Taču Kroseti negāja un nenošāvās, jo patiesībā bija normāls jauns cilvēks no mīlošas ģimenes nevis nomocījies neirotisks mākslinieks, kā reizēm sevi iztēlojās (piemēram, tagad, uz īsu brīdi), bet izvilka savu mobilo un piezvanīja Sidnijam Gleizeram uz Losandželosu. Gleizera numurs, protams, bija ierakstīts viņa telefonā, un vecais antikvārs atbildēja pie trešā signāla. Sid-nijs bija vecmodīgs cilvēks, taču mobilie telefoni bija izņēmums.
“Albert, vai kaut kas noticis?”
“Nē, veikalā viss kārtībā, mister G. Bet ir viena steidzama lieta, un piedodiet, ka jūs traucēju, bet man tūlīt pat nepieciešama atbilde.”
“Jā?”
“Nu, ēē, tas, tā sacīt, ir garš stāsts. Vai jūs varat runāt?”
“Ak, jā. Es grasījos iet lejā vakariņās, bet kādu brīdi varu runāt. Kas par lietu?”
“Labi, tas ir Čērčila sakarā. Tā paša, kas cieta ugunsgrēkā un ko jūs palūdzāt Karolīnai sadalīt.”
“Jā, jā. Kas ar to?”
“Es tikai domāju par, ēē, atlikumu. Es domāju, no izjauktajām grāmatām...”
Seko pauze. “Vai tev zvanīja no GNT?”
“Nē, patiesībā tas nav saistīts ar apdrošināšanu...”
“Tāpēc, ka, eh, tas, cik viņi izmaksāja, ne tuvu nelīdzinājās tam, cik mēs būtu varējuši dabūt izsolē un tā, eh... klausies, Albert, ja viņi zvana, ja viņi kādreiz zvana, lūdzu, saki, lai viņi runā ar mani, saprati? Neapspried to grāmatu sadalīšanu vai to, ko izdarīja Karolīna, vai ko citu ar viņiem. Es domāju gravīras un kartes vai muguriņas, tie patiesi ir sīkumi, bet tu jau zini, kādi ir šie apdrošinātāji...”
“Piedodiet... muguriņas interjeristiem?”
“Jā, Karolīna sacīja, ka viņai ir klients muguriņām, un vai viņa varot tās nopulēt, atbrīvot no smakas un pārdot, un es tās viņai atdevu. Mapēs jābūt rēķinam. Bet galvenais ir...”
“Atvainojiet, mister G. Kad tas bija?”
“Ak, todien, dienā pēc ugunsgrēka. Viņa uznāca augšā un pavaicāja, vai varot paspēlēties ar karkasiem, ādu un tā tālāk. Vai tu zināji, ka viņa ir amatiere grāmatu iesējēja?”
Kroseti pasauca Mērija Pega: “Albert, nāc šurpu un runā!” Kroseti aizsedza mikrofonu ar īkšķi un nobļāvās: “Tūlīt, mammu. Es runāju pa telefonu ar misteru Gleizeru.”
Atgriezies pie sarunas, viņš bilda: “Aha, jā, ser, es to nezināju. Un tātad jūs patiešām pārdevāt viņai grāmatas?”
“Jā, jā, tikai karkasus, gravīras un tā tālāk. Domāju, viņa samaksāja trīsdesmit dolāru par sējumu. Man tiešām nepatīk noņemties ar šo tirgošanās pusi, un Karolīna pa šiem dažiem gadiem to bija pārvērtusi par nelielu biznesu, uzspodrinot nevērtīgu grāmatu iesējumus un pārdodot tos interjera dizaineriem, kas, es tā iztēlojos, tos pārdeva tālāk tumsoņiem viņu “bāriņu” piesegšanai. Klau, kas bija tas, ko tu gribēji man vaicāt?”
Kroseti kaut ko izdomāja, pajautāja par to, kā viņam iereģistrēt ugunsgrēka zaudējumus veikala grāmatvedības atskaitēs, saņēma īsu atbildi un sarunu beidza. Viņš sajutās gan atvieglots, gan pārsteigts par to, ko tikko bija uzzinājis: atvieglots tāpēc, ka dzirdētais ieviesa skaidrību jautājumā par to, kas ir manuskripta legālais īpašnieks, pārsteigts tāpēc, ka Karolīna bija ļāvusi viņam domāt, ka darījums nav īsti likumīgs, kad ar likumīgo pusi viss bija kārtībā. Tad kāpēc viņa bija ļāvusi viņam paņemt manuskriptu pie sevis? Kāpēc viņa bija izlikusies, ka viņš pie manuskripta tiek gandrīz vai šantāžas ceļā? Kāpēc viņa bija izmantojusi šo it kā nozieguma un emocionālo sviru, lai viņš pārdotu rokrakstu Balstrodam? Tam nebija nekādas jēgas. Un kā lai viņš to izskaidro māsai?
Kroseti atgriezās virtuvē un atstāstīja tikko notikušās sarunas būtību, un, kā jau bija gaidījis, Donnai bija bezgala daudz iebildumu, ko viņš tikko bija pārcilājis ari pats savā prātā. Tomēr tagad, kad taisnība bija viņa pusē, Kroseti jutās agresīvāks un māsu pārtrauca. “Donna, Dieva dēļ, tam nav nekādas nozīmes. Praktiski Breisgērdla manuskripts visādā ziņā pieder man. Karolinas šeit nav, un Gleizers necels troksni, jo man radās iespaids, ka viņš māna apdrošināšanas kompāniju par sabojātajiem sējumiem. Iespējams, ka viņš ierakstīja visu summu un aizmirsa pieminēt to naudu, ko saņēma par realizētajām kartēm un gravīrām, kādus piecus tūkstošus. Tā kā ar to viss kārtībā.”
“Лк, es nezinu,” noteica Donna. “Apdrošināšanas kompānija var ierosināt lietu, ka manuskripts pieder viņiem. Viņi par to samaksāja.”
“Tad lai viņi tiesājas,” atcirta Kroseti. “Tostarp, vai mums ir kādas izredzes dabūt manuskriptu no mantojuma pārvaldītāja?”
“Tu vari tiesāties,” tikpat dedzīgi atbildēja Donna.
“Bērni,” pazīstamā tonī sacīja Mērija Pega, “nomierinieties. Ja neviens neko nav nozadzis, tad mums, paldies Dievam, ir pavisam cita situācija. Varbūt pagaidīsim un paskatīsimies, kas sakāms šim misteram Miškinam. Ja es par ko esmu noraizējusies, tad vairāk par nolaupīšanas mēģinājumu. Es domāju piezvanīt Patijai. Manuprāt, vajadzētu iesaistīt policiju.”
To teikusi, viņa devās pie virtuves telefona, bet nepaspēja uzgriezt numuru, kad atskanēja zvans pie durvīm. Piegājusi pie tām, Mērija Pega ielaida ļoti liela auguma vīrieti melnā ādas mētelī. Viņam bija īsi apgriezti mati un neizteiksmīga, smagnēja sejas izteiksme, un, uz mirkli krizdams panikā, Kroseti iedomājās, ka viņš varētu būt viens no tiem, kas tikko bija viņam uzbrukuši. Taču, kad vīrietis pienāca tuvāk, lai stādītos priekšā, Kroseti redzēja, ka, par spīti smagnējiem vaibstiem, šis cilvēks nebija bandīts, ka viņa tumšajās acīs vīdēja skumjas, kas Kroseti atgādināja tēvu, kurš arī bija vīrs ar noslēgtu seju un skumīgu skatienu.
Mērija Pega paziņoja, ka visiem būšot ērtāk dzīvojamā istabā (viņa domāja: tālāk no apkaunojošajām netīrajām glāzēm un sarkanvīna smakas), un tā viņi visi bariņā pārcēlās pie nodilušajām mēbelēm, porcelāna nieciņiem un portreta. Mērija Pega sacīja, ka pagatavošot kafiju un vai viņa varot paņemt mistera Miškina mēteli?
Kad visi bija apsēdināti, Donna nezaudēja laiku, parādot, ka ir te galvenā. Pateikusi lielajam vīrietim, kas viņa ir, un paziņojusi, ka uz laiku pārstāv ģimeni, viņa noskaitīja, viņasprāt, galvenos faktus: ka viņas brālis bija devies pie profesora Balstroda, ticēdams, ka saņems sev piederošā septiņpadsmitā gadsimta manuskripta novērtējumu, ka Balstrods bija ļaunprātīgi izmantojis savu profesionālo atbildību, patiesībā bija melojis par manuskripta saturu, kurš bija vērtīgs papildinājums Šekspīra mantojumam, un bija nopircis dokumentu no Alberta Kroseti par niecīgu daļu tā vērtības, darījums, ko jebkura tiesa atzīs par bezkaunīgu. Un ko Miškins domā šajā sakarā darīt?
Miškins atteica: “Kroseti jaunkundze, es neko daudz tur nevaru darīt. Redziet, es šeit atrodos savā ziņā blēdības dēļ. Mani personīgi iesaistīties šajā lietā pamudināja apstāklis, ka īsi pirms savas traģiskās nāves profesors Balstrods atnāca pie manis un nodeva manuskriptu, ko bija nopircis no mistera Kroseti, mūsu firmai glabāšanā. Viņš gribēja saņemt kādu konsultāciju par intelektuālo īpašumu, ko es viņam sniedzu. Manuskripts bija daļa no viņa pēcnāves mantojuma, un, kad uzradās sieviete, apgalvojot, ka ir Balstroda mantiniece, mēs viņu nosūtījām uz mūsu mantojuma lietu departamentu. Es personīgi ar to nenodarbojos.”