piektā Šifrētā vēstule
Mans kungs, šajos piecos mēnešos neesmu saņēmis no Jums ne rindiņas, un ko man darīt? V. Š. saka, ka lugu par Mariju nedos nevienam, bet nogādās mana Ročesteras lorda rokās personīgi vai nodos kādam no viņa nama. Vai man to viņam nozagt un atsūtīt? Misters Velss ir miris, viņu šonedēļ atrada nodurtu Minsingleinā. No Londonas, 1611. gada 2. decembrī. Paliekot Jūsu augstības uzticamākais un paklausīgākais kalps, Ričards Breisgērdls.
15
Pēc tam, kad Svanovs aizgāja, es pa mobilo piezvanīju Mirjamai. Viņa, protams, bija izgājusi, un viņas mobilais bija izslēgts (vairāk nekā divdesmit gados man ne reizes nav izdevies sazvanīties ar savu māsu ar pirmo mēģinājumu), tāpēc atstāju mazliet neprātīgu īsziņu. Kāpēc? Tāpēc, ka nevienam nevajadzētu pazīt mūsu tētiņu, izņemot mūs trīs. Smieklīgi, bet te nu tā bija, briesmīga baiļu sajūta.
NAkamajā RITĀ ap desmitiem man piezvanīja kāda Donna Kroseti, kas sacīja, ka pārstāvot savu brāli Albertu jautājumā par zināmajiem dokumentiem, ko krāpnieciskā veidā ieguvis nelaiķis Balstrods. Atbildēju, ka vēl jāskatās, vai notikusi kāda krāpšanās, bet ka priecāšos tikties ar viņu vai Albertu, lai to apspriestu. Tajā pašā laikā es nodomāju, cik dīvaini, ka advokāts pārstāv ģimenes locekli, un dīvaina ir arī viņas ieteiktā tikšanās vieta — kāda māja Kvīnsā, nevis juridiskais birojs. Kad bijām norunājuši tikšanos tās pašas dienas vakarā, es uzgriezu numuru, no kura viņa bija zvanījusi, un atklāju, ka tas ir juridisko konsultāciju birojs, 'lās ir vēl viens norādījums, cik neprātīgs es tolaik biju, jo skaidrā prātā es nekad nebūtu piekritis iet uz šādu tikšanos.
lāsaka, ka dienasgrāmata man vairs nemaz nepalīdz, jo tad jau biju pavisam atgājis no parastās biroja rutīnas. Manas norunātās tikšanās tika bezgalīgi atsauktas, kas nemaz neizrādījās tik labi. Cilvēkiem, kam ir stresa pilns darbs, bieži iesaka atpūsties, bet reizēm tieši stress ir tas, kas viņus tur kopā, tāpat kā seno divplāksni gaisā turēja gumijas siksnas un iesaiņojuma stieple, bez kura tas neturējās gaisā. Tā tagad piespiedu dīkdienībā visi mazie zobratiņi sāka ļodzīties vai saķerties. Es soļoju šurpu turpu. Es pārslēdzu kanālus. Es vēroju pa logu baložus un mašīnu straumi. Man sākās pamatīga sirds...
Tā es tobrīd jutos, bet patiesībā tas izrādījās tikai panikas sākums: īsi elpas vilcieni, svīšana, kņudēšana rokās, nelieli kustību traucējumi. Mobilais telefons sāka dūkt savu vienkāršo rūpnīcā iestatīto melodiju, un es ķēru pēc tā, it kā tas būtu dzīvības un nāves jautājums. Zvanītājs izrādījās Omārs, vai es kaut kur šodien gribot braukt? Es patiešām gribēju. Pilsētā man ir parastais draugu un paziņu loks, bet tikai pie viena cilvēka es, manuprāt, varēju doties pēc tam, kad biju atlaists no darba par amata noziegumu, proti — mana sieva. Tā es savācos, apģērbos nevērīgi, bet rūpīgi, pārbaudīju, vai manā tēlā nav redzamas korporatīvas netikumības pazīmes, atradu daudzas, ieņēmu mērenu antidepresantu devu, lai pārāk par to nebažītos, un mēs devāmies ceļā. Vēl viens muļķības pierādījums! Es vienmēr aizmirstu, ka mana sieva mani pazīst.
Domājams, esmu pieminējis, ka Amēlija no maza kabineta mūsu pilsētas mājā vada informatīvu izdevumu par finansēm. Tas ir mazliet maldinoši, jo pastāv arī īstens, ar baņķieriem pilns kabinets Boudstrītā un citos pa planētu izmētātos birojos, kas atrodas laika zonās, kas ir svarīgas starptautiskajam kapitālam. Amēlija tos apmeklē, cik vien reti iespējams, jo tā ir manas sievas kaprīze, ka viņa ir vienkārša mājsaimniece un māte ar hobiju, par ko maksā, it kā viņa tamborētu katlu paliktņus, nevis vadītu daudzus miljonus vērtu uzņēmumu. Man stāsta, ka finanšu aprindās tas liek uztverts mazliet kā joks, bet izrādās (pavaicājiet Maikam Blumbergam), ka pēc kāda laika finanšu informācijas impērija vairāk vai mazāk vada sevi pati, un dibinātājā galvenais pienākums ir izvairīties no krāpniekiem.
Tādējādi man bija visi iemesli domāt, ka Amēlijai būs laiks jaukai, mierinošai patērzēšanai. Taču, kad Lurdesa mani ielaida un es pavaicāju, kur ir Amēlija, viņa (manuprāt, ar pārmērīgu gandarījumu) pavēstīja, ka Amēlija ir aizņemta, proti, viņai ir sanāksme. Es varot pagaidīt dzīvojamā istabā.
Tā nu es gaidīju un vēlējos vēl iedzert tabletes, jo likās, ka pagājušas daudzas stundas un man atkal žņaudz krūtis, bet rokas pulkstenis, kurā bieži ieskatījos, rādīja, ka apritējušas tikai četrdesmit minūtes, kad gaitenī sadzirdēju balsis un, pielēcis kājās, paspēju kļūt par liecinieku, kā Amēlija izvada trīs partnerus. Vīrieši uz mani palūkojās ziņkāri kā uz eksponātu (tā es iztēlojos): bijušais vīrs, bezdarbnieks, slapstās. Amēlija savukārt neizrādīja nekādu pārsteigumu, nedz arī iepazīstināja mani ar saviem kompanjoniem, bet laipni izlaida visus trīs pa durvīm.
Kad viņa atgriezās, es, saglabājot bezrūpīgu toni, apvaicājos: “Liela sanāksme?”
“Jā,” viņa atbildēja. “Kas noticis, Džeik?”
Sēžot uz viņas/mana ādas dīvāna, es pastāstīju savu bēdīgo stāstu iespējami nožēlojamā un sevi šaustošā veidā, kamēr viņa stīvi sēdēja uz krēsla iepretī. Izlaidu tikai briesmīgo iepriekšējā vakara krievu.
“Nabaga Džeiks,” viņa sacīja, kad biju beidzis. “Ko tu darīsi?”
“Nezinu. Paņemšu kādu laiku brīvu, padomāšu par dzīvi. Varbūt pameklēšu to pazudušo lugu.”
“Ak, pat nemēģini par to jokot!”
“Kāpēc ne?” es vaicāju. “Kāds no tā ļaunums?”
“Ļaunums ir tāds, ka viens cilvēks, kā tu saki, tās dēļ jau ir nogalināts un manus bērnus uzrauga Pola gangsteri. Es neciešu tādu dzīvi, Džeik. Esmu pateikusi Polam, liels tev paldies, bet, lūdzu, nē.”
“Kā, neviens nepieskata bērnus?”
“Nē, un nevienam nav nekāda iemesla ar viņiem ķēpāties, jo tev vairs nav tā, ko viņi vēlas.” Acīmredzot sieva manā sejā bija ievērojusi kaut ko tādu, ko es neapzinājos, jo mazliet uzstājīgāk piebilda: “Vismaz tā tu liki man domāt. Vai ir vēl kaut kas?”
“Nē,” es aši atteicu. “Protams, ka ne. Viņiem jau ir oriģinālā vēstule, un tas bija viss, kas man jebkad bijis. Tas ir beidzies.”
Viņa, kā kaut ko gaidot, turpināja uz mani skatīties. Beidzot es sacīju: “Kas ir?”
“Nekas. Man nav ko teikt. Tu biji tas, kas atnāca uz manu māju.”
“Es domāju, ka mēs varam parunāties,” es sacīju.
“Par ko? Vai mēs apspriedīsim tavu jauno sievieti?”
“Nav nekādas jaunas sievietes.”
“Tas mani izbrīnītu. Klausies, mums ir bijis briesmīgs strīds, vēl cits briesmīgs, apkaunojošs strīds par taviem meliem un tavām meitenēm, un tagad tu esi iznīcinājis sevi savā profesijā dēļ vienas no viņām, un tu nāc atpakaļ pie manis, lai... lai... kādēļ, es gribētu zināt? Lai sodītu? Vai man vajadzētu stāvēt durvīs kā sievai no komiksiem, piesitot ar kāju un sakrustotām rokām, turot mīklas veltni? Vai ņemt tevi atpakaļ? Kādēļ? Lai tu rīkotos kā bezpa-jumtes suns ikreiz, kad tev uznāk meklēšanās laiks, kad tev gribas, un es gaidītu ar iedegtu lampu logā?”