienām centrējās uz mazliet jaunāko brāli, īru dvīni*, naida un aizvainojuma objektu, tomēr arī būtni, kas līdz pēdējai asins lāsei bija aizsargājama no visiem draudiem. Kroseti jutās tieši tāpat un bija par to tikpat nerunīgs: absolūts mīlestības strupceļš.