Klims stādījās priekšā, sarokojās ar visai pārsteigto Donnu Kroseti, oficiāli noskūpstīja Mēriju Pegu uz abiem vaigiem un aizgāja.
“Kas tas bija?”
“Tas ir jaunais piedzīvotājs,” sacīja Kroseti.
“Ko?” iesaucās Donna, ar kuru neviens nebija konsultējies.
“Nē,” teica Mērija Pega.
“Ir gan,” atteica Kroseti. “Viņš vada katafalku.”
“Naktī?”
“Jā, viņš saka, ka tas ir vampīriem. Kā tev klājas, Donna?”
“Viņš nav mans piedzīvotājs,” noteica Mērija Pega. “Kā tu kaut ko tādu varēji pateikt, Albert?”
“Ir gan,” ietiepās Kroseti, juzdams, ka gadi aizslīd projām gluži kā kādā nepatīkamā psihozē, kas vienlaikus arī nomierināja. Pēc mirkļa Donna sāks kliegt un, sažņaugusi dūrītē kādu virtuves rīku, dzenāt viņu ap virtuves galdu, un viņu māte bļaus un mēģinās abus apstādināt, dāļādama pļaukas, kam pagadās, un draudēdama ar apokalipsi, kad mājās pārnāks tēvs.
Donna Kroseti neganti paskatījās uz māti un brāli. “Nē, tiešām...”
“Tiešām,” teica Mērija Pega. “Viņš ir Fanijas draugs, kas mums palīdz atšifrēt septiņpadsmitā gadsimta vēstuli, ko atrada Alijs. Klims pie tās strādāja līdz vēlai naktij, tāpēc es viņam piedāvāju pārgulēt Patijas istabā.”
56 Par īru dvīņiem dēvē vienu vecāku bērnus, kas dzimuši ar 9—12 mēnešu starpību, parasti viena kalendārā gada robežās.
“Kas bija pirms trim dienām,” noteica Kroseti. Viņš apņēma sevi ar rokām un nošmakstināja lūpas kā skūpstoties.
“Ak, esi taču pieaudzis!” sacīja māsa. Kroseti parādīja viņai mēli, viņa nozibsnīja acis pret viņu un apsēdās pie virtuves galda. Izņēmusi no savas apjomīgās somas ādas mapi, viņa lietišķi atrāva to vaļā un norādīja: “)a tas cilvēks nāk astoņos, mums nav daudz laika. Sāksim no paša sākuma.” Kroseti palūkojās uz māti. “Nesaprotu, kāpēc mums tas jādara,” viņš pukojās.
“Tāpēc, ka tevi piekrāpa un mēs esam šeit, lai noskaidrotu, vai tu vari iesūdzēt mantiniekus tiesā, lai liktu viņiem maksāt tik, cik oriģināls patiesībā bija vērts, vai arī dabūt to atpakaļ.”
“Es negribu to atpakaļ,” Kroseti sapīka, jo viņa tukšais kuņģis lika vīnam pamazām sakāpt galvā. “Es gribu, lai tas vispār nebūtu noticis. To es gribu.”
“Nu, mans bērns,” novilka Mērija Pega, “tas ir mazliet par vēlu. Šis jautājums ir jāatšķetina advokātam, un mūsu ģimenē advokāts ir Donna. Un domāju, ka tu novērtēsi viņas pieteikšanos palīdzēt, sevišķi, kad tu tikko kādu sašāvi tieši pie mūsu mājas...”
“Ko?” izsaucās ģimenes advokāts. “Tu kādu sašāvi? Vai tu piezvanīji...”
“Nē, un negrasos zvanīt. Pāris tipi gribēja mani nolaupīt...”
“Ko? Kas?”
“Donna, nomierinies,” viņš attrauca, “tu izklausies kā Ebots un Kastello*, kad uzstājas. Gribi dzirdēt manu stāstu vai ne?”
Donna pāris reižu dziļi ieelpoja un, šķiet, atguva savu profesionālo tēlu. Pagāja gandrīz visa atvēlētā stunda, kamēr stāsts bija izstāstīts no sākuma līdz beigām, protams, kopā ar mazā brāļa tik tipiskajām un tracinošajām atkāpēm un laipošanu, sīkiem paskaidrojumiem par šifru un Klima lomu mājsaimniecībā, un Karolīnas Rollijas īpašo gadījumu. Ap to laiku, kad 1 >onna bija apmierināta, mazā virtuvīte bija nepatīkami piesilusi un sarkanvīna līmenis lielajā krūkā nokrities apmēram par divām collām vai vairāk.
Donna pārlapoja piezīmes un ieskatījās pulkstenī. “Labi, kamēr viņš ierodas, visu apkoposim. Pirmām kārtām, tu nevari pretendēt uz Balstroda
4 Viljams (Bads) Ebots (1895—1974) un Lū Kastello (dzimis Luiss Frēnsiss Kris-tiljo) (1908—1959) uzstājās kopā kā Ebots un Kastello, amerikāņu komediantu duets, kuru darbs radio, kino un televīzijā padarīja viņus par populārāko komēdiju komandu četrdesmitajos gados.
mantojumu sakarā ar kaut kādu krāpšanos, jo tev nebija tiesību rokrakstu pārdot. Tāpat ari tavai draudzenei Rollijai. jūs abi izplānojāt nozagt īpašumu, kas likumīgi piederēja tavam darba devējam. Tāpēc galvenais, kas man būs jādara, ir pārliecināt šo Miškinu, lai aizmirst sasodīto rokrakstu un iet mājās. Tev tiešām būtu vajadzējis aprunāties ar mani agrāk.”
“Neviens neko nenozaga, Donna,” bilda viņas brālis. “Es tev to paskaidroju. Sidnijs lika mums sadalīt grāmatas, un mēs grāmatas sadalījām. Viņš dabūja visu naudu par kartēm un ilustrācijām, un pārējais bija pilnībā apdrošināts. Tas bija gluži kā ar lūžņos nodotu mašīnu. Lūžņu savācējs samaksā par to desmit dolārus, un, ja viņš zem priekšējā sēdekļa atrod CD, viņam tas nav jāatdod atpakaļ.”
“Paldies, advokāt. Redzu, ka tu esi studējis citā juridiskajā skolā nekā es. “Kas atrod, tam pieder” notiek tikai rotaļu laukumā. Ja tavs lūžņu savācējs salauztajā mašīnā atrod briljanta gredzenu, tu domā, ka viņš drīkst to uzdāvināt draudzenei?”
“Kāpēc ne?” vaicāja Kroseti.
“Tāpēc, ka viņš nevarēja zināt, ka mašīnā atradīsies briljanta gredzens. Ja likumīgais īpašnieks nejauši ieraudzīs gredzenu draudzenei pirkstā, viņš var iesūdzēt meiteni tiesā, un viņš uzvarēs. Kad Gleizers deva jums šīs grāmatas, viņam nebija ne jausmas, ka tajās atrodas manuskripts, kas maksā nopietnu naudu. Kad jūs to atradāt, jūsu pienākums bija informēt viņu, ka viņa īpašuma vērtība ir pieaugusi, nevis izlietot to pēc saviem ieskatiem.” “Tātad, ja es atrodu ūtrupē gleznu un zinu, ka tas ir Rembrants, bet pārdevēja to nezina, man viņai tas jāpasaka? Es nevaru viņai vienkārši iedot desmit dolārus un pārdot gleznu par desmit miljoniem?”
“Pavisam cita situācija. Tu gūsi peļņu no savām īpašajām zināšanām, kas ir legālas, un glezna, pirms tu to pārdod, piederēs tev. Starp citu, tieši to Balstrods izdarīja ar tevi. Tas ir nekrietni, bet absolūti legāli. Taču tev nekad nav piederējušas grāmatas, no kurām tu dabūji manuskriptu. Tās piederēja un pieder Gleizeram. Faktiski es tev iesaku tūlīt pat ar viņu sazināties un pastāstīt, kas notiek.”
“Ak, vācies prom no šejienes!”
“Muļķa bērns, pievērs uzmanību! Tu nozagi priekšmetu, kura vērtība bija starp piecdesmit un simts tūkstošiem dolāru. Pēc dažām minūtēm uzradīsies tips, kas domā, ka tas ir daļa no īpašuma, kas nodota viņam pārvaldīšanā.
Kā tev šķiet, ko viņš domā darit kā tiesas ierēdnis, kad mums viņam būs jāpasaka, ka viņa vērtīgais priekšmets patiesībā pieder kādam citam un piederēja arī tad, kad tu to pārdevi viņa klientam?”
“Klausies, ko viņa saka, Albert,” bargā balsī sacīja Mērija Pega.
Kroseti piecēlās no galda un saskaities izgāja no virtuves. Kaut kādā apziņas līmenī viņš sevi bija pārliecinājis, ka visa manuskripta lieta bija kaut kas līdzīgs palaidnībai, kaut kas līdzīgs “stop” zīmes nogāšanai no staba, par ko viņš saņēma pienācīgu sodu — Endrū Balstrods viņu piekrāpa. Kroseti bija sev iestāstījis, ka morāli viņš ir tīrs. Bet tagad viņš sēdēja kopā ar divām no trim sievietēm, uz kurām pasaulē visvairāk gribēja atstāt iespaidu (Rol-lija atradās patvaļīgā prombūtnē), un viņas bija vienisprātis, ka viņš ir satriecošs stulbenis un noziedznieks, un šeit viss ģimenes svars spieda viņu lejup: vilšanās, lai cik maskēta ar laipnību, ka viņš nav varonis, ka reiz bija tēvs, ka viņš nav bijis sekmīgs kā viņa māsas un, it īpaši, ka viņš nebija beidzis Prin-stonas un Kolumbijas juridisko skolu kā Donna. Turklāt Kroseti bija apdullis no vīna un domāja, ka tikpat labi var doties augšā ar pistoli un nošauties, kas visiem aiztaupīs daudz nepatikšanu.