“Tad, kāpēc jūs esat šeit?” gribēja zināt Donna, un, kad bija aptvērusi viņa vārdu izvēli, noprasīja: “Un ko jūs domājat ar “apgalvojot, ka ir Balstroda mantiniece”?”
“Nu, par to: izskatās, ka mūs ir piekrāpuši. Šī sieviete, it kā nelaiķa māsasmeita Miranda Kelloga, pazuda ar visu manuskriptu. Viņas pašreizējā atrašanās vieta nav zināma.”
Donna apstulba. “Jūs droši vien jokojat!” viņa iesaucās.
“Kaut tā būtu, Kroseti jaunkundze. Un atzīstu, tā pilnībā bija mana kļūda. Šī persona ieguva manu uzticību ar pilnībā ticamu stāstu, un es iedevu viņai dokumentu.”
Miškins pievērsa savu skumjo skatienu Kroseti. “Jūs vaicājāt, kāpēc es ierados tikties ar jums. Pastāstiet, vai jūs, vai kādu, kas ar jums saistīts, kaut kādā veidā nav apdraudējuši?”
Kroseti uz mirkli pārmija skatienus ar māsu, tad atbildēja: “Jā, pirms neilga brīža pāris tipi gribēja mani nolaupīt.”
“Tie bija divi vīrieši, viens ļoti liels un otrs mazliet mazāks, kas brauka apkārt ar melnu džipu?”
“Jā, pilnīgi pareizi. Kā jūs zināt?”
“Viņi pagājušajā nedēļā uzbruka arī man un mēģināja nozagt rokrakstu. Tobrīd es viņus atvairīju, bet īsu mirkli pēc tam viņi vai kāds cits ielauzās manā mājā, apdullināja manu palīgu un pazuda ar manuskriptu un ar sievieti, kas izlikās par Mirandu Kellogu. Es biju iedomājies, ka viņa ir nolaupīta, bet tagad šķiet, ka viņa darbojās saziņā ar uzbrucējiem. Varu tikai pieņemt, ka pirmais uzbrukums bija paredzēts tikai tādēļ, lai izveidotu uzticēšanos starp mani un sievieti, lai izkliedētu manas aizdomas. Vai nu tas, vai arī mums ir darīšana ar diviem atsevišķiem pretiniekiem. Runājot par kuriem, Kroseti jaunkundze, es pieņemu, ka jūs pazīstat personu, kas Balstroda plānotājā ir atzīmēta kā Karolina R.”
“jā, jā, es pazīstu. Karolīna Rollija. Viņa ir tā, kas grāmatās atrada manuskriptu. Vai jūs zināt, kur viņa ir?”
“Nē, nezinu, bet Kellogas jaunkundze pēc pazušanas man piezvanīja un pastāstīja, ka tur ir kāda sieviete, vārdā Karolīna. Vai viņa ir upuris vai sadarbojas ar bandītiem, es nevarēju noteikt. Bet ir skaidrs, ka viņa saprata — jūs neesat šķīries no visa manuskripta un tur bija vēl vairākas lappuses, acīmredzot šifrētā formā, ko jūs paturējāt. Cilvēks, kas aiz tā stāv, zina, ka jums tās ir, un viņš grib tās dabūt.”
“Bet no lappusēm nav nekādas jēgas,” iebilda Kroseti. “Tās ir neatšifrējamas. Velns, lai kas viņš būtu, viņš tās var dabūt tūlīt pat. Jūs tās gribat? Jūs varat dabūt sasodītās lapas...”
“Man nepatīk doma par tava īpašuma atdošanu draudu rezultātā,” sacīja Donna.
“Nē? Tad varbūt tu tās paņemsi?”
“Ko paņemsi?” noprasīja Mērija Pega, ienākdama ar paplāti, kas bija pilna ar kafijas tasītēm un anīsa cepumiem.
“Alberts grib atdot savu šifrēto manuskriptu bandītiem,” sacīja Donna.
“Blēņas,” atteica Mērija Pega. “Mēs nepadodamies vardarbībai.” Viņa apsēdās uz dīvāna blakus dēlam. “Tagad šķiet, ka mēs visi esam iesaistīti dažādos veidos, tad kāpēc mums visiem nepadalīties ar saviem stāstiem no paša sākuma, kā to dara detektīvromānos, un tad vienoties par to, ko darīt tālāk?”
“Māt, tas ir neprāts!” iekliedzās Donna. “Mums tagad vajadzētu piezvanīt policijai un nodot visu šo jezgu viņiem.”
“Dārgumiņ, policijai ir citas lietas, par ko raizēties, bez slepenām vēstulēm un nolaupīšanas mēģinājumiem. Es pastāstīšu Fatijai par to, kas notiek, bet esmu pārliecināta, ka viņa piekritīs. Policijai nav iespējams nodrošināt divdesmit četru stundu apsardzi visiem cilvēkiem šajā ģimenē. Mums par to jātiek skaidrībā pašiem, ko mēs esam pilnīgi spējīgi izdarīt. Turklāt manas īru asinis nepieļauj, ka kaut kādi dīkdieņi mēģina ar varu iespaidot man tuvos cilvēkus. Kad tas notiek, es situ pretī.”
To dzirdot, abi Mērijas Pegas bērni pavērās uz māti un pirmo reizi pēc daudziem gadiem atcerējās dažus pazemojošus atgadījumus no savas bērnības. Visi Kroseti bērni bija apmeklējuši Svētās ģimenes skolu tajā pašā ielā un bija daļa no amerikāņu katoļu bērnu pēdējās paaudzes, ko vismaz daļēji izglītoja mūķenes. Atšķirībā no visu viņu draugu vecākiem Mērija Pega neļāva māsām nevienu aizskart un bieži parādījās balsinātajos gaiteņos, lai sūdzētos par kādu netaisnību, nevērību vai nekompetenci, ko bija ievērojusi viņu attieksmē pret saviem bērniem, un turpināja to darīt par spīti bērnu lūgumiem pārtraukt. Tomēr viņi joprojām ticēja, ka jebkurš, kas nebaidījās stāties pretī milzīgajai žēlsirdības māsai, kuras runu varēja salīdzināt vienīgi ar uguns vemšanu, spēja tikt galā arī ar parastiem gangsteriem.
“Varbūt jūs sāksiet, mister Miškin?” viņa vaicāja.
“Džeiks,” atteica misters Miškins.
“Kā “Ķīniešu kvartālā”,” noteica Mērija Pega.
“Es visādā ziņā ceru, ka ne,” sacīja Miškins, no krūšu kabatas izņemdams mazu dienasgrāmatiņu. “Paskatīsimies. Vienpadsmitais oktobris, Ralstrods ierodas manā kabinetā, meklējot konsultāciju par intelektuālo īpašumu...” Un viņš izstāstīja visu stāstu, izņemot netīrās vietas, nobeigumā atklājot sarunu ar Osipu Švanovu un viņa noliegumu par spēka izmantošanu.
“Un jūs viņam noticējāt?” apvaicājās Mērija Pega.
“Nebūt ne. Viņš īstenībā vaicāja man par šifrētajām vēstulēm. Cilvēki, kas jūs tikko mēģināja nolaupīt, darīja to tāpēc, ka gribēja dabūt kaut ko tādu, kas pieder jums. Tās var būt tikai šīs vēstules, kuras jūs, kā sakāt, nespējāt atšifrēt.”
Trīs Kroseti steidzīgi saskatījās, un pēc pauzes, kuras laikā Kroseti do mas drudžaini darbojās, viņš sacīja, ka nē, un paskaidroja kāpēc, pēc ka Mērija Pega noprasīja: “Albert, vai tu saproti, ko tas nozīmē?”
Kroseti sacīja: “Nē, nesaprotu,” Pagaidu meli, lai atvairītu atskārtu par kaut ko briesmīgu.
“Nu, man tas ir pilnīgi skaidrs,” sacīja viņa māte. “Dzīvi vēl ir tikai divi cilvēki, kas zināja, ka sadalītajās grāmatās bija paslēptas vairākas šifrētas vēstules, tu un šī Karolīna, un vienīgais cilvēks, kam tu par tām pastāstīji, ir pilnīgi uzticams...”
“Ak, pareizi! Kā tad ar Klimu?”
“...pilnīgi uzticams, kas nozīmē, ka šī Rollija ir bijusi aiz tā visa no pašas pirmās dienas.”
“Aha.”
“Nē, tiešām, Albert, novērtē faktus! Kas panāca, ka tu pārdod manuskriptu Balstrodam? Rollija. Kas nozuda, aizbraucot uz Angliju tūlīt pēc tam, kad tu to pārdevi Balstrodam? Rollija. Droši vien Balstrods Anglijā kaut ko atrada, un, iespējams, viņi bija kopā, kad to atrada. Tad viņš atgriežas un tiek nomocīts, lai atklātu, kas tas bija, un kā tas, kurš to izdarīja, varēja zināt, ko viņš atklāja? Rollija!”
“Māt, tas ir tik... tik absurdi. Tu pieņem, ka Karolīna ir vainīga pilnīgi bez jebkādiem pierādījumiem. Viņa tikpat viegli varēja būt vēl viens upuris. Viņa pat varēja tikt spīdzināta, un tādējādi tas, lai kurš tas būtu, varēja uzzināt par šifriem.”
“Mammu, viņam ir taisnība,” bilda Donna, atklājot savu iedzimto aizstāvja dabu. “Mēs vienkārši nezinām pietiekami daudz, lai spriestu par Karolinas Rollijas vainu, lai gan, ja Alijs nav netieši izpļāpājies, zināšanām par šifrētajām vēstulēm jābūt nākušām no viņas. Tikmēr, šī nepārprotami ir krimināla lieta un...”
Blaukš.
Troksnis atskanēja no ielas, un visi trīs Kroseti acumirklī zināja, kas tas ir, jo viņi nebija ģimene, kas mēdz sacīt: “Es domāju, ka tā ir uguņošana vai sprādziens automašīnas izpūtējā.” Nākamajās sekundēs uz ielas bija dzirdama apšaude. Visi piecēlās, un Mērija Pega aizsteidzās pie bezvadu telefona, kas atradās uz galdiņa pie sienas. Tagad bija dzirdama plīstošu stiklu šķindoņa, smagu soļu troksnis, un istabā iebrāzās trīs iespaidīga auguma vīrieši — visiem rokās bija lielas pusautomātiskās 9 mm pistoles. Viens no viņiem uzkliedza Mērijai Pegai, lai met nost telefonu. Viņa nelikās dzirdot un turpināja spiest numuru 911. Kad operators atsaucās, Mērija Pega divreiz nosauca adresi un sacīja: “Apšaude. Ielaušanās,” — pirms telefons tika izrauts viņai no rokas, un liels vīrietis sagrāba viņu ap kaklu un pielika ieroci pie deniņiem.