“Lenču?” es vaicāju, kad Mikijs piezvanīja.
“Šis ir zvans, lai uzaicinātu mani uz lenču? Tu izklausījies tā, it kā tev būtu pilnas bikses.”
“Šis ir izmisīgs zvans, lai uzaicinātu uz lenču. Man seko krievu gangsteri. Man tiešām vajag ar kādu izrunāties.”
“Labi. Man bija paredzēta tikšanās ar savu izdevēju, bet varu to atcelt. Tu atsūtīsi Omāru?”
“Es atnākšu. Mēs atradīsim kādu jaunu vietu.” Protams, viņi novēros ēstuves, kur es parasti uzturos...
Mēs aizgājām uz “Sičuanas dārziem” Deviņdesmit sestajā ielā, par ko Mikijs nedaudz uzjautrinājās. Restorāns ir noplucis un atrodas tirdzniecības kvartāla otrajā stāvā, un es apsēdos ar muguru pret spoguļsienu, lai varētu saredzēt ieeju. Lai vēl vairāk paaugstinātu modrību, pasūtīju martini.
“Nu, Kreisais,” viņš sacīja, kad bijām pasūtījuši, “tu domā, ka Lielais Maksis ir parakstījis par tevi līgumu?”
“Tas nemaz nav smieklīgi, vecais,” es atteicu. “Tai nevajadzēja būt manai dzīvei.”
“Nē, tavai dzīvei vajadzēja sastāvēt no ilgām, garlaicīgām dienām birojā, darot darbu, kas tev ne sevišķi patīk un kura mērķis ir pārvērst radīšanu par preci vēl vairāk, nekā tā jau ir. Un no dzenāšanās pakaļ brunčiem no darba brīvajās stundās, meklējot romantiskas, bet stabilas attiecības, kas paliktu stabilas, lai gan tu tās atradi jau pirms daudziem gadiem. Un, ja tu vēlreiz sevi pārliecināsi, ka esi atradis ideālu sievieti, tu atsāksi medīt brunčus, cik vien ātri iespējams, tūlīt pēc kāzām. Monotons cikls, kas beigsies tikai tad, kad tu būsi atradis kaut ko spēcīgu, uzticamu un vienlaikus savtīgu, kas turēsies pie tevis, lai apkoptu pēdējās slimības laikā un savāktu visu, kas paliks pēc tevis pāri.”
“Paldies par atbalstu, Mikij,” es sacīju, cik vien ledaini spēdams. “Un ej tu... labi tālu.”
“Kamēr tagad,” viņš nesatricināmā mierā turpināja, “tu dzīvo cilvēka dzīvi, kur katrs brīdis ir jēgpilns, bīstams un satraucošs. Varētu teikt — Šekspīra dzīvi, Ričarda Breisgērdla vērtu dzīvi. Vai vēlies, lai Hamlets atgriežas koledžā un piebiedrojas brālībai? Piedzeras, dzīro un saņem В ar mīnusu sholastikā?”
“Vai viņš lugas beigās netiek nogalināts?”
“Tiek, bet vai tad mēs visi beigās nemirstam? Izvēle ir tikai tajā, kā dzīvojam iepriekšējos piecos cēlienos. Runājot par satraukumu, no kura skudriņas skrien pa muguru, — vai esi nonācis tuvāk Breisgērdla oriģināla atrašanai?”
“Nē, un nemaz netaisos,” es atcirtu, jo biju atklāts ar Mikiju un negaidīju no viņa nekādu līdzjūtību. Man bija vienalga, vai viņš domā, ka man varētu draudēt briesmas. Lai gan savai sievai biju samelojies par tādu iespēju. “Es negribu neko kopīgu ar Brcisgērdlu, izņemot pārliecību, ka krievu gangsteri vai vienalga, kurš, kas grib dabūt sasodītos šifrus, liks mani miera. Un tu? Vai esi izpratis noslēpumaino manuskriptu kaut par mata tiesu vairāk, kopš tevi pēdējo reizi redzēju?”
“Nē, un nemaz netaisos,” viņš atsaucās kā atbalss. “Iedot kaut ko tādu zinātniekam ir tas pats, kas iedot glancētu rostbifa fotogrāfiju cilvēkam, kas mirst badā. Tā liks siekalām saskriet viņa mutē, bet nepabaros. Teksts bez oriģināla, kā jau teicu, līdzinās nullei. Neraizējies par šķietamo vēstuli no jaunekļa, kas izspiegoja Šekspīru, es brīvā pēcpusdienā varētu uzbliezt pārliecinošu Šekspīra dienasgrāmatas faksimilu, kurā atbildētu uz jautājumiem, kas gadiem ilgi nav likuši mieru šekspirologiem. Kas par krievu gangsteriem?”
Tagad vienā elpas vilcienā dienasgaismu ieraudzīja viss — Miranda, Amē-lija, krievi, juridiskā firma un pārējais. Mikijs ar irbuļiem smalstīja pikanto gaļu ar griķiem un klausījās klusēdams. Tas man gadiem ilgi bijis nepieciešams, tāpat kā Mikijam, — lai es klusēdams uzklausu viņa likstas. Kad man aptrūkās vārdu, palūdzu draugam, lai izsaka savas domas. Vienīgi ieteicu, lai nesaka, ka esmu apvests ap stūri, — to es jau zināju tāpat.
Viņš sacīja: “Vai tu domā tikties ar šo Kroseti, kam ir šifrētās vēstules?”
“Jā, bet Kroseti domā, ka es pie viņiem nākšu, lai kaulētos par oriģinālu, kuru Balstrods no viņa atpircis par smiekla naudu. Es viņu pilnīgi nekādi nevaru ietekmēt, izņemot ar naudu.”
“Man tā vienmēr ir likusies pietiekami piedienīga svira. Tikām, ko tu domā darīt ar savu dzīvi? Kā tev Šķiet, vai tiešām tevi varētu atstādināt no advokatūras?”
“Varbūt, ja mantinieks sūdzēsies. Protams, man vajadzēs dokumentu aizstāt...”
“Tev vajadzētu ar viņu tikties.”
“Ar mantinieku? To es nevaru!”
“Kāpēc ne? Papļāpājiet, pastāsti viņam, kas noticis, sit pie krūtīm un lūdz apžēloties. Zini, nelaime ar jums, juristiem, ir tāda, ka savās pūlēs būt absolūti legāli jūs aizmirstat par parastu cilvēcisku saskarsmi. Ko viņš tev var nodarīt? Nosaukt par ēzeli? To tu jau zini. Un varbūt tu uzzināsi kaut ko par... tu jau zini, par ko. Varbūt Endrū ir kaut ko uzticējis savam ilggadējam partnerim. Jebkurā gadījumā jūs jauki patērzēsiet. Iespējams, tu biji viens no pēdējiem cilvēkiem, kas redzēja viņa mīļāko dzīvu, — iespējams, viņš būs pateicīgs par tikšanos. Un tu vari nodot viņam personīgās mantas. Tas būs jauks žests pēc taviem sīkajiem pārkāpumiem.”
Jā, tas noteikti bija Mikijs, kas mani pamudināja doties uz Angliju un tikties ar Oliveru Mārču. Kad pametu Mikiju universitātes teritorijā, joprojām šaubījos, vai braukšu, bet vēlākie notikumi man lika pārdomāt. Pēc lenča jutos mazliet labāk. Nezin kāpēc vismaz visos ķīniešu restorānos Ņujorkā bārā alkohola netrūkst, pat ieskrietuvēs, kas izskatās, it kā nebūtu pārdevušas martini vismaz mēnesi. Es izdzēru trīs, kaut ko tādu nekad agrāk lenčā nebiju darījis.
Pārējā pēcpusdiena ir mazliet izplūdusi. Iespējams, mēs ar Omāru apspriedām laulības, es izvaicāju viņu par musulmaņu paradumiem šajā jomā. Vai būt uzticīgam ir vieglāk, ja ir divas vai trīs sievas? Precīzi nevaru atcerēties viņa atbildi. Mēs atgriezāmies manā bēniņu dzīvoklī, kur es iedzēru vēl vienu glāzīti, viskiju, un pēc tam devos nosnausties. Mani pamodināja jautra tinkšķēšana, kas nāca no mobilā tālruņa, uz kura tobrīd gulēju. Nospiedu zaļo taustiņu, un manā ausī atskanēja: “Tu, idiot!” — pēc kā zināju, ka zvanītājs ir mans brālis.
Skaidrs — kamēr ēdu un gulēju, viņš bija runājis ar Amēliju un Miriju un uzklausījis visu stāstu no šīm divām pusēm, un tagad izteica savas domas par manu pēdējā laika uzvedību. “Vai tas ir viss?” es noprasīju, kad brāļa dusmu lēkme bija rimusies. “Tāpēc ka man pēc divdesmit minūtēm jābūt bērnu bordelī.”
Viņš izlikās, ka to nedzird, kā tam arī bija jābūt, un sacīja...
Vai tam ir kāda nozīme, ko viņš galu galā sacīja? Mana galva no izdzertā un murgainajiem dzēruma sapņiem bija kā ar vati piebāzta, un tāpēc es nudien nevaru to atcerēties. Domāju, ka mēs runājām par Amēliju, viņas lūgumu atsaukt brāļa bandītus un plāniem pamest šo valsti. Iespējams, ka biju rupjš pret viņu, kas nebūt nav retums, jo nekad tā pa īstam neesmu piedevis to, ka viņš izrādījās labāks cilvēks par mani, un man arī bija apnicis klausīties ģimenes lekcijas par maniem daudzajiem trūkumiem. Iespējams, ka apvaicājos viņam par mūsu tēvu, par to, vai viņš kaut kādā veidā nav saistīts ar Švanovu un viņa darbiem. Viņš sacīja, ka nezinot, bet tas ir pilnīgi iespējams, ja notiek kaut kādas blēdības. Kāda veida blēdības?